Kurzemes Vārds

19:37 Trešdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Slīcēju glābšana pret viņu pašu gribu
Ita Cērmane

Kāds lasītājs "Kurzemes Vārdam" pārmeta par 5.aprīļa numura publikāciju, ka iereibis pusaudzis aizmidzis tramvajā. Bet laikraksts, lūk, par huligānu ielaušanos desmit auto novietnēs 27.martā garāžu kooperatīvā "Sever–22" neko nav rakstījis, kaut gan par ielaušanos esot informēta policija. Lasītājs uzskata, ka ziņa par piedzērušo pusaudzi ir mazsvarīga un nav vērts tai pievērst uzmanību, taču publikācija par ielaušanos varētu būt brīdinājums citiem garāžu īpašniekiem.

Protams, cik cilvēku, tik viedokļu. Uzskatu, ka ziņa par pusaudzi skurbulī, kuru miegs bija pievarējis tramvajā, liks viņam nokaunēties, lai šāda situācija neatkārtotos. Turklāt šis piemērs, iespējams, liks padomāt vēl kādam. Savukārt, runājot par ielaušanos garāžās, varu paskaidrot, ka ne visa informācija, kas ir policijas rīcībā, ir pieejama arī mums, avīžniekiem. Proti, cietušajam, ja vien tā nav valsts vai pašvaldības iestāde, ir tiesības policijā prasīt, lai informācija netiktu publiskota. Bieži ir gadījumi, kad apzagta dzīvokļa saimnieks grib palikt aizkulisēs, aplaupīts kungs, kurš skurbulī iznācis no kroga un kritis ļaundaru nagos, nevēlas iekļūt avīzes slejās un tamlīdzīgi. Acīmredzot par ielaušanos garāžu kooperatīvā policija arī bija saņēmusi attiecīgo lūgumu.

Šie notikumi mani vedina vilkt paralēles ar gadījumiem, kad notiek tā saucamā slīcēju glābšana pret viņu pašu gribu. Bet vai tad nav tā, ka Dievs sargā tos, kuri paši sevi sargā?

Redakcija bieži saņem sūdzības, ka esam vienaldzīgi pret citu nedienām – ne pašvaldība, ne valsts, ne cilvēki līdzās nerūpējas par bezpajumtniekiem. Te nu gribu jautāt: kuram vispirms par to jārūpējas? Vai tad ne katram pašam? Redakcijā ierodas kundze: "Palīdziet, mani ar visiem mazgadīgajiem bērniem liek ārā no dzīvokļa!" Bet izrādās – iemītnieki iekrājuši vairāku tūkstošu latu lielu parādu par īri un komunālajiem maksājumiem. Kāpēc pensionāram jānorēķinās par mājokli, par pensijas atlikumu nereti iztiekot no maizes un reņģītēm? Kāpēc pārdevējai ik rītu jādodas uz darbu un garas stundas jāstrādā, saņemot minimālo algu, lai samaksātu rēķinus? Tāpēc, ka viņi saprot – par ikvienu pakalpojumu ir jāmaksā. Arī maizi taču veikalā nedod par velti, arī uz krīta preces nedod mūžīgi.

Manuprāt, pašvaldība ļoti daudz ir darījusi maznodrošināto labā. Liepāja ir viena no retajām pilsētām, kur ir Nakts patversme. Tiesa, tajā ir noteikumi, kas ne visiem klaidoņiem iet pie dūšas, it sevišķi tas, ka kategoriski aizliegts ienest Nakts patversmē alkoholiskos dzērienus. Un tieši pēdējais ir tas sāpīgākais.

Ir labs teiciens, ka trūkumā nonākušajam jādod nevis zivs, bet gan makšķere, lai viņš pats iemācītos zvejot un sevi uzturēt. Mūsu pilsētā makšķeres ir izsniegtas, atliek vienīgi iet zvejot. Un, ja kāds to nevēlas, pats vien ir vainīgs. Pašvaldības policijas darbinieku operācija, kad viņi, sevišķi vēsākā laikā, savāc ielās gulošos bezpajumtniekus, ir cīņa ar vējdzirnavām. Viņus nogādā atskurbtuvē vai Nakts patversmē, bet jau nākamajā dienā viss sākas no gala.