Kurzemes Vārds

22:30 Ceturtdiena, 2. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Ugunīgā Indra, kas baidās no skatuves

Inita Gūtmane

Indru Klimoviču vienkārši nevar nepamanīt – sarkans apģērbs, ugunīgi mati, spilgti sarkanas lūpas, skaļa balss un milzīga enerģija, kas no viņas izstrāvoja gan realitātes šovā "Talantu fabrika", gan tagad, muzicējot ar vēl trijām daiļavām grupā "Red Bee". Iespējams, daudziem radies priekšstats, ka dziedātāja ir tāds agresīvs sieviešu tips, kam patīk izcelties un skaļi paust savu viedokli. Intervijā, kas notika pagājušo nedēļu mūzikas klubā "Pablo", kur grupa "Red Bee" sniedza pirmo koncertu Liepājā, sarunājos ar pavisam citādāku cilvēku – sirsnīgu, atvērtu, smaidīgu jaunu sievieti, kura gatava atklāt savas vājības, lietas, kas sagādā prieku, un grupas iekšējo noskaņojumu, kā arī neaizmirst paslavēt grupas biedrenes, ar kurām kopā viņa cenšas izsisties ne tikai Latvijas mūzikas tirgū.

– Vēl joprojām ļaudis, arī liepājnieki, turpina apspriest "Eirovīzijas" rezultātus un diskutē, vai Latviju bija jāpārstāv apvienībai "Bonaparti.LV". Arī grupa "Red Bee" šogad piedalījās nacionālajā "Eirovīzijā". Ko jūs ieguvāt no šīm dziesmu sacensībām?
– Lielākais ieguvums noteikti ir menedžeris Rafails Balkins, kurš mums uzradās pēc "Eirovīzijas". Viņš strādā arī ar Rutuli, Naumovu un daudziem citiem māksliniekiem.

– Ar ko tad jūs Rafailu savaldzinājāt?
– Viņš teica, ka ar oriģinālu produktu, savu mūziku un vēlēšanos izsisties. Pašlaik Latvijas radio mēs vēl neskanam, bet šonedēļ mūsu dziesmu "Colourblind" sāks translēt kāda Dānijas radio stacija. Ceru, ka mūs drīz varēs dzirdēt radio "SWH".

– Vai nākamgad jūs atkal varētu redzēt "Eirovīzijā"?
– Dalība šā gada "Eirovīzijā" bija vairāk kā eksperiments. Mēs tā arī līdz galam nebijām pārliecinātas, vai vispār gribam konkursā piedalīties, vai tas mums vajadzīgs. Mums izdevās ierakstīt dziesmu, kas iekļaujas tieši trīs minūtēs, to samiksējām un pēdējā dienā uz fikso iesniedzām. Vai piedalīsimies nākošgad? To vēl nevar zināt.

– Nacionālajā "Eirovīzijā" jūs no citiem atšķīrāties ar to, ka bijāt grupa, kurā darbojas tikai meitenes, kuras turklāt pašas spēlē mūzikas instrumentus. Kā radās jūsu četrotne?
– Pirms kāda laika basģitāristei Ievai (Ieva Rudzīte – aut.piez.) bija grupa "KIIN", kurā darbojās tikai meitenes. Viņas spēlēja tā nekas, taču pēc laika katra aizgāja uz savu pusi. Bet Ievai patika ideja par meiteņu grupu, patika tāds meiteņu tusiņš. Mani Ieva pamanīja realitātes šovā "Talantu fabrika". Vēl viņa uzzināja, ka 100.vidusskolā ir ģitāriste Antra Lante, kas labi spēlē, un ka meitenei Nelli ir apbrīnojama ritma izjūta. Ieva vienu dienu man pasvieda ideju, ka varētu kaut ko kopā izveidot, bet neko lietas labā tomēr nedarījām. Nelli tad vēl nemācēja spēlēt.

Kādu dienu ar draudzeni Noru Biti, kura spēlē ģitāru, izdomājām piedalīties blūza festivālā. Piezvanījām Ievai un Nelli, savācāmies mēģinājumam un sapratām, ka varam nospēlēt tīri labi. Vēlāk pieaicinājām Antru. Bet kaut kas starp mums nesaskanēja, radās domstarpības. Mums arī bija atšķirīgas muzikālās vēlmes. Nora pēc laika aizgāja, tāpēc jau pusotru gadu esam četras. Kopīgi augam, mācāmies. Manuprāt, esam ļoti labi saspēlējušās, saradušas savā starpā.

– Kāda ir tava loma grupā? Vai esi tā, kas bīda visas lietas?
– Mēs visas gribam būt baigās mūziķes, gribam trenēties, mājās mēģināt, bet ar bīdīšanu mums neiet, nevaram saņemties sarunāt koncertus un sataisīties ierakstiem. Tā mums tiešām ir problēma. Par laimi, mums tagad ir Rafails.

– Kas raksta dziesmas grupai "Red Bee" un par ko tās ir?
– Tekstus parasti uzrakstu es, bet mūzika rodas grupas mēģinājumos, improvizējot. Dziesmas ir par jebko. Visas veltītas kaut kam konkrētam – kādam notikumam vai cilvēkam. Katra dziesma ir patiesa. Mēs ļoti daudz spēlējam arī kaverus, tie palīdz iemācīties labi spēlēt.

– Skatoties grupas "Red Bee" priekšnesumus, rodas priekšstats, ka visas esat karstasinīgas, enerģiskas meičas. Vai šādi tēli radīti tikai skatuvei, vai arī patiesībā tādas esat?
– Dažbrīd jau spalvas iet pa gaisu. Mums gan nav trauku, ko plēst. Mēs riktīgi izlamājamies, pēc tam sabučojamies un turpinām spēlēt. Parasti asas diskusijas izvēršas par to, ko mums vajadzētu spēlēt, ko nevajadzētu, kas vienai patīk, bet kas otrai ne. Domāju, ka tieši tas, ka esam tik atšķirīgas, palīdz atrast interesantu kopsaucēju. Lai arī kādas lamāšanās pirms tam bijušas, uz skatuves esam viens veselums un aizmirstam visus konfliktus.

– Kas ir "Red Bee" lielākie fani?
– Lielākoties sievietes, kuras priecājas, ka sievietes kaut ko dara, un kuras gatavas pieņemt, ka ir sievietes, kas kaut ko var darīt labāk, piemēram, spēlēt bungas un ģitāru. Tāpat tie ir vīrieši, kas priecājas, ka vecenes māk spēlēt. Vecrīgas klubos lielākoties fani ir ārvalstu tūristi. Varbūt tāpēc, ka spēlējam skaņdarbus, ar kuriem viņi ir izauguši.

Interesanti, ka mazākās pilsētās mūs noklausīties paliek kāda trešā, ceturtā daļa skatītāju. Pārējie zālē atgriežas tad, kad sāk spēlēt diskotēku. Savukārt, kad spēlējam koncertus Vecrīgas klubos, sākumā ir pāris cilvēku, bet uzstāšanās laikā sarodas arvien vairāk.

– Esmu dzirdējusi, ka pēc koncertiem vīrieši pat solījušies jūs precēt.
– Ir tā bijis. Bet tas gan vairāk kā joks. Lai atnāktu uzrunāt, puišiem vajadzīga ļoti liela drosme, ir kārtīgi jāsaņemas. Vairāk to saņemas izdarīt mūsējie. Ārzemnieki saprot, ka mūs var apskatīt tikai uz skatuves, ka pēc uzstāšanās nekur ar viņiem neiesim.

– Jaukākais kompliments, ko esi saņēmusi?
Forši ir tad, ja nospēlēts labs koncerts, ja publika ir apmierināta, cilvēki prasa atkārtot dziesmu ne tikai vienu reizi, bet vēl un vēl. Un, kad esam jau aizgājušas, viņi vēl turpina priecāties.

– Nav bijusi doma grupā iesaistīt kādu vīrieti?
– Šā gada festivālā "Bildes" mums bija projekts kopā ar Ansi Klintsonu no grupas "Logo". Tas bija ļoti forši. Pēc koncerta Ansis teica: "Esmu izvēlīgs sievietēs, bet jūs man tiešām patikāt."

Reiz kādā pasākumā viens melnādains cilvēks no publikas izteica vēlēšanos ar mums uzdziedāt blūzu. Sanāca interesanti. Vienreiz, kad Antra muguras dēļ atradās slimnīcā, bet koncertu nevarējām atcelt, mēs pieaicinājām Kalvi, kas agrāk spēlēja apvienībā "Latvian Blues Band". Viņš zināja daudzus mūsu darbus, bet, tā kā labi nebijām saspēlējušies, Ievai koncerta laikā vajadzēja čukstēt viņam priekšā akordus, kādi jāspēlē. Iznāca mums diezgan štruntīgi.

– Vai ir kāds mūziķis no Liepājas, ar kuru gribētu sadarboties?
– Jā, jā! Nelli taču "Eirovīzijā" piespēlēja bungas Fominam un Kleinam. "Bildēs" mēs gribējām uzstāties ar Fominu, bet koncerta dēļ viņš netika. Ja godīgi, Latvijā nav daudz smuku dziedošu vokālistu. Fomins ir viens no tiem dziedātājiem, kas man iet pie sirds.

– Tu esi dziedājusi dažādus mūzikas stilus – gan džezu, gan blūzu, gan pankroku un metālu, pašlaik izpildi roku. Vai domā pie tā arī palikt?
– Gribētos kādu brīdi izpildīt džeza avangardu, bet visādi citādi manas domas pieturas pie grupas "Red Bee". meklējumi bijuši tāpēc, ka neesmu varējusi atrast īsto grupu. Tik fantastisku koncertu, kādi ir ar "Red Bee", man nav bijuši ne ar vienu citu grupu. Iespējams, tas tāpēc, ka esam ļoti labas draudzenes.

Mums ir viens skaņdarbs, kura laikā es noeju no skatuves, un meitenes to izpilda tikai instrumentāli. Antrai tajā ir solo partija. Atceros "Piebalgas alus dārzā" solo viņa nospēlēja tik fantastiski, ka pati tajā brīdī sāka raudāt. Skatītāji tajā mirklī apstulba, pat viņi gandrīz apraudājās. Īpaši pārsteigti bija tie sekstūristi. Viņi atbrauc uz Latviju un necer te neko sevišķu ieraudzīt. Bet pēkšņi izdzird vienkāršu meitenīti, kas spēlē Džimiju Hendriksu. Un viņiem nākas atzīt, ka arī Latvijā notiek kaut kas interesants.

– Zinu, ka tavi vecāki saistīti ar operu. Vai viņi nekrata ar pirkstu, sakot, ka varbūt derētu pievērsties nopietnai, klasiskai mūzikai?
– Neesmu ļoti tālu no operas. Vēl joprojām operā esmu mīmistos jeb tā saucamajos statistos. Dažbrīd baudu šo ģeniālo, neaizmirstamo mirkli – atrasties uz operas skatuves, būt masās. Tas ir fantastiski – kā zem palielināmā stikla izjust katru noti, redzēt darbību uz skatuves. Tā ir ļoti liela pieredze, kas dod lielu zināšanu bāzi, ko man darīt uz skatuves. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu priekšnesuma laikā uz skatuves emocijas dzirksteļo.

– Vai dziedātājas karjeru esi veidojusi apzināti, vai tā ir tikai nejaušība?
– Kad man bija pieci gadi, teicu, ka būšu rakstniece. Kad sešu gadu vecumā mājās atveda klavieres, apgalvoju, ka būšu komponiste. Uz to pusi visu laiku esmu bīdījusies. Vairāk gan man patīk atrasties skatuves centrā – dziedāt, nevis komponēt. Tas, iespējams, ir tāda sava ego apliecināšana. Varbūt man kā otrajam bērnam ģimenē tas ir veids, kā izcelties.

– Kādu redzi savu nākotni?
– Vienmēr jau cilvēkam gribas skatīties pagātnē vai ielūkoties nākotnē, bet es mācos dzīvot šim mirklim. Par pagātni neko nenožēloju, runājot par nākotni – to saistu ar grupu "Red Bee". Mums ir lieli plāni. Domāju, ka viss izdosies, uz to mēs pamazām virzāmies.

– Ziņkārība tirda pajautāt: kāpēc apģērbā un matu krāsā priekšroku dod tieši sarkanai krāsai?
– Tas aizsākās vienpadsmitajā klasē ar nejauši atrastiem sarkaniem svārkiem un džemperīti. Tad man bija septiņpadsmit gadu, tagad esmu 24 gadus veca. Pāriešana uz sarkano notika pamazām, jo nevar jau vienā mirklī nopirkt visas drēbes sarkanas. Tam nebija tik daudz naudas. Man patīk kompozīcija, ka apģērbs augšā un apakšā ir vienā krāsā un arī matu krāsa pieskaņota.

– Sarkanā krāsa piesaista uzmanību. Vai dažreiz nenogursti no apkārtējo skatieniem?
– Jā, dažreiz tā ir! Eju pa ielu un domāju: kāpēc visi uz mani skatās? Tad atskārstu, ka staigāju taču ģērbusies sarkanā. Dažreiz gribas paslēpties, bet tā smuki. Nevis vienkārši uzvilkt pelēku džemperi. Man ir plāns, ko darīšu, kad vairs negribēšu sarkano krāsu un manu bālo ādu ar sarkanajām lūpām. Tad aiziešu uz solāriju, nosauļošos brūna, ielikšu tumši brūnas acu lēcas, nokrāsošu melnus matus un uzvilkšu spilgti zaļu apģērbu. Vēl varētu aizbraukt uz Izraēlu un tur justies kā savējā.

– Kas bez muzicēšanas vēl tev sagādā prieku?
– Keramika. Tā ir brīnišķīga nodarbe, taisu resnas, kailas sievietes. Iespējams, tā es kompensēju savu tievumu. Vēl man patīk piņķerēties ar videomontāžu un lasīt filozofiskus, psiholoģiskus un zinātniskus darbus, un diskutēt par šīm tēmām.

– Ja kāds svešinieks tev pajautātu, kas ir Indra Klimoviča. Ko viņam atbildētu?
– Viņas mīļākā krāsa ir sulīgi tumši zaļa.

– Ne sarkana?
– Sarkanā ir krāsa, ar ko es veidoju savu kompozīciju, kā sevi pasniedzu citiem cilvēkiem.

Esmu simtprocentīgs sangviniķis un simtprocentīgs melanholiķis. Paldies dievam, ka neesmu šizofrēniķis (smejas). Vēzis pēc horoskopa. Pirms koncertiem ļoti uztraucos un baidos iznākt uz skatuves, dažreiz domāju, ka vispār neiziešu uz tās.

– Kāpēc tā? Varbūt baidies, ka publika varētu nepieņemt?
– Esmu par to bieži domājusi, analizējusi. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka baidos, ka publika mani varētu neuzskatīt par savējo, ka viņi mani kaut kādā ziņā varētu nepieņemt. Tas patiesībā traucē uzstāties. Bet, kad uzstāšanās laikā ieraugu priecīgas sejas, tad šis iekšējais priekšstats tiek lauzts.

– Kādi plāni ir saistībā ar grupu?
– Rudenī paredzēts ierakstīt albumu angļu valodā. Iespējams, tas tiks izdots ne tikai Latvijā. Turpināsim augt, augt un vēlreiz augt.