Kurzemes Vārds

02:31 Ceturtdiena, 4. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Nebijušas emocijas, atvadoties no skolas
Pāvels Jurs, pagājušā gada vidusskolas absolvents, students

Šajās dienās vidusskolās noskanējis pēdējais zvans. Tās ir simboliskas atvadas no vietas, kurā pavadīti divpadsmit gadu, kurā tagadējais abiturients ir ienācis kā mazs bērns un izaudzis. Un tagad var veidot savu patstāvīgo dzīvi.

Esmu dzirdējis jauniešu runas, ka pēdējais zvans nemaz neesot vajadzīgs, ka tā esot padomju laika tradīcija. Vēl ir teikuši, ka pietiek taču ar žetona vakaru, kurā beidzēji saņem gredzenus vai piespraudes ar skolas simboliku, kā nu katra klase to iecerējusi. Taču es domāju savādāk: ka nemaz nebūtu slikti, ja šos abus sarīkojumus apvienotu.

Atceroties savu vidusskolas beigšanas pēdējo zvanu, tagad, kad pagājis jau gads, varu teikt, ka tas bija viens no emocionālākajiem mirkļiem visā mācību laikā. Jo skolas sistēma vispār ir ļoti formāla – stundas, stundas, mācības, pienākumi, prasības, maz ir atvēlēts laika tādiem sirsnīgiem brīžiem. Tāpēc atvadas ir tas emocionālais mirklis, kad pie beidzējiem pienāk mazie pirmklasnieki, lai saņemtu aiz roka un izvadītu pa skolu, pa gaiteņiem un klasēm. Tas izraisa aizkustinājumu, īpaši vēl tad, ja skolā tik tiešām ir visas klases, sākot no pirmās. Atceros, kā, stāvot zāles priekšā, skatījos uz saviem skolotājiem un sapratu, ka viens liels posms ir beidzies. Vēlāk aprunājos ar pārējiem skolas biedriem, un arī viņiem bijušas līdzīgas izjūtas, ka arī viņi izvērtējuši, kā pagājis skolas laiks, domājot, ka savu reizi paši bijām vainīgi, kad nesatikām ar kādu no pedagogiem, jo galu galā visādi jau mums pa skolu bija gājis.

Pēdējam zvanam ir arī tāda simboliska nozīme, ka stundas ir beigušās, ka skolēnus vairs neviens nemāca, un tad nu jāliek lietā tas, kas iemācīts. Jauki, ja laiku piedalīties var atrast vecāki, kuri saviem bērniem dzīvojuši līdzi visus skolas gadus. Protams, paldies vecākiem un skolotājiem beidzēji saka izlaidumā.

Eksāmenos un citās pārbaudēs beidzot ir jāsāk domāt patstāvīgi un, izejot dzīvē, ir jāsaprot, ka tagad esi tik vērts, cik esi. Jo daudz kas ir mainījies, arī skolotāju un skolēnu savstarpējās attiecības. Pēc tam, kad izskanējis simboliskais mācību stundu nobeiguma zvans, mēs, beidzēji, pamanām, ka skolotājs ir tas, kas ne tikai māca un pamāca, bet arī palīdz.