Kurzemes Vārds

02:31 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Tā vasara bija ļoti karsta
Līvija Leine

Lolita, pēc pases – Lilija, Neiburga uz redakciju atnāca, dusmīgu pārdzīvojumu vadīta. Viņu bija satraukuši kaimiņvalsts Krievijas prezidenta nievājošie izteikumi par mūsu valsti. Sevišķi pie sirds viņai bija ķērusies slavenā idioma par beigtā ēzeļa ausīm, ko savas Abrenes vietā it kā dabūšot latvieši. Lolita Neiburga ir viens no tiem pirmskara bērniem, kuri, karam sākoties, no pionieru nometnēm tika aizrauti svešumā. Kad pēc Otrā pasaules kara atkal nācies būt Pitālovas rajonā, kuru bija iepazinusi šajā ceļā, pārliecinājusies, ka latviskā mentalitāte tur dzīva, ka viņas vienaudži latviešu dziesmas nav aizmirsuši. Bet mūsu saruna, protams, vairāk kavējās pie tām baigajām dienām, ko viņai nācās piedzīvot kara pirmajās dienās.

Jūs uz Krieviju aizveda no Krotes nometnes?
– Nē. Biju Vaivaros. Tur bija nometne, kurā bija zvejnieku bērni no visas Latvijas. Mani vecāki strādāja Liepājas tirdzniecības ostā. Man bija 12 gadu. Lāga negribēju turp braukt, jo jūra ir arī tepat. Mamma domāja, ka tas vajadzīgs, lai iepazītu pasauli, Rīgu.

Jūs jau kara pirmajā dienā aizveda no nometnes?
– Domāju, pēc četrām dienām. Iesēdināja vilcienā, bet ceļā pavadīja tikai divi audzinātāji. Trofimovs un fizkultūras skolotāja. Bet tā ātri pazuda no vilciena, laikam jau zināja, kas ar mums tālāk notiks. Trofimovs arī pazuda kaut kur ap Gulbeni. Vilciens gāja gar Abreni. Man Abrenes stacija ļoti patika. Neliela gaiša ēka ar interesantām arkām un sarkanu jumtu. Tā grima vienos ziedos. Ziedēja ceriņi, jasmīni, visapkārt puķu dobes. Nesen to ēku atkal redzēju kādā žurnālā: tā pati, bet apkārt tukša, klaja vieta.

Citus latviešu bērnus pa ceļam satikāt?
– Jā. Vienā stacijā uz blakus sliedēm nostājās vilciens, un pa logu redzēju, ka tajā ir manas skolas biedrenes no 5.vidusskolas. No Krotes nometnes viņas izveda Aleksandra Arne. Tur bija arī skolotājs Bumbiers ar meitu. Viņa jau pirmajā gadā nomira ar difteriju. Pats arī aizgāja bojā, kad mums tur, Krievijā, lika vienu vecu māju nojaukt, viņam virsū uzkrita jumts.

Ilgi braucāt?
– Ilgi. Atceros, ka apmēram jūlija sākumā bijām vecajā Rītupes skolā. Bijām no vilciena izsēdināti, vagonus vajadzēja atbrīvot virsniekiem un viņu ģimenēm. Taču viņi tālu netika. Skolā esot, pa logu redzējām, kā vācieši bombardē viņu vilcienu. Viss dega. Latgaļi ar dakšām un lāpstām skrēja dzēst. Izlūklidmašīna, kas vadīja bombardēšanu, vairākas reizes nolidoja gar skolas trešā stāva logiem, kur atradāmies. Ja man vajadzētu, es vēl tagad varētu uzzīmēt, kāds izskatījās tās pilots. Kāda skolotāja no Bulduriem sacīja: "Bērniņ, tikai neej tuvu logam, ka viņš mūs nepamana, sāks bombardēt."

Kad pienāca jūsu vilciens?
– Vilciena vairs nebija. Tālāk gājām kājām. Klīdām pa kaut kādiem mežiem.

Kāds pieaudzis cilvēks arī bija ar jums?
– Bija daudz. Taču tikai retais no viņiem par mums, bērniem, gādāja. Vairāki vīrieši rūpējās par Bulduru nometnes bērniem, bet mēs, vaivarieši, bijām palikuši vieni. Tad Arne uzņēmās būt par komandētāju.

Ko jūs tur ēdāt?
– Latgalē bija labi. Mums nesa olas, pienu, Rītupes skolā vārīja ēdienu. Vēlāk – neko. Dzert arī nebija ko. Tā vasara bija ļoti karsta. Īpaši, kad mūs pārcēla Krievijas pusē pār upi ar laivām kā abrām. Viens brangs vīrietis, ko citi sauca par Atamanu, stūrēja, bet muzikants nometa drēbes un laivu stūma.

Jums bija savs muzikants?
– Tas cilvēks mums pieklīda. Frakā, ar tauriņu, vijoles futrālis padusē, kā no skatuves nokāpis.

Aiz upes bija nākamā stacija?
– Nē. Krievu ierakumi. Šāva. Nezinu, kas – haubice vai lielgabals. Mums lika mutes turēt vaļā, lai ausis ciet neaizkrīt. Kad gājām pa ceļu, redzējām, ka tur bijušas kaujas. Meža stūrī it kā viens ar milzīgu nazi visus kokus līdz pusei bija nogriezis. Pie palikušajiem stumbriem bariņš karavīru cits citam pārsēja te galvu, te plecu, citi paši sevi sakopa.

Jums ļāva tā vienkārši iet pa kaujas lauku?
– Kur mēs citur būtu gājuši? Pēc kāda laika nonācām kādā ciematā. Pieaugušie sameta naudu un nopirka aitu, lai visiem izvārītu zupu. Laukmalā atnesa lielu melnu katlu, iekūra ugunskuru. Netālu bija sargtornis kā ugunsdzēsējiem. No tā atskrēja zēni un sacīja, ka brauc vācu motorizētā vienība. Zupa palika, bet mūs ātri veda no ciema laukā.

Paspējāt aiziet?
– Nekur tālu netikām. Ceļam bija stipri augsts uzbērums, aiz tā grāvis, bet grāvja malas noaugušas ar alkšņiem. Bijām ap 200 bērnu un ap 100 pieaugušo. Visi sagulām tajā grāvī. Nedrīkstēja galvu pacelt, nedrīkstēja runāt.

Un pa ceļu brauca vācieši?
– Motocikli ar blakusvāģiem. Viens vadītājs, otrs aiz muguras, trešais laiviņā. Kaklā bleķi uzkārti. Galvās smagās bruņucepures. Kad tie aizbrauca un viss palika klusu, mūs veda kaut kur prom, pāri laukiem. Maldījāmies un maldījāmies. Līdz uznāca nakts. Sasēdāmies grāvmalē. Kad iestājās krēsla, pār mūsu galvām sāka lidot trasējošās lodes. Apmēram pieauguša cilvēka krūšu augstumā. Vienas – no labās uz kreiso pusi, otras – no kreisās uz labo. Skats bija ļoti skaists, lodes bija visās varavīksnes krāsās – dzeltenas, violetas, zaļas. Sēdēju, bija auksts, biju nogurusi, gribējās dzert, bet prātā ienāca dīvaina doma: "Kā būtu, ja divas lodes saskrietos?" Tas nenotika.

Bail jums nebija?
– Nezinu. Bijām pārāk pārguruši. Esmu arī daudz gaisa kauju redzējusi, kā vācu lidmašīnas krita, kā krievu dega. Vēlāk izrādījās, ka kājām esam nogājuši ap 150 kilometru. Maldījāmies daudz. Bijām maldījušies tikai gar pierobežu, jo ceļu nezinājām. Līdz nokļuvām Sašihino stacijā.

Atceros, ka visi bijām rudzu laukā. Ak, dievs, kas tur bija par rudziem! Garāki par liela vīra augumu! Kad tanki tajos iegāja, atrast nevarēja. Ļoti ēst gribējās. Kāds aizgāja uz ciematu un mums atnesa lielas piena kannas ar paniņām. No Rīgas mums līdzi brauca tāds Anatolijs Beķeris. Mācījās tehnikumā. Viņš noskatījās uz kannām un noteica: "Nu zin ko! Paniņas atveduši, kā teļiem uz kaušanu." Teiciens bija neglīts, taču iznāca, ka viņš pateicis baltu patiesību.

Kas notika?
– Mums solīja, ka Sašihino stacijā būs vilciens. Tas arī atbrauca. Lieli lopu vagoni, kuros bija palikusi munīcija. Mašīnisti sacīja, ka brauks uz Dno. Bija tukšas divas platformas un daži vagoni. Viens vagons pilns ar munīciju. Sarunāja, ka bērni sēdēs uz platformām. Bet kamēr kārtojāmies, saradās daudz citu bēgļu – gan no Krievijas, gan Latvijas. Tie sameta uz tām savas paunas, kas dažam labam bija lielākas par pašu, bet mēs palikām stāvot. Divi vagoni vēl bija tukši, tur mūs ielaida. Kamēr vācāmies, atlidoja vācu izlūklidmašīna. Vīrieši, kas bija kopā ar mums, lika pēc iespējas ātrāk sakāpt vagonos, noliekt galvas uz leju, necelties, ja metīs bumbas. Tā darījām. Bumbu sprādzienus nedzirdējām. Kad met tieši uz galvas, tos dzirdēt nevar. Var tikai redzēt eksplozijas sekas. Vagona sienas pašķiras kā kāršu namiņš. Sāk gruzdēt, smirdēt.

Un jūs palikāt tajā vagonā?
– Nespējām. Lēcām laukā, kā katrs mācēja. Bet gaisa vilnis nosita vairāk cilvēku, nekā tad, ja būtu palikuši vagonā. Tie, kuri bija uz platformām, tika nosisti ar gaisa spiedienu. Šķiet, ka neviens dzīvs nepalika. Cieta arī mūsu bērni. Arī viens sargkareivis, kas sēdēja vagonā, kur bija munīcija. Viņš nobijās, ka tad, ja vagons ies pa gaisu, nekas pāri nepaliks. Izlēca un bija pagalam. Izlēca arī mūsu prātvēders Anatolijs Beķers ar vēl vienu zēnu – Alfrēdu Tuču. Šķemba Anatolijam norāva galvu. Bet Anatolijs bez tās vēl gabaliņu skrēja uz priekšu, līdz saļima. Tučs, to redzot, bija pārbijies. Viņš bija jauks zēns, bet mani toreiz ļoti kaitināja.

Kāpēc?
– Viņš visu laiku izskatījās tik akurāts, it kā tikko būtu aizvēris dzīvokļa durvis. Mugurā putekļu mētelis, pie rokas soma, viss tīrs un kārtīgs, bez puteklīša. Man bizes izirušas, lentes pazudušas, ķemmes nebija, rokas nemazgātas, jutos tik nekārtīga un netīra, ka tāpēc vien raudāt gribējās. Bet viņš – kā no skatloga!

Jums izdevās tikt sveikā cauri?
– Izlēcām kopā ar draudzenīti Birutu. Viņu nosita. Izrādījās, ka mēs bijām kritušas kopā ar vagona sienu, un tā mums uzkrita virsū. Laime, ka uzbērums bija augsts, un tāpēc zem tā palika sprauga, kurā es biju iesprūdusi. Kad atjēdzos, ieraudzīju, ka kaut kur ir gaisma. Iedomājos, ka ir nakts un kaut kur deg uguns, un mēģināju tikt laukā uz to uguni. Ar milzīgu piepūli izlauzos caur uzbēruma malas spraugu. Izrādījās, ka esmu izlauzusies iepretim vagona sienai. Spīdēja saule. Cik ilgi biju tur sagulējusi bezsamaņā, nezinu. Uzrāpos kaut kādā kalnā. Tur stāvēja cilvēki, ļoti latviski saģērbušies. Sievietes garos brunčos, balti priekšautiņi, balti lakatiņi. Lauzīja rokas un kaut ko sauca. Es, tenterēdama prom, biju iekūlusies tuvējā sakņu dārzā. Vēl tagad atceros – tīras, glīti izravētas vagas, loki un vēl kas. Man likās, ka viņi lauza rokas tāpēc, ka es tās skaistās vagas izmīdīšu. Man mēle bija kā sasieta, nespēju pateikt, ka es to nedarīšu, ka esmu labi mācījusies matemātiku, ka protu aprēķināt, cik platu soli jāsper, ka esmu mācījusies dejot, arī baletu, ka spēšu dobēm pāri tikt, tās neaiztiekot. Neko nedzirdēju, ausis bija ciet. Kādu laiku lēkāju pa tām dobēm. Tad nolēmu, ko es viņus, nabagus, kaitināšu, gāju atpakaļ uz dzelzceļa uzbērumu. Tam gar malu gāja neliels celiņš. Otrā pusē tam bija tāds pažuvis purvs ar ciņiem. Gāju pa to celiņu un redzēju, ka man apkārt krīt kaut kādi melnumi: vieglu skaņu – puk, puk! Ak, dievs, nodomāju, cik lielas bites vai dunduri te ir. Man prātā neienāca, ka uz mani šauj. Izrādījās, ka no vācu lidmašīnām tika apšaudīti visi, kas vien kustējās.

Tajā brīdī jūs to nesapratāt?
– Nē. Bet tajā brīdī bija tā, it kā viens mani būtu parāvis uz tiem purva ciņiem. Sāku pa tiem lēkāt. Līdz ietiku alkšņu pudurī. Tur patiesi kāds mani paņēma aiz kājas un parāva. Izrādījās, tā ir mana nometnes draudzene Zigrīda no Līgatnes. "Tu stulba esi," viņa rājās, "ka nedzirdi, ka mēs tevi saucam! Tev šauj virsū, bet tu staigā!" Taču es neko nedzirdēju. Man bija divpadsmit gadu, jutos pieaugusi, bet toreiz es tik ļoti raudāju, ka izteikt nevaru. Izrādījās, ka uz mana rudens mētelīša, kas bija vienīgā manta, kas man bija palikusi pēc bombardēšanas, kreisajā pusē zem lāpstiņas bija plaukstas lieluma asins plankums. Šķemba bija gājusi garām, mani viegli nobučodama. Tas bija noticis vagonā. Bet man aiz muguras uz grīdas sēdēja kāda ebreju ģimene: divas sievietes un zēns Ābiks, ap divus gadus vecs. Likās pārtikušu cilvēku ģimene, bērns izmeklēti apģērbts. No tās vai citas šķembas Ābikam bija abas rociņas ievainotas, bet mammai, kam viņš sēdēja klēpī, šķemba bija trāpījusi sirdī. Otra kundze bija pazudusi. Ābiku sāka vākt viena no mūsu meitenēm – Zina no Daugavpils. Rūpējās par viņu līdz pat Ivanovai, kur viņu nodeva bērnunamā.

Jūs ievainota palikāt tajā purvā?
– Nē. Mani sūtīja uz pārsienamo punktu. Tas bija dēlis laukmalā, uz kura bija uzlikta neliela joda pudelīte. Turpat netālu bija grāvis, kura abās malās gulēja cilvēki. Garās rindās. Grāvja kreisajā pusē visi gulēja mierīgi, rokas gar sāniem, un visiem nez kāpēc apsegtas galvas. Nodomāju: "Vai tiešām viņiem šajā jūklī nāk miegs?" Iedomājos, ka galvas apsegtas, lai odi nekož. Labajā pusē cilvēki kustējās. Kāds kliedza, kāds noraustījās, kāds kunkstēja. Kamēr brīnījos, atnāca medicīnas māsa. Viņa bija aizvedusi uz ciematu stipri ievainotos bērnus.

Jutu, ka viņa velk man mēteli nost. Paspaidīja ievainojuma vietu, vaicāja, vai sāp. Biju tik apdullusi, ka neko nejutu. Apsaitēja ar kaut kādu lupatu un uzsmērēja jodu. Tad iedeva vienu ledeni. Tikai tad sapratu, cik ļoti biju izslāpusi, cik man slikti.

Vēlāk noskaidrojās, ka uz mūsu vilcienu bija mestas trīs bumbas, divas bija sprāgušas, bet trešā bija iedūrusies starp gulšņiem starp mūsu, latviešu bērnu, vagonu un munīcijas vagonu. Ja tā būtu sprāgusi, būtu sprāgusi arī munīcija, un šodien es ar jums nerunātu.

Ko darījāt tālāk?
– Atkal gājām. Ne ko ēst, ne dzert. Klīdām pa pļavām. Gāju pilnīgā nemaņā. Man bija amnēzija, bet to neapzinājos. Viss ceļš kā sapnī. Atceros, ka brīžiem mums iedeva kādu gabaliņu maizes. Atceros kādu upi. Man ļoti kājas sāpēja. Pēda bija viena vienīga tulzna. Iemērcu kājas ūdenī, palika vieglāk. Tur bija karavīri. Viens no zaldātiem ar daudzām planšetēm staigāja apkārt un kaut ko uzsauca. Izcēlu kājas no ūdens, parādīju, kāpēc tur sēžu, lai nedomā, ka traucēju tīšām. Viņš apstājās, izņēma no vienas planšetes marles saites un iedeva. Pateicu latviski paldies. Viņš noteikti nesaprata. Atceros, kā uz viena ceļa uzgājām izsviestus cukura maisus. Kam bija kāda kabata vai kabatas lakatiņš, tie paņēma līdz kaut cik. Man nebija, kur iebērt. Atceros vēl kaut kādu vilciena platformu, ar ko braucām un dziedājām. No pārbīļa dziedājām. Kad pēc kara to stāstīju, man neticēja. Sacīja: "Nu ko gan jūs, bērni, varējāt saprast, kas notiek." Sapratām. Mēs tajās dažās nedēļās bijām kļuvuši pieauguši. Pat astoņus gadus vecie.

Līdz Dno stacijai tikāt?
– Jā. Kad – nezinu. Vecākajiem zēniem no Bulduriem bija dienasgrāmatas, kur viņi visu pierakstīja. Tās paņēma Arne. Dno stacijā arī mūs bombardēja, bet mēs mierīgi turpinājām ēst stacijas ēdnīcā, zinājām, kas tas ir. Taču virtuves darbinieces tā pārbijās, ka lēca laukā caur dubultlogu stikliem. Tur mūs ielaida vagonos. Atkal biju nemaņā. Sevi apjēdzu tikai Ivanovā.

Tas bija galapunkts?
– Tāda kā savākšanas stacija, kur sanāca bēgļi no visām pusēm. No turienes mūs aizveda uz Tatāriju, 95 kilometrus no Kazaņas uz kolhozu "Ōle Menger" – "Lielie Mengeri". Ievietoja tatāru hanu mājās. Lielie gāja kolhozā strādāt. Vēlāk vīrieši, kas bija veseli, devās pierakstīties gvardos.

Jūs palikāt vieni?
– Palika skolotājs Bumbiers. Un Piguļevskis no Daugavpils, nejauks vīrs, liels dzērājs, puikas viņu sauca par Pingvīnu. Viņš to uzzināja un vienu puiku aiz dusmām gandrīz ūdens mucā noslīcināja. Piguļevskis mums mācīja krievu valodu. Viņš nevarēja saprast, ka mēs, latvieši, krieviski nesaprotam. Skolas jau nekādas tur nebija. Grāmatu nebija, skolotāji varēja mācīt, cik paši atcerējās. Burtnīcu nebija. Rakstījām vecās, nodzeltējušās grāmatās starp rindiņām. Bērnu namam bija zeme. Tajā stādīja kartupeļus. Kad tos mizoja, izgrieza acis un tās stādīja. Atceros ainu: uz grīdas liela kaudze kartupeļu bumbuļu ar izgrieztām acīm. Vienā pusē tai es, otrā Piguļevskis, piedzēries. Viņš dzērumā raud: "Kā tev, Jansone, nav kauna! Tu mācies visus priekšmetus uz labi un teicami, bet kāpēc tu nemācies krievu valodu?" Bet es otrā galā raudu: "Mīļo skolotāj, es taču nemāku krieviski izlasīt, kā es varu uzrakstīt, ja burtus nepazīstu! Es zinu tikai vācu burtus."

Izdzīvojāt visi, kas tur aizbraucāt?
– Daudzi bērni nomira. Jau pirmajā vasarā. Vijolnieks arī aizgāja ar vēdertīfu. Man arī bija izsitumi. Nolēma, ka ir šarlaks, veda uz slimnīcu. Tā bija Atņā. Gultas bija, bet vairāk nekā. Ārstu nebija, tikai feldšere. Daudziem bērniem uzmetās augoņi. No netīrības, ilgas nemazgāšanās. Vietējie uzskatīja, ka tāpēc, ka esam bijuši izlutināti. Tur pirmo reizi redzējām, kas ir utis. Krievijā neko citu nepazinām, kā utis, blaktis, badu un aukstumu. Tas bija raksturīgākais, kas sagrāba kā stangās un turēja.

Nekā jautra?
– Bija, protams. Bērni paliek bērni. Bez pasmiešanās neiztikām. Kad uznāca skumjas, sagājām čupā, sabāzām galvas kopā, paraudājām. Ilgu laiku, kad bērni runāja par savām ģimenēm, mammām, māsām, tēviem, sēdēju sarāvusies un nespēju atcerēties, vai man arī ir mamma vai citi radi. Tas vēl bija no amnēzijas. Slimnīcā izpelnījos milzīgu ievērību ar savu zīda veļu. Slimnīcas māsas ņēma rokās manas bikšeles un pētīja kā brīnumu, nebija redzējušas, ka bērnam tādas var būt. Domāja, ka esmu kāda bagātniece. Bet man bija kauns, ka tās tik netīras, mēnešiem nemazgātas, jo citu jau man nebija. Domāju neatdos tās vienīgās un man būs jāiztiek bez. Atdeva.

Kas bija jūsu vecāki?
– Vienkārši strādnieki. Tēvs bija miris. Māte strādāja pilsētas slimnīcā par sanitāri, spīķeros labību kurtēja – ar koka lāpstām pārbēra no vienas vietas uz citu. Vēlāk apprecējās otrreiz, patēvs bija kuģa pavārs, padomju gadā strādāja muitā. Bija labs cilvēks, bet bija komunistu partijā. Viņš Latvijas laikā bija vadājis nelegālo literatūru. 1940.gadā uz mēnesi bija aizbraucis uz Krieviju. Kad atbrauca, mammai bija teicis: "Ja es būtu zinājis, kam to literatūru vadāju, nemūžam nebūtu uzņēmies."

Tajā slimnīcā ilgi bijāt?
– Nē. Mani no turienes izpestīja Arkādijs Akermanis, paliels puika, arī no Liepājas. Slimnīcā ēdiens bija slikts, paliku gandrīz bez spēka. Visu laiku raudāju. Viņš sacīja: "Es iestāšos armijā, pirmais tikšu Liepājā un pateikšu tavai mammai, ka tu pinkšķi." Neticēju. Bet tā notika. Iestājās krievu armijā, vācieši saņēma gūstā, redzējuši, ka tikai puika, atsūtījuši uz Liepāju pie vecākiem. Vācu laikā it kā rakstījis kādus rakstiņus "Kurzemes Vārdā". Vāciešiem rakstītais nebija paticis, un viņu nobendēja. Bija traki mocīts. Biedrene Arne gan viņu sauca par nodevēju.

Arne visu laiku bija kopā ar jums?
– Arne bija bērnu nama direktore. Viņu nomainīja Ozola. Dāma. Kā Arni nevarēja nosaukt par dāmu, tā viņu nevarēja no saukt par biedreni. Līdz ar viņas atnākšanu mums sāka iet labāk. Dabūjām šādas tādas drēbes, šuvām pufaikas, iemācīja mašīndūrienus, vēl tagad tos māku. Parādījās vitamīni – A un C. Bijām sajūsmā. A vitamīns garšoja pēc lazdu riekstiem, C vitamīns – pēc apelsīniem. Četrus gadus nebijām neko garšīgu baudījuši, tāpēc tie likās garduma kalngals. Parādījās arī sabiedroto humpalas. Izmazgājām vecās kleitas, pāršuvām, vismaz bija ko uzvilkt. Tad mūs sāka filmēt un fotografēt. Tas bija vesels teātris.

Kāpēc teātris?
– Tur pie mājām nebija koku. Kaut kur citur nocirta, atveda, iesprauda zemē, it kā tie tur augtu un fotografēja, cik labos apstākļos dzīvojam. Hana dārzā bija sastādītas meža avenes. Salasīja ogas pilnu šķīvi, noklāja segu uz zemes, un mums vajadzēja demonstrēt, ka ēdam ogas. Mutē bāzt bija aizliegts. Paņēmām, pielikām pie lūpām un likām atpakaļ. Mēs bijām tik neiedomājami godīgi, ka patiesi nevienu neapēdām.

Ja Ozola būtu bērnu namu vadījusi no paša sākuma, varbūt mēs nebūtu tik izbaduši un nomocīti. Segu nebija. Ziemā bija auksts. Gulējām sarāvušās čokurā. Vienai meitene bija tik briesmīgi, nekopti augoņi, ka kājas tādā pozā guļot ar tiem jēlumiem saauga kopā. Neviens tur par mums nerūpējās. Reiz viena no audzinātājām tai meitenei atnesa glāzi silta ūdens. Viņa aiz pateicības apraudājās.

Kad pati biju slima, gulēju nemaņā. Reiz pamodos. Apkārt stāvēja bērni. Un dzirdēju, kā viens no zēniem saka: "Lolita vēl nav mirusi." Reiz atkal pamodos, un šķita, pie gultas sēd īsta ragana. Viņa bija resna, kupliem matiem, uz vienas auss miniatūrs cilindrs. Šausmīgi sāku kliegt. Izrādījās, ka tā bija daktere no Ļeņingradas, ko Ozola sameklējusi. Viņa nolēma, ka man ir malārija, deva zāles. Paldies viņai, no tām atkopos. No sākuma pēc izveseļošanās paiet nevarēju. Bet līdz ēdnīcai no mūsu mājas bija jāiet desmit minūtes. Man iedeva koka zarus, lai ar tiem airējos. Nekas labs nesanāca. Tad lielākie puikas pasita mani padusē kā portfeli un nesa.

Kad atgriezāties mājās?
– 1945.gadā. Pirmās aizbrauca daugavpilietes. Tad Ozola atbrauca uz Rīgu vagonu meklēt un atveda līdz uz Mengeriem Līgatnes burtnīcas. Es tās glāstīju, kā tuviniekus ieraudzījusi. Likās neticami, ka pasaulē vēl ir arī burtnīcas. Martā kopā ar citiem bēgļiem, ap 300 cilvēku, braucām mājās. Mengeros palika četri gadi smagas bērnības, pirmā redzētā kinofilma – "Suvorova karagājiens pār Alpiem", ko mums parādīja ar kājām gaisā, jo neviens nemācēja pareizi aparātā lentu ielikt. Palika kapi ar daudziem latviešu bērniem.

Uzreiz tikāt uz Liepāju?
– Vispirms mūs Rīgā ielika Kuldīgas ielas bērnu namā. Mūs Rīgā saukāja par krieveļiem, jo bijām noplukuši. Uz ielas puikas piekāva. Uz Liepāju atveda paziņa, kas pēc sava bērna bija atbraukusi un mani pazina. Ar mammu dzīvojām grūti. Pēc kara, kad ienāca sarkanarmija, viņu no dzīvokļa, kur bija mitusi kara laikā, virsnieki izmeta, pa trepēm nogrūzdami. Vēlāk dabūjām nelielu dzīvoklīti. Patēvu vācieši bija nošāvuši.

Iestājos skolā 7.klasē. Sāku strādāt, jo mamma bija slima, bet ēst vajadzēja. Biju kurjere Linoleja rūpnīcā, tad poliklīnikā Tirgoņu ielā pie Klēšmita, kurš bija tikko no Sibīrijas atlaists. Viņš mani pierunāja par māsu mācīties, iestājos Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness skolā, mācījos un strādāju. Mūža lielo daļu esmu nostrādājusi par laboranti. Apprecējos. Vīrs Ojārs Neiburgs. Izaudzinājām divus dēlus, ir arī astoņi mazbērni. Viņiem jaunlaiku dzīve. Manis pārdzīvotais viņiem ir tikai vēsture.

Jā, jau Liepājā esot, satiku vienu no meitenēm, ko ievainoja tajā briesmīgajā uzlidojumā. Kad vācieši bija iegājuši tajā ciemā, tie viņu atveda uz mājām un nodeva vecākiem. Kāpēc mūs atrāva no ģimenēm un mocīja tos garos kara gadus, vēl tagad nesaprotu.

Jā, vēl par tā ēzeļa ausīm. Kad 1978.gadā Pitālovā atklāja pieminekli nogalinātajiem Latvijas pionieriem, notika arī saviesīgā daļa. Galdā bija īsti latvisks rasols, gaļiņa, kādu latvieši gatavo. Un, kad pienāca brīdis, kad mēles raisījās, sākām dziedāt latviešu dziesmas. Un, ko domājat? Visi lielie Pitālovas partijnieki un priekšnieki dziedāja mums līdzi. Gan "Pie dzintara jūras", gan "Še, kur līgo", gan citas. Latviski. Latviskie gēni bija stiprāki par padomju tikumiem un lauzās laukā.