Kurzemes Vārds

22:19 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Gribas kaut kā tīra mazliet
Līvija Leine

Nule kā oficiāli atvadījāmies no Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas. Kā nu katrs pratām. Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis pēc viņas pēdējās runas Saeimā aizmirsa pat aukstu paldies pateikt. Savukārt viņa palīgi nebija iedomājušies pateikt spīkera kungam priekšā, ka pēc šādas augstas amatpersonas pēdējās runas būtu pieklājības vārdā viņai jāpasniedz kāda puķe. Dažādas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Latvijas Olimpiskā komiteja, bija sarūpējušas sava līmeņa un izpratnes atvadu dāvanas. Ministru prezidents savukārt, laikam jau, lai eksprezidente viņu ilgāk neaizmirstu, mudināja tautu nepiekrist viņas viedoklim par steigā pieņemtajiem grozījumiem ar valsts drošību saistītajos likumos, neiet uz referendumu, un, lai visi labāk saprastu, kas ir kas, vienlaikus piedraudot, ka vara bargi vērsīsies pret ikvienu, kas, par jaunievēlēto prezidentu slikti domādams, savas domas pie sevis neslēps.

Bet tauta, vienkāršā tautieša Andra Dieviņa mudināta, Vairas Vīķes–Freibergas priekšā noklāja Ziedu sauli. Un vairāk nekā trīssimt tūkstoši, nebaidoties no Ministru prezidenta brīdinājuma un lietavām, kā tas bija Liepājā, aizgāja uz referendumu, tādējādi paužot atbalstu ne tikai viņas nostājai par konkrētajiem likumiem, bet arī viņas darbam astoņu gadu garumā kopumā.

Vai līdz ar to visi trači un jezgas būs galā? Vai ļausim, lai jūlija siltais lietus aizskalo visas drazas, ko cilvēkos ienesuši pēdējā laika notikumi tā sauktajos augstāko aprindu gaiteņos? Dabā pēc negaisa un lietiem parasti uzvilnī spēka pilns svaigums. Gribētos, ļoti gribētos, dzejnieces Ārijas Elksnes vārdiem sakot, kaut kā tīra mazliet arī sabiedrībā, arī valsts dzīvē.

Bet mūsu priekšā atkal tikpat lielā steigā pieņemts jauns likums. Un tas nosaka, ka valsts amatpersonas drīkst pieņemt dāvinājumus neierobežotā apjomā. Kas tas ir – rūpes par valsts amatpersonu labklājību vai atklāta korupcijas legalizācija? Atruna, ka dāvanas ņēmējs nedrīkst divus gadus pirms un pēc dāvinājuma pieņemt lēmumus par labu dāvanas devējam, šķiet, anekdotei rada. Ja jau tagad, līdzko sarežģītāka lieta, piemēram, par valstij zudušiem miljoniem risināma, desmit gadu laikā nav varēts atšķetināt, kam galu galā pieder firma, kas tos nelaimīgos trīs miljonus ieguvusi, tad kā atšķetinās, kā vārdā kāds sētnieks vai uzņēmēja radinieks amatpersonai pasniedzis dāvinājumu?

Un ja jau pateicības ir tik pieņemama lieta, ka par tām pat nodokļi nav jāmaksā, tad kāpēc kaut ko mēģina pārmest kāda oligarha stipendiātiem? Viņi taču arī saņēmuši tikai pateicības! Un kāpēc nepiekrist kāda skolotāja uzskatam, ka arī viņš varētu pieņemt pateicības ik pēc katras mācību stundas? Un kāpēc smieties par jaunā, jautrā ceļu policista azartisko ieceri gadījumā, ja sajutīs, ka autovadītājs, ko viņš apturējis, smaržo pēc alkohola, nelikt viņam pūst alkometrā, bet piedāvāties viņa vietā aizbraukt mašīnu līdz iecerētajam galapunktam un pēc tam pieņemt pateicību?

Kādreiz prezidents Kārlis Ulmanis populāru padarīja lozungu "Viens likums, viena taisnība visiem". Pēdējo mēnešu jezgā šie vārdi pavisam aizputējuši. Cik lielam gan jābūt lietum, kas to spozmi atjaunotu?