Kurzemes Vārds

21:53 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Sporta dzirkstis Olborgas vējos
Edgars Lūsēns

Olborgas pilsētā Dānijas ziemeļos notikušajās Eiropas Strādājošo sporta spēlēs piedalījās vairāk nekā 4000 sportistu. Latvijas turpat trīssimt cilvēku delegācijas lielajā sastāvā 5.vietu futbolā 16 komandu konkurencē izcīnīja "Kurzemes Vārda" un "Liepājas papīra" apvienotā komanda, bet 5.vietu 15 komandu konkurencē guva portāla liepājniekiem.lv logotipa rotātā vīriešu volejbola komanda "Marga–G".

Līdz pagājušās ziemas sākumam par Eiropas Strādājošo sporta spēlēm biju dzirdējis, šķiet, divkārt. Pirmā reize bija vēl pagājušā gadsimta beigās, kad Liepājas Tenisa sporta skolas direktors Imants Andersons aicināja uzrakstīt par tenisa pārstāvju varoņdarbiem. Atceros to vairāk tādēļ, ka toreiz nobrīnījos – redz, kā pazīstamais rallists Dainars Dambergs pieprot tenisu, ka var tādos mačos startēt. Otro reizi par šīm spēlēm man pastāstīja kolēģis un volejbola pratējs Andis Rozītis, kurš, atnākot strādāt no Kuldīgas uz Liepāju un uzzinot, ka mēs amatieru līmenī bumbojamies futbola laukumā, vaicāja, kāpēc nepiedalāmies Latvijas Tautas sporta asociācijas mačos un līdz ar to arī Eiropas spēlēs, jo kuldīdznieki tur iekārtojušies uz palikšanu.

Lai gan kājbumbu spēlējam patiešām tikai un vienīgi prieka pēc, bez lieliem sportisko varoņdarbu sapņiem un mūsu komanda izveidojusies no kolēģiem, paziņām un paziņu paziņām, tomēr futbols ir un paliek futbols – tā būtība paredz sacensību, un jebkurā sacensībā parasti gribas uzvarēt. Bijām prasmes slīpējuši gan mediju mačos, gan starp dažādiem darba kolektīviem un pēdējos gadus spēlējām arī rajona čempionātā vai dažāda mēroga pilsētas turnīros, tāpēc interesanti šķita pamēģināt, kas tad tās tādās Latvijas Tautas sporta asociācijas spēles. Pirms diviem gadiem Ozolniekos debija nebija pārāk spoža, bet redzējām, ka spēlēt varam, un pirms gada no Ventspils "Kurzemes Vārda" vienība jau atgriezās ar Latvijas Tautas sporta asociācijas spēlēs nopelnīto otro vietu. Arī rajona un pilsētas čempionātu mačos sāka veikties maķenīt labāk, tāpēc apetīte sāka parādīties. Varbūt tiešām uz to Dāniju?

Kad piesakāmies Tautas sporta asociācijā tās ģenerālsekretārei Gaļinai Gorbatenkovai, ka vēlamies pierakstīties Latvijas delegācijas sastāvā, viņa rāda itin priecīgu vaigu, jo futbola spēlētgribētāju starptautiskā mērogā Latvijā nav daudz. Tikmēr spēļu saimnieki Dānijā zina savas tiesības, bet vienaldzīgāk izturas pret pienākumiem – sākotnēji nav zināms, vai vīriešu grupā var spēlēt Liepājas pusē tik populāro futbola paveidu, kurā spēlē 7:7, vai tas atvēlēts tikai veterāniem un līdz šim posmam vēl nenodzīvojušajiem jāspēlē 11:11. Negribas palikt gribot, tāpēc visai pārgalvīgi saku, ka varam jau spēlēt arī 11:11. "Tas jums tāds drosmīgs lēmums," saudzīgi saka ģenerālsekretāre, un apjaušu, ka patiešām saprotu, ko viņa domā. Pirms trim vasarām biju Portugālē Eiropas čempionātā un labi atceros, ka tur vārdam futbols ir patiešām cita pieskaņa, un Portu vai Lisabonā šķērsieliņās sastaptie puiškāni ar basām kājām kokakolas skārdenes spārdīja ne sliktāk kā mūsu sporta skolas audzēkņi bumbu. Bet nu acis darba izbijās, rokas darba nebijās – jābrauc!

Vēl pa ziemu sarunājam ar "Liepāja papīru", ka jābeidz uz diviem latviešiem būvēt trīs futbola komandas, jo tāpat puse no džekiem pēc vajadzības spēlē te vienā, te otrā pusē. Saprotam, ka, lai varētu cienīgi nospēlēt, jātrenējas biežāk nekā no reizes uz reizi, kā rīkojamies pirms rajona vai pilsētu mačiem, bet no gribēšanas vieglāk nepaliek – mūsu vietā darbavietās nerausies ne marsieši, ne cita veida zaļie cilvēciņi, tāpēc uz treniņiem tiekam neregulāri. Labi vismaz, ka Jānis Zuntners (paldies tev, Jāni!) ir saprotošs un pretimnākošs, ļaujot patrenēties kopā ar veterāniem "Olimpijas" laukumā.

Arī ceļš uz Dāniju nav pavisam rozēm kaisīts – nav zināms, kad un kā kustēs solītā lidmašīna no Rīgas, un bezmaz jau nodomāju, ka kolēģis Andis rīkojies pareizi, kad izlēmis ar volejbolistiem uz Olborgu braukt ar busiņu. Tomēr pavisam negaidīti pavasarī "Air Baltic" nolemj nevis ar muti braukt Rīgā, bet ar darbiem atvērt reisu Liepāja – Kopenhāgena. Tā kā lielākā daļa mūsējo nav redzējuši Nāriņu dāņu karaļvalsts sirdī, tas šķiet interesants variants. Tiesa, ap šo jaunizveidoto reisu sākotnēji organizatorisku jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču ar aģentūras "Ap sauli" palīdzību (paldies Jums, Dace un Ilona!) tiekam līdz Kopenhāgenai. Nāriņa tiek pasveicinātā vēlā naktī un vilciens līdz Olborgai atrasts. Organizatori ir tikpat priecīgi, ieraugot mūs, kā mēs, beidzot satiekot viņus. Uz naktsmājām gan jābrauc tālāk nekā no Liepājas līdz Aizputei, toties kempings jūras krastā esošajā Sebijā ir tik burvīgs, ka uzdrošinājos jau atgriežoties pirmajā slejā bilst, ka varbūt Liepājai nevajag mežonīgu gaisa piļu, bet pietiek ar tūrisma projektu vienkāršajiem mirstīgajiem. Latvijas delegācijas versijā tas izskatās tā, ka komandas tiek izvietotas mājiņā pa četriem vai sešiem. Katrā namā ir paliela atpūtas istaba un trauku komplekti. Baseini, pirtis, dažādi sporta laukumi, kā arī nojumes, kur ļauties grilēšanai. Ar puišiem spriežam, ka nebūtu slikti tādās padzīvot arī ar ģimenēm bez jebkādām sportošanām, un redzams, ka dāņi to arī dara. Tikmēr Olborgas Kultūras centrā viesu uzņemšana un pirmā vakara sapazīšanās diskotēka. Vakariņas pirms tam ir iespaidīgas, izklaides gan tikai tā starp citu. Izskatās, ka te tomēr vispirms grib sportot un tikai tad atpūsties.

Nevarētu teikt, ka mēs esam īpaši nobijušies. Zaudēt, protams, negribas – saprotam, ka futbola konkurencē esam vienīgā komanda no Latvijas, tāpēc gribas nospēlēt normāli, bet pārāk lielas ilūzijas nelolojam, jo esam papētījuši pretiniekus – tur ir Rietumeiropas bankas un komunikāciju tīkli, kuru budžeti mērāmi vairākos desmitos miljardu.

Ierodoties stadionā, cerības zaudējam vēl vairāk, jo pirmais, ko ieraugām vienā no četriem ideāla zāliena laukumiem, ir tas, ka kādas Francijas komandas vārtsargu augumā ap 1,95 metriem iesilda speciāls treneris. Tomēr pārāk pievērst uzmanību labajiem laukumiem un bīstamajiem pretiniekiem nav laika, jo jāsāk gatavoties spēlei, kurā mūsu pirmie pretinieki ir "Berliner Bank". Vācijas galvaspilsētas vienībai ir divi treneri, pie ģērbtuvēm ar vienu vīru strādā masieris. Vācieši izskatās iespaidīgi, un, nostājušies pirms spēles, pretinieki patiešam atstāj labu iespaidu – uz spoži melnām formām gozējas balta svītra ar it kā vienkāršu uzrakstu "Krombacher". Atceros, ka pēdējā vakarā pirms izbraukšanas no Liepājas rediģēju "Liepājas metalurga" sporta kluba desmitgadei veltītu grāmatu, un tur viens no fotoattēliem vēstīja par liepājnieku cīņu Gelzenkirhenē, kur "Schalke04" mājvietā uz stadiona apmales gozējas šis pats – viens no Vācijas pašiem lielākajiem alus ražotājiem "Krombacher". Vācieši spēli sāka ar savai nācijai raksturīgo pārliecību un enerģiskumu. Te tūlīt jāteic, ka īpatnēji, bet šajā turnīrā faktiski pēc katras komandas rokraksta redzams, kura vienība kuru valsti pārstāv. Jāteic, ka arī mēs esam lēmuši, ka spēlēsim tipisko Latvijas futbolu no aizsardzības uz pretuzbrukumiem. Vācieši to nav gaidījuši, un gūstam vārtus. "Berliner Bank" neapjūk. Viņu agresīvākais uzbrucējs asā gaisa divkaujā nežēlo ne sevi ne mūsu vārtsargu, un rezultāts kļūst neizšķirts. Tomēr vācieši vēlreiz iekrīt uz pretuzbrukumu, otrā puslaikā sāk steigties, un mēs uzvaram – 3:1. Jāatzīst, esam pārsteigti un mazliet lepni. Vācieši pārsteigti vēl vairāk, bet gatavi palīdzēt ar informāciju, vēstot, ka Zagrebas horvāti ar nosaukumu "Trgovina" esot provocējoši un agresīvi. Noskaņojamies uz asu cīņu un redzam, ka pretinieki, kas guvuši jau divas uzvaras par saviem spēkiem ir ļooooti pārliecināti. Tas mums der. Horvāti ir tehniskāki, un komanda saspēlētāka, bet viņi ir pārliecināti, ka uzvara atnāks pati. Mēs uz pretuzbrukumiem panākam 2:0, bet, paliekot mazākumā, ne tikai izturam, bet gūstam vēl vienus vārtus. Pretinieki sāk lamāties, un mēs saprotam, ka vinnēsim. Francūži "FASBF", kas mums pretiniekos kā trešie pirmajā turnīra dienā, izskatās ilgāk dzīvojuši. To saprot gan viņi, gan mēs, un uzvaram bez problēmām – 2:0.

Turnīra formāts ir demokrātisks, bet skarbs. Tas paredz, ka labākajām komandām katrā no trim dienām jāizspēlē pa trim spēlēm, no kurām katra rit 2 reizes pa 20 minūtēm, bet vājākās vienības divās dienās gaida sešas spēles. Amatieriem šī slodzīte ir diezgan liela. Mūsu gadījumā tas nozīmē, ka ceļamies ap sešiem rītā, bet mājās esam vai nu pēc septiņiem, vai pat pēc deviņiem vakarā. Vismaz paēst var labi. No atpūtas latviešu gaumē gan nekas nesanāk. Smiltenes volejbolistu pārstāvji gan ir ļoti jauki un atraktīvi, "Lattelecom" meitenes – komunikablas, bet mums blakus dzīvojošā komanda "Marga–G" dzied tik saskaņotās balsīs, ka atliek pabūt neizpratnē, kā latvju Dziesmu svētki iztikuši bez šī vitāli saliedētā vīru kora, kurā omulīgā Liepājas Komunālās pārvaldes ceļu būves tehniķa Kaspara Ķinēna baritons skan vismaz tikpat izslīpēti kā viņa rokas precīzie cirtieni volejbola laukumā. Gandrīz vai gribas būt volejbolistam, bet – katram savs, kā reiz bija rakstīts uz kādas nometnes vārtiem. Un galu galā futbols taču ir karalis, tajā citi likumi.

Otrā diena nāk ar piedzītām kājām. Ak, kāpēc es mazliet vairāk nepaskrēju pa pludmali šopavasar, retoriski mēģinu sev vaicāt, un pēc Liepājas puiku jokiem dzirdams, ka lielākā daļa mūsējo domā tāpat. Francijas komanda "Člermont Ferrand", kas vēlāk finālā piekāpsies Saragosas "Atletico" no Spānijas, pierāda, ka šajā valstī amatieru futbols ir stiepjams jēdziens. Viņu trīs uzbrucēji zonas maina tādā ātrumā, ka mūsu aizsardzībai pārslodze sākas ar pirmajām minūtēm. Pēc tam, kad godam zaudēts ar 0:1, pastrīdamies, vai šī komanda Latvijā būtu pie pirmās līgas labākajām vai virslīgas sliktākajām. Domas dalās. Bet mums ilgi prātot nav laika, jo, lai iekļūtu nākamajā kārtā, jāuzvar abās atlikušajās spēlēs. Pirmie pretiniekos vēl vieni horvāti – "Drutsko Sportske rekreacije". Papētām tabulas un redzam, ka šiem vīriem vairs neko nevajag, jo viņiem šodien sacensības noteikti beigsies. Kā jau reizēs, kad vieni spēlē prieka pēc, bet otri cīnās par rezultātu, spēle izvēršas smaga. Plus vēl horvāti, redzēdami, ka cenšamies spēlēt individuāli, kļūst parupji. Sakostiem zobiem uzvaram, bet prieka pamaz, jo, kaut rezultāts ir 3:0, saprotam, ka tik primitīvi spēlēt nevar. Sarunājam ar francūžiem no "Orange Cesson Sevigne" spēlēt pragmatiski, jo spēka vairs, saudzīgi izsakoties, nav daudz. Pie 1:0 ilgi kontrolējam bumbu, līdz ar lietu atnāk finālsvilpe, un esam gandarīti. Tiesneši strādā ātri, un vakarpusē tiek apkopoti rezultāti. Sešās spēles svinot piecas uzvaras, mēs esam kopējā reitingā piektie. Esam redzējuši, kā spēlē pretinieki, un saprotam, ka jau tā esam sasnieguši spēju virsotni vai pat uzlēkuši mazliet augstāk par to, jo vismaz četras komandas ir ļoti spēcīgas un pie mums tās diezin vai sauktu par amatieriem. Tomēr pacīnīties vēl gribas.

Vismaz morāli, jo nākamais rīts rāda, ka gribēšana lielāka par varēšanu. Zilumi vēl būtu štrunts, jo kas tad tas par futbolu bez sasitumiem vai nobrāzumiem, bet kāju muskuļiem pēc līdakas pavēles jaunā režīmā divu dienu laikā pārslēgties nepavēlēsi. Mūsu pretinieki no Francijas "Telecom" jeb "Orange Cesson Sevigne" pirmās vienības iesildās krietni dzīvespriecīgāk par zilibaltajiem Liepājas bāleliņiem, tomēr, spēlei sākoties, redzams, ka francūži mazliet tomēr savus pretiniekus respektē. Mēs savukārt saķeram spēles pavedienu, un sākas cīņa par izdzīvošanu jeb pusfinālu. Ja būtu īstenojuši savu 299 procentu izdevību pirmajā puslaikā, ja būtu precīzāk neitralizējuši pretinieku līderus, ja būtu mazliet vairāk laika bijis atpūtai, ja... Jā, ja tantei būtu riteņi, viņa varbūt būtu tramvajs, bet mēs zaudējam ar 0:1. Nedaudz skrobe, bet gaišākas un tumšākas ādas krāsas francūži pēc spēles ir visapkārt kā bites stropā, un grib runāties gan spēlējošie, gan viņu plašais pavadošais personāls. Atliek kļūt diplomātiem. Kad emocijas atdziest, saprotam, ka nav ko cepties – mēs esam cīnījušies no sirds, kā pratuši un līdz spēku izsīkumam. Mēs darījām, ko varējām, bet pretinieks bija spēcīgāks, nemaz jau nerunājot par to, cik atšķirīgas ir finansiālās un arī sagatavošanās iespējas.

Mūs gan vēl gaida pēdējais pārbaudījums – mājupceļš, jo naktī, kad mums jātiek uz Kopenhāgenu, kulmināciju piedzīvo pazīstamais Roskildes festivāls, tāpēc šī ir viena no divām naktīm gadā, kad biļetes uz nakts vilcienu izpirktas. Cits transportlīdzeklis mums neder saspringtā spēļu grafika dēļ. Gods kam gods – organizatoru komanda spēj rast sestdienas vakarā busiņu, kas, lai arī tīri austrumeiropejiskā garā – bez čekiem, bet par pieklājīgu samaksu tomēr mūs nogādā līdz galvaspilsētai. Bet reisi uz Liepāju gan ir jauks izgudrojums. Pusotra stunda, un tu, cilvēks, no Dānijas esi jau dzimtajā pilsētā, vēl pārdesmit minūtes, un – mājās.

Kādas atziņas no Dānijā pieredzētā izlobās un ko no šīs gūtās sportiskās dēkas var mācīties? Vispirms jau atmiņā paliekošākā ir izteikti draudzīgā sacensību atmosfēra. Mums Latvijā amatieru mačos tomēr dominē vēlēšanās uzvarēt – ja vajag, tad arī par katru cenu. Tur pāri visam ir cieņa pret pretinieku, pat ja spēlēs valda karstākas emocijas. Otrs – amatieru klubu sistēma organizatoriski ir veidota līdzīgi kā profesionāļiem, un šeit ir ko mācīties. Trešais, tīri futbola ziņā – lai kā mūsu pusē būtu iedzīvojies futbols 7:7 (un to daudz spēlē arī Eiropā), solīdāks arī amatieru spēlēs tomēr ir klasiskais 11:11. Un varbūt organizatoriem mūsu pusē vajadzētu par to padomāt, lai gan pieļauju, ka Liepājā, zinot bēdīgo stāvokli ar laukumiem, šis aicinājums šķiet vairāk retorisks. Visbeidzot – galvenā atziņa: vajag pavisam nedaudz – mazliet dūšas, mazliet naudas, mazliet svešvalodu zināšanu, mazliet organizētības –, lai varētu sportot priekā atvaļinājumu vadīt, mērojoties spēkiem ar citu valstu komandām. Nezinātājam to nesaprast, bet tas, kas pats kādreiz kaut kur nebūt spēlējis bumbu vai sacenties individuāli, zinās, ka tas tomēr ir varen aizraujoši un interesanti. Savukārt, ja ir vēlēšanās, tad mūsdienās sportot nav problēmu – vēl Dānijā esot, saņēmām piedāvājumus nākamgad spēlēt Čehijā un Holandē, savukārt pēc diviem gadiem Eiropas Strādājošo sporta spēles notiks Horvātijā. Latvijas Tautas sporta asociācijas ģenerālsekretāre Gaļina Gorbatenkova stāsta, ka arī tas vēl nav viss – virkne Rietumeiropas komandu dažādos sporta veidos gribot draudzēties – proti, viņi labprāt brauktu ciemos, ja vien ir, pie kā braukt, un pēc tam labprāt uzņemtu ciemiņus savās mājās. Savukārt spējīgākie amatieri, ja ir valodas zināšanas un izglītība, var pārvietoties pa komandām kā profesionāļi. Piemēram, jau Dānijā uzzinājuši, ka mūsu komandas spilgtākajam spēlētājam ir arī jurista diploms, gan franči, gan horvāti aicināja viņu savas komandas sastāvā ar perspektīvu strādāt uzņēmumā. Respektīvi, arī amatieru sportā mūsdienās iespējas startēt starptautiskā arēnā ir – viss pārējais atkarīgs no vēlēšanās izbrīvēt laiku un sportot prieka!

Gaļina Gorbatenkova, Latvijas Tautas sporta asociācijas ģenerālsekretāre, Olborgā tika ievēlēta par Eiropas Strādājošo sporta spēļu asociācijas viceprezidenti:

– Man ir liels prieks par "Kurzemes Vārda" futbola komandas startu Eiropas strādājošo sporta spēlēs, jo piektā vieta lielajā futbolā šādā mērogā ir patiešām labs panākums. Startējam šādos forumos no deviņdesmito gadu pirmās puses, bet vēl nekad lielajā futbolā neviena Latvijas komanda nebija tik veiksmīgi spēlējusi. Mēs ceram, ka pietiks spēka darboties turpmāk, un būtu priecīgi, ja šī organizētā komanda būtu Latvijas delegācijas sastāvā arī pēc diviem gadiem spēlēs Horvātijā.