Kurzemes Vārds

06:10 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Kino cilvēks bez portfolio
Ilze Lanka

Liepājnieks AIVIS NEIMANIS ir tas, kura galvā radās ideja koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" demonstrēt brīvdabas kino. Arī viņš pats ir taisījis filmas, taču sava portfolio viņam nav. Varbūt vajadzētu, Aivis saka un vairākkārt atkārto, ka neko nedarot komerciālos nolūkos.

Ziedu laiki sen garām

Aizraušanās ar kino Aivim sākusies jau pusaudža gados, kad parādījās pirmās kabeļtelevīzijas. "Divus gadus nosēdēju pie televizora, tikai filmas skatoties," viņš pārspīlējot saka. "Visas lubenes, bojevikus skatījos – pa īstam iepazinos ar Holivudu." Vēlāk aptuveni gadu darbojies Karostā, kur bija izveidojies domubiedru pulciņš, kurus interesēja viss par un ap kino.

Aivis uzskata, ka kultūrvēsturisko zināšanu jomā ir liela atšķirība starp tiem jauniešiem, kuriem nupat apritējuši 20 gadi, un tiem, kuriem tuvojas 30. "Reti kurš jaunietis vairs runā krieviski, kaut gan krieviska vide mums apkārt ir vēl aizvien. Viss – angliski. Līdz ar to mēs esam zaudējuši vienu valodu," spriež Aivis. "Nu, nav viņiem nācies redzēt tās filmas, ko es zinu gandrīz no galvas. Viņiem ir internets un citas lietas, ar kurām mēs neaugām."

Jaunais vīrietis sajūsminās, ka Liepājā kino ienācis samērā drīz pēc izgudrošanas. 1895.gadā Parīzē tika demonstrēta brāļu Limjēru slavenā "Vilciena pienākšana", un jau pēc trijiem gadiem pirmais kino seanss bija Liepājā. Pilsētā tas līdz šim vienmēr bijis goda vietā, uzskata Aivis, piebilstot – kino ziedu laiki bija padomju gados. "Mums bija pieci kinoteātri. Gāja cilvēki, nebija tukšu zāļu, kaut gan netika piedāvāta liela izvēle, ko skatīties: indiešu kino, šis tas pieļaujams no Holivudas un čehu filmas. Protams, tad bija mazāk citu izklaides iespēju." Un viņš izklausās ļoti sašutis, runājot par situāciju kino jomā pašlaik. "Tas ir tāpat kā ar mūziku. Liepāja skaitās roka galvaspilsēta, bet man šķiet, ka roks te sen ir miris un trīsreiz apglabāts."

Ar birokrātiju uz jūs

Aivis spriež, ka Liepājā vajadzētu arī kādu vietu, kur rādītu alternatīvo kino. "Palaidīsim brīvdabas kino projektu uz kājām un ķersimies nākamajam klāt," viņš sola. Bet tad sāk šausmināties par birokrātiju, kurai jāiet cauri, lai kaut vienu vakaru parādītu kādu no latviešu kino klasikas filmām. "Likumos ir absurdas lietas, bet likumprojekti kā tādi lēni gliemeži velkas uz priekšu, uz izskatīšanu. Ceru, ka kaut kad tā kārtīgi ķeries arī pie kino likuma. Nesen lasīju, ka vecās filmas varēs privatizēt – kā māju, mašīnu. Labi, visā pasaulē varbūt tā ir – uzfilmē filmu, biezs onkulis nopērk un tad tirgo autortiesības. Bet vai to vajag darīt ar vecām latviešu filmām, kas iegājušas folklorā, kad cilvēki jau no galvas zina frāzes, ainas, tēlu raksturojumus? Tām taču naudu deva Padomju Savienība, Maskava! Kāpēc lai kāds, kuram ir biezāks maciņš, nopirktu autortiesības? Beigās pateiks: nē, es negribu pārdot, tikai mājās skatīšos. Un viņam būs tiesības tā darīt. Absurds!"

Arī pats esot uzņēmis "gabaliņus, filmas un dokumentālas lietas". "Es tā īsti pat no galvas visu neatceros, ko esmu taisījis. Džilindžeram samontēju īsfilmu. Vispār ir ļoti daudz projektu un aktivitāšu, bet neesmu piedomājis pie portfolio. Tas ir slikti, es zinu. Agrāk par to negribēju domāt, jo šķita, ka tas nekad nebūs vajadzīgs," Aivis neslēpj.

Kopumā latviešu jaunais kino viņam neejot pie sirds. "Pēcatmodas laikā bija jaunas tehniskās iespējas, jauna režisoru paaudze, cita skola. Kamēr tas viss bija eksperimentālā līmenī, to vēl varēja pieņemt. Bet tagad notiek tāda puskoka lēkšana: cenšas lēkt pakaļ tirgum, lai filmu pārdotu, nevis uztaisīt augstvērtīgu mākslas darbu. To es vairs nesaprotu." Nedrīkstot pāriet tikai uz maizes darbu, nedomāt, kā aiz sevis atstāt mākslinieciskas vērtības. Aivis piekrīt, ka visos laikos mākslinieki izpildījuši privātpasūtījumus. Un tomēr viņi darījuši arī kaut ko sirdij. Tagad ik pa pāris gadiem labi ja viena filma ir tāda, ko Aivis varētu atzīt par labu. "Žēl aktieru, kurus iesaista lētos projektos. Bet viņiem maize jāpelna un sava seja tur jārāda." Viena no filmām, par ko Aivis izsakās atzinīgi, ir režisora Jāņa Vingra "Baltais zvērs" ar Rūdolfu Plēpi galvenajā lomā.

Vēl viena problēma saistīta ar profesionalitāti. "Jaunie ātri ielēca šajā lauciņā un ātri sāka sevi uzskatīt par labiem režisoriem un operatoriem. Es uzskatu, ka labs režisors var būt tikai tad, ja ir pietiekami liela dzīves pieredze. Mums vairs nav arī īstu kino aktieru."

Holivuda neiznīks

"Tagad ir tā – ko dod, to ēd. Kādu izklaidi liek priekšā, to izmanto, jo citas iespējas nav," Aivis uzskata. Bilstu, ka tad jau kultūras un izklaides dzīve ne ar ko neatšķiras no padomju laikiem. "Kapitālisms – tā ir tikai monētas otra puse," viņš uzskata.

Un tad Aivis sparīgi kritizē specefektus, kas raksturīgi amerikāņu kino. "Laba filma ir tad, ja visus pričendāļus noņem nost un tai vēl aizvien ir jēga, ja tā nes galveno ziņojumu. Dzīve ir parādījusi, ka viss ģeniālais patiesībā ir vienkāršs." Piemēram tiek minēts "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Lai cik spēcīgi šajā filmā tiktu uzzīmēta tā laika sociālā aina, tajā ir daudzi slāņi. "Ne viss ir uz delnas uzlikts un nolasāms ar pirmo reizi – kāpēc pasmējās par to, kas tajā laikā bija absurds, kāpēc tur nolikta piena paka. Šī filma nav tikai liela izklaide, balagāns."

Tomēr Aivis ir pārliecināts, ka Holivudas kults nekad nebeigsies. "Nevar prasīt, lai jebkurš cilvēks pēc darba gribētu skatīties pārdomu kino. Ja vajadzīga atpūta, paņem popkornu klēpī un atslēdzas no darbdienas. Tas jau nav nekas peļams, tikai žēl, ka nav ko likt pretī." Un vēl viņam ir žēl, ka popkultūru pārņēmusi kolas un popkorna mānija. "Padzert un paēst var arī pirms vai pēc seansa. Tā ir ieviesta kino skatīšanās kultūra, kas latvietim nav tik ļoti sava, tāpēc man ir cerība, ka to varētu izskaust. Tāpēc jau tas ir kino–teātris," abus pēdējos vārdus Aivis izrunā uzsvērti dalīti. Tomēr viņš atzīstas, ka arī pats ir nopircis popkornu, iesēdies mīkstajā krēslā un vienkārši skatījies filmu.