Kurzemes Vārds

02:33 Svētdiena, 24. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Laulība ar dimanta slīpējumu
Anete Zīraka

28.jūlijā Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā AUSTRA un JĀNIS BŪMEISTARI atzīmēs 60 gadu kāzu jubileju. Savās Dimanta kāzās pāris nosvinēs saticībā un cieņā vienam pret otru pavadīto laiku, kurā laulība dzīves raupjajos pieskārienos noslīpēta no vienkārša akmentiņa līdz dārgakmenim.

Būmeistaru ģimenes dzīves gaitas nav sākušās Liepājā, bet gan Grobiņas pusē. Jānis Būmeistars mācījies Grobiņas vidusskolā, pēc tam strādājis pie tēva, kuram piederējusi jaunsaimniecība. Kara laikā no 1944.gada dienējis vācu, bet 1945.gadā – krievu armijā. Neilgi pēc tam, kad 1946.gada Vecgada vakarā viņš demobilizēts no armijas un jaunā gada rītā atgriezies mājās no Rīgas, noticis amizantais gadījums, kas licis kopā savīties Jāņa un Austras likteņiem.

Tas noticis Grobiņas pagasta Dubeņu ciemā, Glužģos. Jaunā, 27 gadus vecā vīrieša un astoņpadsmit gadu vecās meitenes ģimenes bijušas labi pazīstamas. Kad Jānis kopā ar tēvu pavasarī braucis uz mežu pēc malkas, atpakaļceļā viņi apstājušies Dubeņos, un tēvs ieradies Austras mātes mājās. Ar šķelmīgu smaidu sejā Austra atceras: "Māte viņu pacienāja ar kafiju un maizītēm un lika, lai eju saukt Jāni iekšā. Ar to viss sākās." Atbildot sievas smaidam, Jānis skatās uz viņu un saka: "Iepazināmies, kad viņa mani nocēla no malkas vezuma." Todien gan nekas vairāk arī neesot noticis, pēc ciemošanās visi šķīrušies. Taču radinieku izprovocētā iepazīšanās nav bijusi velta. Bijusi vēl viena tikšanās. "Jānis bija atnācis pie manis ciemos, devu viņam pampāļus ar visu mizu," smejas Austra.

Pirmajā norunātajā tikšanās reizē abi apmeklējuši kādu saietu Dubeņu, bet nākamajā – Gaviezes dzelzceļa stacijā. Lai gan pēc kara nav bijis tādu sarīkojumu, kādi jauniešus priecē mūsdienās, padomju laikā jauni ļaudis pulcējušies stacijās, kur, kaut arī nebija ansambļu un dzīvās mūzikas, patafonā spēlēja plates, un cilvēki dejoja. Ar nelielu ironijas devu Austra stāsta: "Pārveda mājās, atstāja mani, un aizgājām katrs uz savu pusi." Tomēr ar to viss nav beidzies, jo nācis bildinājums. "Prasīju Austras mātei: vai tu dosi to meitu, vai ne?" smejas Jānis.

Iecerētā toreiz dāvanā saņēmusi ķemmi, un 1947.gada 26.jūlijā, pa Annām un Jēkabiem, Grobiņas ciema padomē svinētas kāzas. No tām gan pašiem vaininiekiem nekas sevišķi spilgti atmiņā nav saglabājies, jo laulības notikušas laikā, kad visapkārt valdījusi nabadzība. Tā kā uz baznīcu tajā laikā nav bijis atļauts iet, laulāšana notikusi Grobiņas luterāņu mācītāja Aumaļa muižā "Priedulāji". Austra un Jānis atminas, kā kāpuši pa trepēm līdz mācītāja kabinetam, kur bijis jādod zvērests.

Tā sākusies viņu ilgā un noturīgā kopdzīve. Vecākiem tāpat nav klājies spoži. Sievasmāte palikusi viena ar četriem bērniem, kad 1941.gadā nomiris Austras tēvs. Mātei vajadzējis izaudzināt un izskolot divas mazākās atvases – astoņus gadus veco Austru un viņas vienu gadu jaunāko brāli.

Dimanta kāzu pāris visu savu kopīgo dzīves ceļu nesuši smagu darba nastu. Neviens no abiem šajos sešdesmit gados nav slinkojis vai laiskojies. Sākotnēji Jānis vienu gadu strādājis meža kombinātā, bet Austra vēl nav strādājusi. 1949.gadā laulātais pāris pārcēlies uz Liepāju un iekārtojoes mazā Raiņa ielas dzīvoklītī, kur mitinās vēl tagad. Jānis sācis strādāt rūpnīcā "Sarkanais metalurgs", kurai palicis uzticīgs līdz pat 1970.gadam, kad piecdesmit gadu vecumā aizgājis pensijā. Tagad bijušais metalurgs jau 36 gadus ir pensionārs, kuram, lai pārvietotos, ir jābalstās uz nūjas, tāpēc viņš nevar aiziet uz rūpnīcas "Liepājas metalurgs" rīkotajām, pensionāriem paredzētajām ballēm. Un Austra ar nožēlu min, ka uzņēmums pienācīgi nenovērtē ilggadējos darbiniekus, kuri vairs nespēj pārējiem piebiedroties šādās lielās viesībās.

Austrai pašai noteiktas profesijas nav, viņa strādājusi vairākās darbavietās. Pirmā no tām bijusi Liepājas Cukurfabrika, kurā 1957.gadā strādāja vienu sezonu – no rudens līdz pavasarim, bet pēc tam pieteikusies sētnieces darbam. Tā kā dēls vēl bijis mazs, šo darbu strādājot, viegli varēts paveikt arī mājas soli. Deviņi gadi aizritējuši komandantes amatā 31.arodvidusskolā. Vēl pusotrs gads aizvadīts uzņēmumā "Lauma", Rāvējslēdzēju fabrikā. Bet no turienes Austra aizgājusi strādāt uz kinoteātri "Liepāja". Tur viņa guvusi vislielāko darba pieredzi, 22 gadus, kad aizgājusi pensijā.

Tajā laikā ikdienai piemitis nemainīgs ritms. Pēc darba Austras pienākums bijis tirgus apmeklējums, bet, pārnākot mājās, jādarbojas pie plīts. Vīrs gan neesot izlutināts ar kādiem īpašiem ēdieniem. Austra nebēdnīgi piebilst: "Kāda maize izcepta, tāda jāēd, kādu sievu apprec, ar tādu jādzīvo." Savukārt Jānis strādājis maiņās, arī brīvdienās. Tādēļ kopīgām sarunām un atpūtai ģimene nav varējusi veltīt tik daudz laika, cik būtu vēlējusies. Kāds brīvāks mirklis, protams, atradies, taču ne pietiekami, lai vienkārši nosēstos un fantazētu: "Kā būtu, ja būtu?" Laulātie draugi arī paši izsaka minējumus, ka, iespējams, tieši tādēļ, ka viņi retāk redzējušies, izdevies gadu gaitā tik cieši noturēties blakus. Austra apgalvo: "Nebija laika skandalēties. Ja nav ko darīt, tad skandāli iznāk. Bet mums, katram savā darbā aizņemtiem, nenācās ne par ko aizdomāties."

Austra pamanījusies atrast kādu brīvu brīdi, lai aizietu uz jūrmalu, apmeklētu teātri vai kino. Bet, sākot strādāt kinoteātrī, bez tā varējusi iztikt, jo darbā redzējusi visas filmas, kuras tolaik rādīja uz lielā ekrāna. Atvaļinājumos abi laulātie draugi braukuši uz laukiem, kur palīdzējuši saviem vecākiem.

Toreizējās politiskās norises valstī ģimenes dzīvi nav ietekmējušas, viņi dzīvojuši klusi un mierīgi. Austra ar atturīgām skumjām stāsta, ka Liepājai tolaik nav piemitusi mūsdienās piedēvētā romantiskas pilsētas slava, jo nav bijuši vēl novākti daudzie gruveši, kas vēstīja par neseno karu.

Austra un Jānis vienmēr lielu uzmanību pievērsuši savām kāzu gadadienām. 40 gadu jubileja gan palikusi nesvinēta. Taču nosvinēti laulībā pavadītie 25 un 50 gadi. Jānis smej: "Šī būs ceturtā sieva. Trīs jau bija, šī ir ceturtā". Izrādās, ka Sudraba kāzas abi iesaukuši par otrajām, Zelta kāzas – trešajām laulībām. Viņiem mīļas ir Sudraba kāzu fotogrāfijas, jo, kā saka Austra, "sidrabkāzās bijām jau mazliet padzīvojuši, vairāk pie turības tikuši". Pirms desmit gadiem Dzimtsarakstu nodaļā svinētajās Zelta kāzās pāris no saaicinātajiem radiem un draugiem saņēmis daudz un dažādu dāvanu.

Jāņa vaļasprieks allaž bijusi makšķerēšana un medīšana. Austrai atliekot gādāšana par mājām un dārzu. Kādreiz arī Austra devusies līdzi vīram, kad viņš gājis makšķerēt. Agrāk šis hobijs bijis Jāņa iemīļotākā nedēļas nogales nodarbe, un arī tagad, kad ar velosipēdu vairs pabraukt nevar, sestdienās un svētdienās dēls viņu ar auto aizvedot kopīgi nodoties makšķerēšanas priekam. Būmeistaru dēls izskolojies galdniecības skolā par amatnieku un tagad strādā savā profesijā. Viņam ir sava ģimene, un arī viņa meita precējusies.

Vakarus Būmeistaru pāris pavada, skatoties televizoru. Austru interesējot mūzika, viņai patīkot skatīties koncertus. Bet Jānim ir dzirdes problēmas, kuru dēļ mūziku un skaņas grūtāk izprast. Tāpēc viņš labprātāk skatās filmas par kara laiku, jo, kā nekā, tā ir viņa pagātne. Ierastas viņu ģimenē ir nelielas svinības, kad ģimenes locekļu apaļajās jubilejās sanāk kopā ap divdesmit pašu tuvāko cilvēku, pasēžot, padziedot un paēdot Austras gatavoto cienastu.

Lai visus šos 60 gadus paliktu kopā, kā vienu no svarīgākajām prasmēm Austra un Jānis nosauc māku pakļauties viens otram. "Parājāmies, un viens no mums pastāvēja klusu, ja juta, ka viņam nav bijusi taisnība. Ja tomēr taisnība, tad lika pretī," Austra stāsta, kā viņi tikuši galā ar sīkām domstarpībām. "Nedari to, kas tev pašam nepatiktu," kā jau pieredzējis ģimenes galva pamāca Jānis.

Gaidot sestdienu, kad Austra un Jānis atkal varēs pašu tuvāko cilvēku priekšā apliecināt viens otram savu cieņu un mīlestību, dimanta pāris novēl saticību visiem, kuri tagad grasās slēgt laulību. Jaunlaulātajiem viņi novēl, lai tie viens otru saprastu, pielāgotos kopdzīvei, kaut arī brīžiem jālej asaras. "Rozes vienmēr nezied, tām ir arī ērkšķi, bet tas viss pārvarams."