Kurzemes Vārds

19:41 Svētdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Atkalredzēšanās pēc trīsdesmit astoņiem gadiem
Pēteris Jaunzems

"Kurzemes Vārdā" ciemojās neparasts viesis. Tas bija starptautiski atzītais fotomākslinieks KARMELS SKUTEĻSKIS no Izraēlas. Savulaik viņš kopā ar fotokorespondentu Verneru Ēvaldsonu strādājis un savas fotogaitas uzsācis Liepājas pilsētas laikraksta "Komunists" redakcijā, kā arī darbojies Tautas fotostudijā, ko vadīja Huberts Stankēvičs. Tas bija pirms trīsdesmit astoņiem gadiem. Daudz ūdeņu aiztecējis pa šo laiku, mūs visus skārušas būtiskas izmaiņas. Tāpēc bija interesanti patērzēt ar bijušo kolēģi, dzirdēt, kā viņam klājies, pasaules putekļainajos lielceļos staigājot. Tikpat saistoši bija uzzināt par iespaidiem, ko Karmelam devusi atkalredzēšanās ar pilsētu, kurā sastopas visi vēji.

Vai esi dzimis liepājnieks?
– Jā. Mūsu ģimene dzīvoja Avotu ielā. Mana māte nāk no Kuldīgas, bet tēvs ir liepājnieks. Atrodoties šeit, sajūtu savas dzimtas saknes. Mācījos 7.vidusskolā, bet biju slikts skolnieks. Vairākus gadus berzu solu vienā klasē. Kad pabeidzu astoto klasi, mācības turpināju Vakara vidusskolā, kas atradās netālu no dzelzceļa stacijas. Atceros, sēdēt pie grāmatām man nepatika, daudz labprātāk ņēmu fotoaparātu un devos bildēt dažādus sižetus.

Kas tevi iemācīja fotografēt?
– Fotogrāfiju es apguvu patstāvīgi. Tēvs bija fotoamatieris. Viņš bija iegādājies palielināmo aparātu un citas ierīces, kas nepieciešamas, lai taisītu bildes. Es tās izmantoju. Tomēr drīz vien sapratu, ka, savā sulā vāroties, tālu netikšu. Tāpēc devos uz fotoklubu. Biju tur pats jaunākais dalībnieks. Visi pārējie izrādījās krietni vecāki par mani. Taču tas mums netraucēja saprasties. Fotoklubā ne tikai apguvu fotogrāfiju, bet iemācījos arī saprast dzīvi. Tur valdīja vaļsirdīga atmosfēra, tur es iemantoju vislabākos draugus. Mēs jutāmies kā viena ģimene.

– Vai Huberts Stankēvičs bija stingrs prasībās?
– Viņš bija ļoti mērķtiecīgs, enerģisks vīrs. Kā traktors. Kā tanks. Arī talantīgs mākslinieks un apdāvināts organizators. Mēs visi viņu apbrīnojām. Viņa vadībā sākām sūtīt darbus uz ārzemju izstādēm un saloniem. Darījām to aizrautīgi un nerespektējot vispārpieņemtās normas. Taisījām arī akta fotogrāfijas. Tajā laikā tādu darbošanos nosodīja partijas funkcionāri. Bet mēs neklausījāmies viņos. Piedaloties starptautiskajās izstādēs, palīdzējām cirst logu dzelzs priekškarā uz ārpasauli. Lai to darītu, tajos laikos vajadzēja lielu uzņēmību. Hubertam un citiem fotogrāfiem tās netrūka. Drīz guvām arī pirmos panākumus. Tajā laikā es iepazinos un sadraudzējos ar rīdzinieku Gunāru Bindi. Ar viņu joprojām uzturu radošus kontaktus. Esam vairākkārt tikušies. Rīgā. Čehijā. Akta fotogrāfija, kas ir ļoti izteiksmīgs žanrs, mani saista joprojām.

Un kad tu sāki strādāt redakcijā?
– Kad tas notika, man vēl nebija sešpadsmit gadu. Atceros, ka vajadzēja pat gaidīt pāris mēnešu, kamēr saņēmu pasi. Mani pieņēma darbā, jo, darbojoties studijā, jau tiku iesniedzis redakcijai vairākas bildes, kas bija uzņemtas bibliotēkās un klubos. Līdz ar to tur bija ievērojuši un novērtējuši mani. Kaut gan prasības fotoreportieriem toreiz izvirzīja stingras, vajadzēja pārzināt kompozīciju un citus nosacījumus. Starp citu, pirmo fotoattēlu avīzē man nodrukāja piecpadsmit gadu vecumā. Tas sagādāja patiesu prieku. Staigāju kā spārnots. Vēlāk, kad jau strādāju redakcijā, mums ar Verneru Evaldsonu bija kopīga fotolaboratorija.

Atceros, arī viņš fotogrāfijā necieta paviršības?
– Jā. Bet mani tas disciplinēja. Tā aizritēja gadi trīs. Staigāju pa uzņēmumiem un iestādēm, fotografēju, darbojos studijā, kur ciešāk sadraudzējos ar Liepājas teātra galvenā režisora Nikolaja Mūrnieka dēlu Jāni. Abi bijām jauni, mūs nodarbināja vienas un tās pašas intereses, abiem patika fotografēt. Tā iznāca, ka kļuvām nešķirami kā brāļi. Jāni manā ģimenē uzskatīja par savējo, bet es tāds biju Mūrnieku ģimenē. Tā droši vien būtu turpinājies, ja es neaizbrauktu uz Izraēlu. 2004.gadā Vecrīgas galerijā "Daugava" sarīkoju soloizstādi. Uzzinājis, ka Ieva Mūrniece dzīvo Rīgā, piezvanīju viņai un uzaicināju tikties. Viņa bija priecīgi pārsteigta, kad tas notika.

Tajos gados aizbraukt uz Izraēlu nebija nemaz tik vienkārši.
– Bet no Liepājas, kas bija slēgta pilsēta, aizbraukt vispār nebija iespējams. Mēs rakstījām iesniegumus, ka vēlamies to darīt, septiņpadsmit garus gadus, taču nekādu atļauju nesaņēmām. Droši vien uzskatīja, ka es strādāju redakcijā un zinu tādas lietas, kas visiem nav jāzina. Taču tēvs un māte ļoti vēlējās aizbraukt, jo Izraēlā dzīvoja visi mūsu tuvākie radinieki. Viņi turp bija aizbraukuši jau pirms Otrā pasaules kara. To, ka gribam emigrēt, neslēpu. Redakcijā par to zināja visi, taču izturējās pret mani ar sapratni un pietāti. Tas tikai apliecina, kādi lieliski cilvēki tur toreiz strādāja.

Bet kā jums tomēr izdevās tikt aiz dzelzs priekškara jeb širmja, kā toreiz mēdza sacīt?
– Mēs vispirms pārcēlāmies uz Viļņu, jo no Lietuvas izbraukt bija vienkāršāk. Taču arī tad aizritēja vismaz gads, pirms tas varēja notikt.

Par laiku, ko esi pavadījis Izraēlā, Liepājā zina vismazāk, jo sakarus ar aizbraukušajiem uzturēt bija ļoti sarežģīti. Tāpēc par to, kā tev tur klājas, Fotostudijā tikai baumoja. Huberts reiz pastāstīja, ka tu esot aizbraucis uz Parīzi, kur izmācījies par dimantu slīpētāju un pēc atgriešanās Izraēlā kļuvis par turīgu vīru, ka esi izdevis daudzas fotomākslas grāmatas.
– Kā redzi, nekas tamlīdzīgs nav noticis. Man arī tagad trūkst naudas. Bet ar dimantu slīpēšanu nodarbojās kāds no mūsu radiniekiem, kurš gan mēģināja mani pierunāt viņam piebiedroties. Taču pietika vienu minūti redzēt, kā to dara, lai es saprastu, ka tas nav man. Arī pie grāmatas pagaidām neesmu ticis. Taču neesmu atmetis cerību tādu izdot. Es taču esmu dzimis, lai fotografētu! Gribu teikt, ka Izraēlā mūs ar atplēstām rokām nesagaidīja. Kad aizbraucām, man bija divdesmit četri gadi. Sākumā klājās pavisam grūti, jo nebija ne dzīvokļa, ne auto, ar ko pārvietoties, ne kapitāla. Tāpēc darbu atrast bija neiespējami. Kaut gan nebiju sliktāks fotogrāfs par tiem, kas strādāja. Turklāt pastāvēja prasība, ka iebraucējiem, kas ir gados jauni cilvēki, obligāti pāris gadu ir jāpavada dienestā armijā. Lai velti neaizkavētos laiks, es pats pieteicos. Dienēju tālšāvējas artilērijas daļā Sinaja pussalā piecpadsmit kilometru attālumā no Suecas kanāla, bet domas aizvien vairāk nodarbināja jautājums, ko iesākšu pēc atgriešanās civilajā dzīvē. Un tad kādudien, sēžot pie ugunskura un raugoties liesmās, man iešāvās prāta doma pieteikties darbā policijā. Biju izprātojis, ka tur taču arī nepieciešami fotogrāfi, kas fiksē notikumus.

Un kā? Vai izdevās?
– Izrādījās, ka policijā nepieciešami krimināllietu izmeklētāji, taču fotografēšana ir viens no viņu pienākumiem. Kad biju izgājis pusgadu garu mācību kursu, mani pieņēma strādāt patruļdienestā, jo kriminālizmeklēšanā tobrīd nebija nevienas vakances. Taču pēc vairākiem mēnešiem vieta atbrīvojās, un es panācu to, ko biju iecerējis. Taču tas nebija nekāds vieglais darbiņš. Izraēlā kriminālizmeklētājiem ir jāveic ļoti daudzi uzdevumi. Viņiem jāzīmē shēmas, jāņem paraugi analīzēm, jāveic pārbaudes, vienīgi mediķu pienākumi tur nav uzkrauti izmeklētāju pleciem. Turklāt darbs ir nenormēts, slodze liela. Nekad nevari justies, ka esi brīvs. Strādājot policijā, par mākslas fotogrāfiju man nebija laika pat domāt. Visu laiku aizņēma darbs. Tas, iespējams, bija viens no iemesliem, kāpēc izšķīros ar savu pirmo sievu. Nebija vaļas veltīt sevi ģimenes dzīvei, nemaz nerunājot par pievēršanos mākslas fotogrāfijai. Piecpadsmit gadu gaitā nācās par to aizmirst. Izraēlā joko, ka tas, kas strādā policijā, ir apprecējies ar policiju. Sprādzieni. Terorisms. Vardarbība. Tā bija mūsu ikdiena. To ellīti, kurai esmu izgājis cauri, es nevienam cilvēkam nenovēlu pat redzēt. Taču vēlēšanos fotografēt nebiju zaudējis. Tā turpināja manī gruzdēt, līdz uzliesmoja ar jaunu spēku.

Apbrīnojama noturība!
– Un tiklīdz uzzināju, ka pēc desmit policijā nostrādātiem gadiem pienākas neliela pensija, es sāku meklēt sev citu nodarbošanos, lai līdztekus tai pievēstos fotografēšanai. Darbu atradu ekskluzīvā veco ļaužu viesnīcas apsardzē. Tur ir jāstrādā astoņas stundas dienā. Turklāt varu palīdzēt cilvēkiem, kam vajadzīgs atbalsts. Tādi nosacījumi mani pilnīgi apmierina. Nopelnu nelielu naudiņu, un atrodas laiks arī mākslai. Pēc piecpadsmit gadu ilga pārtraukuma atsāku piedalīties starptautiskos konkursos. Esmu sagatavojis vairākas personālās izstādes. Viena no tām notika Prāgā, prestižajā Danielas Mrazkovas salonā. Arī Amerikā savas bildes esmu parādījis skatītājiem. Personīgās laboratorijas man joprojām nav, taču ir iespējams reizumis izmantot brīvās telpas. Studijas iekārtas glabāju automašīnā un, kad vajadzīgs, tās man allaž ir pie rokas. Man patīk fotografēt modeļus dažādos interjeros. Patīk fotografēt baznīcās. Savulaik loloju sapni aizbraukt un fotografēt Ziemassvētku misi Dievmātes katedrālē Parīzē. Pēc daudziem gadiem, kad biju sakrājis pietiekami daudz naudas, es to īstenoju. Krēslainā katedrāle bija pilna ar cilvēkiem. Visi klausījās dievkalpojumu. Katedrālē valdīja suģestējoša atmosfēra. Strādāju visu nakti. Tik aizrautīgi kā nekad. Tas bija neaizmirstams pārdzīvojums manā dzīvē. Arī Izraēla fotografēšanai ir ideāla valsts. Ja vēlos bildēt tuksnesī, sēžos automašīnā, un pēc pusstundas esmu smilšu valstībā. Ja vēlos sajust vēsturisku elpu, braucu uz Jeruzālemi. Arī no turienes esmu pārvedis interesantas bildes. Visa Izraēla ir viena lieliska studija! Taču jāpiebilst arī – visai nemierīga studija, kur cilvēks nekad nevar justies drošs par sevi. Bet pie tā ir jāpierod.

Vai tad tas maz iespējams?
– Pastāstīšu par kādu atgadījumu. Telaviva ir plaša pilsēta. Reiz biju aizbraucis uz tās otru malu, lai veikalā iegādātos dažādus fotomateriālus. Turpat netālu atrodas tirgus. Pie viena iegriezos tajā – vēlējos nopirkt siļķes, jo mana māte Hilda joprojām gatavo ēdienus kurzemnieku gaumē. Viņa bieži liek galdā skābputru un siļķi ar sīpoliem un kartupeļiem. Lai iepriecinātu māti, biju iestājies rindā pēc zivīm, taču pēkšņi aizgāju no tās, jo mani sanervozēja kāda sieviete, kas nevarēja vien izvēlēties pirkumu. Iesēdies automašīnā, ieslēdzu magnetofonu un sāku klausīties mūziku. Tajā brīdī man pa mobilo telefonu piezvanīja dēls, kurš dien par virsnieku Izraēlas armijā. Viņš vaicāja, kur es atrodos? Kad atbildēju, dēls pastāstīja, ka tirgū noticis sprādziens, esot ļoti daudz bojāgājušo un ievainoto. Pārradies mājās, devos pie televizora. Ekrānā ieraudzīju tieši to vietu, kur nesen biju stāvējis. Tur pletās dziļa bedre. Mēs šeit tagad nerunātu, ja es nebūtu aizgājis. Pie mums tā ir ikdiena.

Kādus iespaidus guvi, pēc trīsdesmit astoņiem gadiem tiekoties ar Liepāju un piedaloties starptautiskajā fotomākslas festivālā Bernātos?
– Nemaz nebūšu pārspīlējis, ja sacīšu, ka jutos kā sapnī. Pilsēta pa šiem gadiem ļoti izmainījusies. Rožu laukumu grūti pazīt. Citas vietas – tāpat. Citādāks ir kļuvis bijušais Novatoru klubs, kur atradās Liepājas Fotoklubs. Tagad tur ierīkota viesnīca. Taču vislielāko pārsteigumu man sagādāja cilvēki, jo izrādījās, ka daudzi mani vēl atceras. Tikšanās ar viņiem sagādāja patiesu prieku. Tātad ir lietas, ko laiks nespēj uzveikt. Arī fotogrāfijas festivālā jutos savējo vidū. Es jau sen esmu nonācis pie atziņas, ka fotomāksla ir cilvēku dvēseles izjūtu paudēja. Tā spēj iztikt bez vārdiem. Tāpēc, pārfrāzējot kādreiz pazīstamo lozungu, aicinu: visu zemju fotogrāfi, savienojieties! Bet Liepāja man ļoti patika ar savu klusumu. Izraēlā pilsētas ir daudz skaļākas. Es pat esmu sācis visai nopietni apsvērt domu par atgriešanos. Jautājums ir tikai par to, ko es atgriezies šeit darīšu? Vai pratīšu sameklēt sev darbu?