Kurzemes Vārds

14:02 Pirmdiena, 25. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Ar alkšņu rūgtenajiem dūmiem, ar nātrīti, ar mīlestību
Pēteris Jaunzems

Šovasar Pētera dienai veltītajā sarīkojumā, kad "Optimistu pulks" Skaidrītes Solovjovas vadībā ierīkoja Sēkas ozolu takas atzaru, launaga baudītāju vienprātīgu atzinību izpelnījās pāvilostnieka Dzintara Zamariša kūpinātās butes. Zivtiņas ne tikai izskatījās kā apzeltītas, bet arī smaržoja tik kārdinoši, ka talcinieku starpā neatradās neviena, kas būtu atteicies tās nogaršot. Pat daudz pieredzējušās un mutīgās etnogrāfiskā ansambļa "Maģie suiti" dalībnieces no Jūrkalnes toreiz neatrada neviena zobgalīga salīdzinājuma, ko veltīt izdarīgajam kūpinātājam, un, šādā situācijā nonākušas, atzina par labāku klusējot notiesāt kādu biezāku plekstīti.

Bet pats meistars stāvēja malā un kautrīgi smaidīja. Kaut arī nevar sacīt, ka viņš pieder mazrunīgo cilvēku saimei. Gluži vienkārši dzīvē gadās tādi brīži, kad vārdi kļūst lieki, jo viss tāpat labi saprotams. Kurzemes jūrmalas ciemos un mazpilsētiņās zivju sagatavošanas prasmē kādu pārsteigt esot ne tikai grūti, bet pat neiespējami. Tomēr Dzintars Zamaritis pacenties arī šādā līdzvērtīgu partneru kompānijā beigu beigās kļūt pamanāms.

Pamudinājumu pievērsties šai nodarbei viņš savulaik saņēmis no mātes Vilmas Freimanes. Viņa ilgus gadus strādājusi kopsaimniecības kūpinātavā un tās smaržas dienas nogalēs allaž pārnesusi arī mājās, līdz arī dēls nolēmis, ka jāizmēģina veiksme. Viņš stāsta, ka tas noticis pirms gadiem desmit, kad aizrāvies ar šo vaļasprieku. Pirms tam padomju laikos jau āķgalnieki, tāpat kā citi piekrastes iedzīvotāji, jūrā lomus vilkt neesot laisti. To varējuši atļauties darīt tikai tie, kas bija pie varas grožiem. Un arī pie upes zivīm laimējies tikt reti. Tagad sezonas laikā Dzintars aizraujoties arī ar nēģu kūpināšanu. Tāpēc sadarbojoties ar tā dēvēto pensionāru brigādi, ko vada Arnolds Apens. Šie vīri apaļmušus Sakas upē rudeņos zvejo ar murdiem. Tad esot priecīgi, ja kāds piesakās palīgos.

"Cik ilgi tā varēja turpināties? Kaut kā taču vajadzēja likt lietā arī vectēva Smilšu ielas galā gaļas apdūmošanai sabūvētās būdiņas," atceroties savus pirmos vaļasprieka mēģinājumus, tagad taisnojas Dzintars. Protams, prasme neesot tik viegli devusies rokā, bet bijusi izvairīga gluži kā jauna meitene. Arī mātes dāvātie padomi reizēm piemirsušies. Tāpēc uguns dažbrīd dūmotavā uzšāvusies par karstu, un zivis, kā to vien gaidot, izbirušas sietam cauri. Kā jau katrā darbā, gadījušās arī cita rakstura neveiksmes.

Bet viņš bijis nepiekāpīgs un neveiksmēm nepadevies. Soli pa solim apguvis prasmi. Cik vajadzējis, piepalīdzējusi arī māte un sieva Veronika. Ar alkšņu malciņu, ar zāģu skaidiņām, vispēdīgi ar nātrītēm un kopumā ar mīlestību, kas ir obligāta piedeva kūpinājumiem, tas vajadzīgais zeltījums uz zivju sāniem dabūjams. Nātrītes, kaut arī nikni dzeļ plūcējiem rokās, kūpinājumam piedod gan nepieciešamo aromātu, gan garšu. Tautas medicīnā sētmalas zāļu dziednieciskās īpašības izsenis pazīstamas. Tāpēc daži gudrinieki ar nātrienā saplūktu slotiņu pat pirtī uz lāvas karsēties iet. Apgalvo, ka ar to varot reimatismu no kauliem izdabūt ārā. Dzintars to neesot izmēģinājis, jo neesot tādas vajadzības, taču droši zinot, ka, pie zivju kūpināšanas ķeroties, par nātrēm nedrīkst piemirst. To dūmi tiek pievienoti produktam pašās procesa beigās.

Interesanti, ka atšķirībā no namsaimniecēm, kas zivis vispirms iesāla, āķgalnieki saviem kūpinājumiem sāli pievieno tikai tad, kad zivis ir gatavas. Karstas tās sakrauj citu uz citas un pa starpām iekaisa sāli. Tādējādi kūpinājumi uzsūcot sevī sāļumu tieši tik daudz, cik garšas uzturēšanai vajadzīgs. Tā nekad neiznākot, ka tiktu pārsālīts. Tāpat malku zivju kūpināšanai Dzintars savā mežā sagādā pats. Alkšņu grāvjos pagaidām vēl netrūkst, kaut gan pāreja uz šķeldas apkuri pašvaldībās un uzņēmumos draud šos kokus iznīcināt. Agrāk tie auguši gar visām ceļmalām, bet tagad tās sakoptas un jaukas. Dzintars par sakoptību tikai priecājas, taču baidās, ka izciršana varētu izvērsties par plašu. "Kas par daudz, tas par sliktu," viņš sprieda. Tādēļ arī iesaistījies Skaidrītes Solovjovas projektā, kura mērķis – ne tikai sakārtot, bet arī saglabāt Sēkas ozolu apkārtnes skaistumu. Tur aug daudzi neparasti koki, Durbes upe met gleznus līkumus, pļavās zied puķes. "Viņa palīdz man, es – viņai. Tā sadarbojamies," viņš sacīja.

Lai kūpinātu, nepieciešamas zivis. Tādēļ arī zvejā kādu laiku vienā laivā ar Igoru Popkovu pāvilostnieks gājis. Tomēr vienrīt, kad abiem augstu jūrā gadījies lielais loms un, to izceļot, selgā pienākusi pievakare, viņš sapratis, ka jūrā iešanu ar pienākumiem robežsardzes dienestā apvienot neizdosies. Kaut arī rājiens toreiz gājis secen, tomēr darbam par labu vaļasprieka apmērus viņš sašaurinājis. "Visam savs laiks," rāmi sacīja Dzintars. Un secināja, ka ļaudīm vairāk pa prātam gardums, kas kūpināts malkas dūmos nekā elektriskajā krāsnī. Tāpēc nekāda konkurēšana ar citiem kolēģiem Dzintaram nesanākot. Viss esot tieši tā, kā vaļaspriekam vajadzīgs.