Kurzemes Vārds

23:38 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Neieaudzinātā pazemība
Inita Gūtmane

"Vai jūs, lūdzu, būtu Anna?" akreditācijas centrā, kurā žurnālistiem izsniedza ieejas kartes uz starptautisko jauno izpildītāju konkursu "Jaunais vilnis", jautāju kādai sievietei. Viņa noliedzoši pakratīja galvu un norādīja uz citu, kura esot atbildīgā šajā centrā. "Ko jūs iedomājaties, es vēl neesmu beidzis sarunu!" krievu valodā man piktā balsī uzsauca darbiniecei līdzās stāvošais pamaza auguma vīrietis ar augstprātīgu skatienu, kuru vēlāk redzēju sagaidām un tērzējam ar ļaudīm, kas uz "Jauno vilni" atbrauca ar lepniem auto. Atvainojos un devos meklēt Annu.

Taču vīrietis nerimās un vēl ilgi skaļi pukojās, cik neaudzināta esmu, neizrādot viņam pietiekami lielu cieņu. Viņa sarunu biedrenes pazemīgā balsī skaidroja, ka droši vien es nebiju domājusi viņu aizvainot, ka droši vien esmu vēlējusies tikai pievērst vīrieša uzmanību, lai rastu iespēju ar augsto personu iepazīties, ka droši vien... Lai arī jutu, ka vīrietis vārās dusmās, nejutu vajadzību doties atpakaļ un tikpat pieglaimīgā balsī vēlreiz atvainoties un izdomāt kādu mistisku iemeslu, kāpēc uzdrīkstējos ierunāties. Īpaši tāpēc, ka, pirms sievieti uzrunāju, ievēroju, ka abu sarunu pavediens beidzies un kungs jau grasās doties ārā pa durvīm.

Taču četru dienu laikā, kamēr uzturējos Jūrmalā, šis vīrietis nebija vienīgais, kurš apkārtējiem tieši vai netieši lika manīt, ka pret tiem, kuriem daudz naudas kabatā un noguldījums bankā, ir jāizturas citādāk – pazemīgāk, laipnāk, pakalpīgāk.

Par to, ka pret miljonāriem izturas citādāk nekā pret tiem, kas par lielu pārticību var tikai sapņot, ļoti labi varēja pārliecināties, pavērojot viesus, kuri par pusotru tūkstoti bija iegādājušies biļeti, lai koncertu varētu skatīties no Dzintaru koncertzāles kafejnīcas. Kamēr zālē sēdošajiem ar apsardzes un vietu ierādītāju palīdzību lika pēc iespējas ātrāk atrast savas vietas, iztukšot muti no košļenēm, izslēgt telefonus, tikmēr kafejnīcā valdīja pavisam cita atmosfēra.

Tur saskandināja glāzes, mielojās, skaļi tērzēja, smējās, uzsauca cits citam. Un viņus maz uztrauca, ka brīžos, kad vakara vadītāji pieteica nākamo mūzikas zvaigzni vai konkursantu, kafejnīcā valdošais troksnis ņēma virsroku, ka tuvāk sēdošie viņu virzienā raidīja piktus skatienus, jo nevar sadzirdēt Allas Pugačovas vai kāda cita jociņus. Skatienus augsto viesu virzienā pameta arī koncertzāles darbinieki, kuru uzdevums bija rūpēties par kārtību. Taču neko neteica.

Vai šie apmeklētāji kaut ko dzirdēja no koncerta? Vai viņu nolūks bija nākt klausīties mūziku? Varbūt tikai dažiem. Neviļus bija jāpasmaida, kad te viens, te otrs iejautājās, kas šovakar vispār spēlēs un kad būs konkursa pēdējā diena.

Taču arī zālē varēja pavērot dažu bagātnieku kaprīzes. Piemēram, daudzu uzmanību pievērsa gadus divdesmit veca, lepnā vakarkleitā tērpta sieviete, kurai asaras bira kā pupas un kura, kāju piecirzdama, skaļi darīja zināmu, ka nesēdēs paredzētajā vietā, jo no turienes pietiekami labi nevarot redzēt. Vecāki piekrītoši māja ar galvu, kaut ko kaprīzajai atvasei piesolīja, un trijotne atstāja koncertzāli, koncertu tā arī ne minūti nepaskatījusies. Starp citu, vietas nebija sliktas. Un ne lētas.

Atgriežoties Liepājā, secināju: paldies Dievam, ka vismaz lielākā daļa liepājnieku, kuriem ir daudz naudas, prot saglabāt cilvēcību un nepauž nostāju, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet daži – vienlīdzīgāki par citiem.