Kurzemes Vārds

23:21 Pirmdiena, 9. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pērt vai nepērt – tāds ir jautājums
Daina Meistere

Domājams, ka piekritīsit – tas nav nekāds patīkamais skats, kad mamma, tētis vai pat abi divi ņemas publiski audzināt savu bērnu. Cik nav redzēts kādu no vecākiem raustām, bukņījam un visādi citādi publiski demonstrējam savu nespēju tikt galā ar savu atvasi. Reizēm pat pavisam mazu. Vēl bezspēcīgāk jūties, ja redzi, ka bērnu mājās noteikti gaida pēriens.

Jautājums – pērt vai nepērt – ir tikpat vecs kā pasaule. Pedagoģijas vecmeistars Rihards Rubīns, piemēram, apgalvo, ka jau gudrais Zālamans esot teicis: "Tas, kas neciena rīksti, nemīl savi dēlu!" Tāpat Rubīna kungs, atceroties savu bērnību, saka, ka labi vien bijis, ka no mātes dabūjis kāvienu, jo bijis to pelnījis. Arī paruna vēsta, ka kūliens no mātes rokas nesāp. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka neatceroties, vai bērnībā ir pērti, un saka, ja arī kādreiz mātei vai tēvam roka paslīdējusi, tad tas bijis pelnīti un nav pieminēšanas vērts. Lai gan netrūkst pieaugušo, kuri apgalvo, ka bez kāviena neviens nav izaudzis un ka pasaules praksē ir pārbaudīta pēriena lieliskā vērtība, daudzi bērnu vecāki, runājot par pēršanu, atzīstas, ka tas tomēr ir viens nejauks process un, ja gadījies iziet no rāmjiem, tad pēc tam paši tik nelāgi jūtas, ka apņēmušies citreiz ņemt talkā citus audzināšanas paņēmienus. Jo katra reize, kad pret savu dēlu vai meitu tiek pacelta roka, tomēr apliecina vecāku bezspēcību. Ja tēvs vai māte nezina, ko iesākt, viņš paceļ roku vai, vēl ļaunāk, meklē kādu sitamo. Un tad brīnās, ka viņu neciena, neklausa, nerespektē. Pedagogi, kas strādā internātskolās vai bērnu sociālās iestādēs, ir sastapušies ar parādību, ka audzēknis runāto vienkārši nesaprot, vārdos izteikts pārmetums viņam ir bijis nebijis, viņš pieradis reaģēt tikai uz sitienam paceltu roku.

Pēdējās dienās šis pasaules praksē tik pazīstamais audzināšanas paņēmiens – pēriens – ir ieguvis valstiski politisku iezīmi. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Jāņa Šmita (LPP/"LC") izteikto viedokli plašsaziņas līdzekļos par bērnu pēršanas pieļaujamību audzināšanas nolūkos, pamatojot to ar tiesībām uz reliģisko brīvību, apstrīd partijas "Jaunais laiks" pārstāvji, aicinot Jāni Šmitu atstādināt no komisijas vadības. Apspriežot pēršanas jautājumu, savs vārds ir sakāms arī bērnu tiesību aizstāvjiem, kuri pamatojas ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu un citiem dokumentiem, oponējot šādu miesas sodu aizstāvjiem.

Bet vecākiem, kuri vietā un nevietā vicina rokas, dūres, siksnu, neskatoties, kur trāpa, kā sava veida atgādinājums varētu būt gadījums, kad meita par pēršanu iesūdzēja tiesā savus vecākus. Un viņi saņēma sodu par šādu rīcību. Diezgan bargi, vai ne? Bet labus, saprotošus, iejūtīgus vecākus taču bērni tiesā nemēdz iesūdzēt. Tā ka jādomā, ka ne jau vienas pļaukas dēļ ir radies tik dziļš konflikts ģimenē. Tas katram kaut cik domājošam tētim vai mammai liktu izvērtēt, kā veidot attiecības ar bērnu un vai bailes no pēriena ir tik audzinošas, kā varētu šķist.