Kurzemes Vārds

21:03 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Autobusu parka maka turētāja
Daiga Lutere

Aizvadītā nedēļa Laimai Kutuzovai nav bijusi viegla. Akciju sabiedrībā "Liepājas Autobusu parks", kurā viņa ir Finanšu uzskaites dienesta priekšniece un arī galvenā grāmatvede, sāka ieviest jaunu, modernu datorprogrammu. Turpmāk uzņēmumā būs datorizēta dalītās pilsētas, rajona un tālsatiksmes grāmatvedības uzskaite. Jaunās sistēmas ieviešana prasījusi lielu uzmanību, precizitāti un garas darba stundas. Droši var teikt, ka Laimu Kutuzovu Autobusu parkā respektē un no viņas pat bīstas. Kā nu ne, jo viņas pārziņā un kontrolē ir uzņēmuma naudas maks – viss budžets.

Darbaholiķim jābūt un piekasīgam arī

Akciju sabiedrības "Liepājas Autobusu parks" valdes priekšsēdētājs Gundars Kristapsons saka: "Grāmatvedis ir cilvēks, kuram ir jābūt ar noteiktām rakstura īpašībām. Viena no tām, manuprāt, būs darbaholisms... Otra – ļoti nopietna attieksme pret saviem pienākumiem, jo jāiegrāmato taču jebkurš uzņēmuma darījums. Tad vēl precizitāte un, lai cik neparasti tas skanētu, arī kašķīgumam īstā vietā un īstajā reizē ir jāpiemīt. Mūsu Finanšu uzskaites dienesta priekšniece un galvenā grāmatvede ar šīm īpašībām ir apveltīta. Turklāt – un tas ir ļoti svarīgi! – Laimai ir liela darba pieredze šajā uzņēmumā. Izvērtējot katru darbinieku, nākas vērtēt ne tikai profesionālās īpašības, bet arī to, kā cilvēks spēj sastrādāties komandā. Laima ir komandas cilvēks."

Nedēļu par kontrolieri autobusā

Jā, tagad Laimas Kutuzovas amats ļoti nopietns un pienākumi arī. Bet tas nebūt neesot bijis jaunās meitenes sapnis, kad viņa pēc profesionāli tehniskās skolas beigšanas spriedusi, kur mācīties tālāk. Visu izšķīrusi nejaušība, pašas aktivitāte un uzņēmība.

"Gribēju iestāties Liepājas Pedagoģijas institūtā, biju iecerējusi kļūt par jaunāko klašu skolotāju. Taču neizturēju konkursu. Sapratu, ka citu variantu nav, jāmeklē darbs. Nākot no institūta, bija jāiet garām Autobusu parkam, kas tolaik atradās Kārļa Zāles laukumā. Iegāju kadru daļā un jautāju, vai nav vajadzīgi darbinieki. Jā, vajagot kontrolieri. Teicu, ka mēģināšu. Tā kā biju jauna un pasažieriem nepazīstama kontroliere, diezgan daudz zaķu pieķēru!" atceras Finanšu uzskaites dienesta priekšniece. Taču par kontrolieri iznācis strādāt īsu brīdi.

Jaunajai darbiniecei piedāvāta vieta grāmatvedībā. Tad gan Laima izbijusies un atklāti pateikusi, ka viņai neesot nojausmas, ko vispār nozīmē tāds termins kā debets un kas tas tāds – kredīts. Turklāt visa uzskaite grāmatvedībā tolaik bijusi krievu valodā. Tikusi iedrošināta, ka visu paskaidrošot, visu iemācīšot.

Ātri, ātri komjaunatnē

Laima augusi Bārtā, bet pēc pamatskolas iestājusies Liepājas 48.profesionāli tehniskajā skolā, kur ieguvusi šuvējas profesiju. Meitene mācījusies ļoti labi, bijusi viena no aktīvākajām audzēknēm. Tolaik skolā jauniete iesaistījusies tā saucamajā interklubā, kura uzdevums bijis veicināt tautu draudzību un sadarbību, lai varētu iepazīt kā 48.skolu, tā uzņēmumu "Lauma". Laimai rosīties un organizēt paticis, un drīz vien viņa iecelta par kluba vadītāju. 70.gadu beigās, kad meitene šos pienākumus pildījusi vairākus gadus, diviem audzēkņiem no skolas piešķirta tiem laikiem ekskluzīva iespēja doties pieredzes apmaiņas braucienā uz Vāciju, uz Drēzdeni.

Padomju laikos kas tāds šķitis pavisam nereāls, kā sapnis, kam grūti noticēt. Jā, Laima bijusi viena no diviem kandidātiem. Taču no iecerētā brauciena gandrīz nācies atvadīties, jo meitene… nav bijusi komjaunatnē. Tātad neuzticama, lai laistu pāri plašās dzimtenes robežām. "Atceros, man ātri, ātri lika iet uz komjaunatnes māju, kur nokārtoja papīrus, lai es iegūtu vajadzīgo statusu – komjauniete. Man, jaunai meitenei no Bārtas, kas pasauli vispār nebija redzējusi, brauciens uz Vāciju bija milzīgs piedzīvojums un pārdzīvojums," stāsta Finanšu uzskaites dienesta priekšniece.

Jaunā vietā

1982.gada septembrī Autobusu parks no pilsētas centra pārcēlās uz jauno mājvietu Cukura ielā. Tur Laima sākusi strādāt Kadru daļā par inspektori. Kad saņēmusi šo piedāvājumu, jau daudz drošāk spriedusi, ka atkal jāizmēģina kas cits, ka tā būs iespēja iegūt jaunas zināšanas. Gan tās, gan jau iepriekš uzkrātā pieredze lieti noderējusi, kad inspektore apstiprināta par vadītāju jaunuzceltajā dispečerpunktā Ganību ielā.

Viss nav noticis tik vienkārši, kā varētu domāt: aiziet un strādāt par vadītāju. Nams vēl nav bijis nodots ekspluatācijā, un kādam viss šis process bijis jānoved līdz galam. Jaunā priekšniece gājusi, darījusi un izdarījusi, jo cita varianta jau nav bijis. Bet vai tad ar to mirkli viss beidzies? Nē. Darbinieces apņēmība, darba spējas, precizitāte, spēja pieņemt lēmumus tikusi ievērota, un dispečerpunkta amats bijis tikai kārtējais pakāpiens karjerā, kas veidojusies, šķiet, pati par sevi.

"Atceros, bija 12.februāris. Laukā briesmīgs laiks un spēcīgs lietus. Man piezvanīja Autobusu parka direktors Embutnieks – lai tūliņ braucot pie viņa! Vaicāju, vai tomēr nevaram atlikt tikšanos līdz rītam. Cerībā, ka tad laiks būs daudz patīkamāks. Nē, jābrauc tūlīt. Kad ierados, man, cerot tikai uz vienu vienīgu atbildi, pajautāja vai es būtu ar mieru strādāt par uzņēmuma galveno grāmatvedi," tagad jau smaidot atmiņas pārcilā L.Kutuzova. Viņas atrunas daudz nav ņemtas vērā. Laikam jau tādēļ, ka uzņēmuma vadītājs zinājis, kā Laima strādā un kādus rezultātus no viņas var gaidīt.

Jaunais amats prasījis atbilstošu izglītību. Nav atlicis nekas cits, kā vērt Rīgas Tehniskās universitātes durvis, vienlaikus ļoti daudz enerģijas veltot sava uzņēmuma grāmatvedības dokumentu sakārtošanai. Tas bijis ārkārtīgi nepieciešami, jo, kā mēdz teikt: jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Šajā gadījumā – problēmu. Jaunā galvenā grāmatvede tikusi ar visu galā, lai gan enerģiju tas prasījis lielu. Mācību iestāde gan nomainīta. Tagad Finanšu uzskaites dienesta priekšniecei ir biznesa augstskolas "Turība" finansista diploms, bet jau šoruden viņas plānos ir saņemt starptautisku grāmatvedības sertifikātu.

Vienā darba vietā 27 gadi

Šogad apritēs tieši 27 gadi, kopš Laima, pat īsti nezinot, ko turpmāk dzīvē darīt, kur strādāt, meklējusi darbu Liepājas Autobusu parkā. Šajā laikā dzīvots līdzi uzņēmuma vieglajām un ne tik vieglajām dienām. Bijis laiks, kad 80.gadu sākumā Satiksmes ministrija Liepājas Autobusu parkam tā pavisam vienkārši piešķīrusi jaunus autobusus, jo tāda tolaik bijusi lietu kārtība. Bet ļoti grūti uzņēmumam klājies 90.gadu sākumā, kad radušās problēmas ar degvielu. Tās trūcis, un vajadzējis samazināt reisu skaitu daudzos maršrutos. Kādu laiku, lai autobusi kustētu, degviela iepirkta pat par skaidru naudu no Liepājas apkārtnē esošajām karaspēka daļām.

Smags sitiens jau tā plānajam autobusu parka maciņam bijis laiks, kad Ministru prezidenta amatā strādājis Ivars Godmanis, jo tolaik apmēram 20 pasažieru kategorijas vajadzējis pārvadāt bez maksas. Valsts nav dotējusi ne santīma. Tomēr, lai norēķinātos par izlietoto degvielu, pieņemts lēmums atlikt sociālā nodokļa maksājumus, protams, sakrājot lielus parādus. Kad vairs nav bijis citu variantu, galvenā grāmatvede kopā ar direktoru Embutnieku braukusi uz Finanšu ministriju, lai risinātu jautājumu par sociālā nodokļa parāda kapitalizāciju. Izdevies.

Ja neiet santīms, tad arī bilance neiet

Vislabāk galvenajai grāmatvedei atmiņā esot pirmās bilances sastādīšana un gada pārskata veidošana, kad, lai pagūtu vajadzīgo padarīt laikā, strādāts visu nakti, bet no rīta, izejot no kabineta, kāpts automašīnā un dokumenti vesti uz Rīgu, uz Satiksmes ministriju.

Viņa saka: "Ja jau man tie skaitļi un rēķināšana nepatiktu, tad noteikti šeit nevarētu strādāt. Ir jābūt precīzai. Jāskaita, jārēķina, jādomā un visam jāseko, jādzīvo līdzi. Jūtu, ir azarts uzņēmuma naudiņu, cik vien tas iespējam, iekrāt. Un tad nopirkt jaunu autobusu. Tad tik tiešām ir prieks. Bet tas gan tiesa – pa savu personīgo maku tomēr daudz vieglāk saimniekot… Darbā vieglprātības nevar atļauties, atbildība ļoti liela, un arī tās retās reizes, kad slimošanas dēļ tomēr vajadzējis palikt mājās, norādījumus devu pa tālruni. Nekad nedrīkst nolaist rokas. Ir jāstrādā un jābūt optimistam".

Sarunas nobeigumā Finanšu uzskaites dienesta priekšniece atzīstas: "Uzņēmumā mani ciena, bet zinu, ka nekāds gaišais tēls neesmu vis. Tādēļ, ka esmu stingra un prasīga. Nauda ir nauda. Tā grūti nāk, bet viegli aiziet." Vēl Kutuzovas kundze sacīja, ka zinot skaidri: ne mirkli nav nožēlojusi, ka savulaik atnākusi uz Autobusu parku. Joprojām katru dienu uz darbu dodoties ar prieku. Un tas viņai esot ļoti svarīgi.