Kurzemes Vārds

05:57 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Psihiatrija nav maiss, kur sabāzt tos, kas mums nepatīk

INTA ROZENTĀLE, "Piejūras slimnīcas" Psihiatrijas klīnikas 1.nodaļas vadītāja

Gadījums, kad pagājušonedēļ sveša sieviete kādai jaunai māmiņai mēģināja ar varu atņemt jaundzimušo, sabiedrībā atkal ir aktualizējis uzskatu, ka viņa noteikti ir psihiski slima un tāpēc viņas vieta ir trakomājā. Man kā psihiatrei ir jāpaskaidro, ka ne visi cilvēki, kas izdara sabiedrībai nepieņemamas un nesaprotamas darbības, ir psihiski slimi. Drīzāk šajā un arī daudzos citos gadījumos ir runa par tā saucamajam asociālajām personībām: tie ir cilvēki, kas pievērš sev uzmanību ar rupju neatbilstību starp savu uzvedību un valdošajām sociālajām normām. Tā var būt vienaldzība pret citu jūtām, rupja bezatbildība, sociālo normu un pienākumu ignorēšana, kā arī nespēja izjust savu vainu, mācīties no savām kļūdām un no soda, ko saņem. Viņi savas intereses vērtē augstāk par visām citām. Šāda dzīves uztvere lielākoties rodas tajā līmenī, kurā tiek ieaudzinātas morāles normas - ģimenē un skolā. Ja tas nav darīts, tad arī rodas šīs izmaiņas cilvēka dzīves uztverē. Tieši tāpēc arī ir personas, kas atkārtoti izdara noziegumus, pat smagus noziegumus, viņus apcietina, liek cietumā, taču tas šos cilvēkus neizmāca, un viņi atkal atkārto savus nodarījumus. Arī narkotikas netirgo psihiski slimi cilvēki, to dara narkodīleri, kam ir konkrēts mērķis un savas konkrētas intereses - viņi no tā gūst pamatīgu peļņu, un tas viņiem interesē vairāk par visu citu. Un šīs asociālās personības neietilpst psihiatru rūpju lokā.

Bet, protams, nevar noliegt, ka ir arī nodarījumi, ko paveic psihiski slimie cilvēki. Un teikšu pavisam atklāti - jebkuram no mums uz ielas vai kādā citā vietā var iznākt saskare un arī nepatīkamas situācijas gan ar vieniem, gan ar otriem. Neviens nav no tā pasargāts, taču tas nenozīmē, ka visi viņi uz mūžu ir jāiesloga psihiatriskajā klīnikā. Nē, lai gan sabiedrība bieži vien to gribētu, jo lielai daļai cilvēku joprojām nav pieņemami, ka pa ielu, iestādēm vai citur staigā cilvēki, kas atšķiras no pārējiem. Daudzi gribētu, lai viņus uz mūžu izolē. Taču šie slimie cilvēki savukārt vēlas būt integrēti un sabiedrībā pieņemti. Un mēs, psihiatri, esam pa vidu sabiedrībai un slimajiem cilvēkiem. Tāpēc stāsts patiesībā ir par to, ka mūsu valsts ar maziem līdzekļiem grib risināt nopietnas problēmas. Piemēram, mūsu valstī atšķirībā no Lietuvas vai Igaunijas nav valsts apmaksātas psihologa vai psihoterapeita palīdzības ārpus stacionāra - ambulatori. Ja tāda būtu, visticamāk, ka mūsu vidū būtu arī daudz mazāk asociālo personību, jo viņi jau pašā problēmas iedīglī, pašā sākumā būtu saņēmuši palīdzību. Savukārt slimajiem cilvēkiem tas palīdzētu atgūties pēc slimības un veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā. Tāpēc ir pamatjautājums: cik mēs esam gatavi maksāt par šo palīdzību? Katrā ziņā tas, ka visus šos, kā sabiedrība uzskata, dīvainīšus klīnikā nekad neievietos, ir pilnīgi skaidrs, un tas arī nemaz nav vajadzīgs. Pirmkārt, tāpēc, ka nevar visus cilvēkus, kas mums šķiet savādāki vai tādi arī ir, bāzt vienā maisā. Un, otrkārt - psihiatrijas klīnika nekad nebūs tas maiss, kur viņus visus sabāzt.