Kurzemes Vārds

01:50 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Nekur no tenisa neizbēgsi
Andžils Remess

Pirms 40 gadiem Liepājas sieviešu sportā izveidojās stabils līderu duets, kas savas pozīcijas pilsētas sporta laureātu saraksta virsotnē pārliecinoši saglabāja septiņus gadus pēc kārtas - riteņbraucēja Gaļina Aleksandrova un tenisiste Irina Ševčenko. Sešus gadus secība nemainījās: pirmā - Aleksandrova, otrā - Ševčenko, un tikai pēdējā gadā pirms Liepājas atstāšanas jaunā tenisiste no troņa nobīdīja pieredzējušo riteņbraucēju.

Irina tagad uzskata, ka tenisu iepazinusi nejauši. Nebūtu tik tuvu pie mājām Jūrmalas parka laukumi, kuros omīte bija saskatījusi glābiņu, lai iegrožotu dricelīgās mazmeitiņas nepakļāvību, diez vai Latvijas teniss iegūtu vienu no savā vēsturē spožākajām zvaigznēm. Turpmākais gan vairs nebija nejaušība. Liepājas tenisa tēvs Nikolajs Puhovs prata iemācīt mīlēt šo sporta veidu, daba bija devusi tādu īpašību kā bumbiņas izjūta, un, kā lai meitenei nebūtu interese trenēties, ja sacensības pierāda, ka viņai šī spēle izdodas.

Tenisa pasaulē Ševčenko ienāca strauji. Tikai četrus gadus pēc savas pirmās uzvaras, izcīnītas visjaunāko meiteņu sacensībās pilsētas mērogā, Irina jau kļuva par PSRS meiteņu čempioni un Padomju Savienības "Dinamo" jaunatnes meistarsacīkšu trīskārtēju uzvarētāju. Vēl nerunāja par viņas agresīvo spēles stilu, bez žēlastības dzenājot pretinieces no laukuma viena stūra uz otru, un par Ševčenko aso ieroci - prasmi sist pa augšupejošu bumbiņu. Līdz tam vēl bija jāpaiet vairākiem gadiem. Taču Irinas pārliecinošo spēli pie gala līnijas, lielisko acumēru un spēcīgo sitienu bija pamanījuši ne tikai Latvijas tenisa speciālisti, bet arī PSRS izlases treneri.

Irinas Ševčenko vārdu prese sāka izmantot par Liepājas tenisa simbolu. Par iesācēju sacensībām nerakstīja, ka gaida parādāmies jaunus talantus, bet gan - jaunas Ševčenko. Publikācijās par tenisa problēmām Liepājā uzsvēra, ka bez tādu vai citu jautājumu atrisināšanas nav ko cerēt uz jaunām Ševčenko. Irina šo vērtējumu attaisnoja ar uzviju. Kā sacensības, tā godalgotas vietas - Taškentā un Alma-Atā, Ļeņingradā un Maskavā, Doņeckā un Sočos, Polijā un Rumānijā. Sešpadsmit gadu vecumā viņu iekļāva Latvijas izlasē, septiņpadsmit gadu vecumā - PSRS junioru izlasē, bet astoņpadsmit gadu vecumā Irina izcīnīja pirmo no saviem sešpadsmit Latvijas čempiones nosaukumiem pieaugušajiem.

No Liepājas viņa atvadījās, būdama 2.vietā PSRS jauniešu rangā, bet pēc trim gadiem jau bija 3.vietā PSRS sieviešu rangā un stabila Padomju Savienības izlases dalībniece. Rīgā iespējas trenēties bija labākas, taču pamati tika likti Liepājā. Ļoti iespējams, ka Ševčenko augstākā virsotne nepaliktu tikai līdzdalība Universiādē un iekļūšana kopā ar PSRS izlasi pusfinālā pasaules sieviešu komandu prestižākajā turnīrā - Federācijas kausa izcīņā, ja ne traumas. Gribējās visu mest pie malas, jo nav patīkami apzināties, ka vairs nevari būt tur - augšā, kur bija tik pierasts. Taču draudzenes pierunāja - spēlē tā, kā proti. Ar šo prašanu pietika, lai trīs gadus pēc kārtas Latvijas meistarsacīkstēs izcīnītu visus iespējamos augstākos titulus - katru gadu trīs zelta medaļas. Taču kas tas bija sportistei, kura uzvarējusi ne vienā vien respektablā starptautiskā turnīrā un kļuvusi par PSRS čempioni telpās.

Nolikusi malā tenisa raketi, Irina nolēma - tas uz visiem laikiem. Strādāt par treneri? Nekad un nemūžam! Apprecējās, piedzima dēls Edžiņš, un Irinai, nu jau uzvārdā Gudele, sākās cita dzīve. Kopā ar vīru viņa ņēmās pa siltumnīcu, Jūrmalas mājas dārzā potēja rozes, audzēja stādus. Tenisam šķita pārvilkta pāri svītra.

Un tomēr izrādījās, ka teniss ir tikai dziļāk noslēpies sirdī, nevis izdzēsts no tās uz visiem laikiem. Pietika pēc vairākiem gadiem aiziet paskatīties sacensības Lielupes laukumos, lai saprastu, ka tas pietrūcis. Kad gāja uzspēlēt reizi nedēļā sava prieka pēc un uzvarēja Eiropas veterānu meistarsacīkstēs Minhenē, bet pasaules veterānu olimpiādē Melburnā ieguva 2.vietu, tad jau citādāk uztvēra piedāvājumu pamēģināt trenēt. Un nu jau 14 gadus Irina Jūrmalā strādā par treneri.

Mūsu saruna notika Liepājas tenisa laukumos, un Irina laiku pa laikam atvainojās, jo jādod padoms savai audzēknei pirmajās sacensībās viņas mūžā. Mazliet dīvaina sajūta jau esot atrasties treneres statusā šajos laukumos, kuros pirms 45 gadiem pati pirmo reizi ņēmusi rokās raketi, bet trīs gadus pēc tam ieguvusi savu pirmo balvu - mazu koka lellīti. Vispār bijis laiks, kad uz Liepāju nav gribējusi braukt. Tagad ierodoties regulāri reizi gadā. Aizejot uz savu kādreizējo dzīvesvietu Toma ielā, paelpojot jūras gaisu, kāds ir tikai Liepājā. Un obligāti tiekoties ar draudzeni Inu Kublačovu, ar kuru kopā sešu gadu vecumā sākušas spēlēt tenisu. Abu omītes sēdējušas, lūk, uz tā soliņa un skatījušās, kā meitenes spēlē. Tagad uz šī soliņa sēž Ina un skatās, kā spēlē Irinas audzēkne.

"Lai arī kur dzīvīte aizvestu, esmu liepājniece un tāda palikšu visu mūžu," saka Irina. "No Liepājas nekur neizbēgsi." Var tikai piebilst: tāpat kā no tenisa.