Kurzemes Vārds

09:50 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Dārzniece, kas vakaros spēlē klavieres
Kristīne Pastore

Lai izdarītu ko skaistu, vispirms ir jāsāk ar grūto. To NADEŽDAI POPOVAI jau bērnībā iemācījusi vecmāmiņa, kas meiteni no mazotnes radinājusi pie darba. Tas bijis viņas dzimtajā Ukrainā. Tagad jau vairāk nekā 35 gadus Nadežda dzīvo Liepājā, un tieši viņa ir tā, kas sākusi iekopt ziedošās dobes pie Reģionālās slimnīcas. Pirms tam visapkārt bijusi pļava un zem zāles - būvgruži.

Būvgružu vietā tagad dobes

Noteikti daudziem, ejot garām puķu dobēm pie slimnīcas, šķiet - te nu gan varētu būt vēl krāšņāk un bagātīgāk. Bet teritorija ap slimnīcu ir plaša, un to apkopj Nadežda. Pēc izglītības agronome, kas pēc šķiršanās no vīra Ukrainā kopā ar dēlu Oļegu pārcēlusies uz Liepāju, pabeigusi Tirdzniecības tehnikumu un 12 gadu nostrādājusi sakņu bāzē par lietvedi. Un tieši šī pieredze palīdzējusi jaunajā darbā. Nadežda gan saka - nebūt pēc pašas gribas no iepriekšējā darba gājusi prom. Bet mainījās valsts iekārta, un tai līdzi arī daudz kas cits. Nadeždai likts saprast, ka no darba jāaiziet. Vīrs Nikolajs ieteicis, lai meklē darbu slimnīcā, jo tur vienmēr vajadzēs darba roku. Un viņa tā arī izdarījusi. "Domāju - iešu kaut vai par sanitāri, bet, paskatoties manā diplomā, man piedāvāja dārznieka vietu," viņa atceras. Toreiz nopriecājusies - cik labi, ka no iepriekšējā darba pazīstami apkārtējo kolhozu priekšsēdētāji, agronomi un citi speciālisti, ar kuriem kopā strādāts, slēdzot līgumus, tagad varēšu lūgt palīdzību. Un to vajadzējis ne mazuma, jo, kā sāka rakt kādu dobi pie slimnīcas, tā apakšā vieni vienīgi būvgruži.

Tad nu Nadežda darījusi, ko varēja: raka, raka un vēlreiz raka. Un lūdza, lai no kolhoziem viņai palīdz ar melnzemi, mēsliem un daudz ko citu. Neviens neatteica - palīdzēja arī. Palīdzību paši piedāvāja arī cilvēki, kas garām slimnīcai gāja uz saviem mazdārziņiem. Kāds, ieraudzījis Nadeždas dobēs kādu interesantu augu, palūdza sēklas vai stādiņus un vietā piedāvāja ko citu. Tā pamazām izveidojusies augu daudzveidība. Kā lielu veiksmi dārzniece atceras kādu slimnieku. "Laikam jau bija bagāts, varbūt kāds uzņēmējs," viņa saka. "Šis cilvēks ārstējās slimnīcā un vēlāk slimnīcai uzdāvināja trimmeri un zāles pļaujamo mašīnu. Trimmeris tagad gan ir sabojājies, bet pļāvējs kalpo vēl joprojām arī pēc 12 gadiem. Tiesa gan, Nadežda par to rūpējas kā par mazu bērnu un nevienam citam neuztic. Un, pļaujot zālienu ap slimnīcu, dienā nostaigā līdz 14 kilometru. Slodze ir pamatīga!

Strādāt, cik pietiks spēka

Jau 12 gadu Nadežda dzīvo viena. Dzīvesdraugs Nikolajs, ar kuru viņa apprecējusies drīz pēc pārcelšanās uz Latviju, jau tolaik bijis slims. Sākumā vēl staigājis, taču vēlāk insults nolicis gultā. Nadežda saka: "Man bija ļoti labs vīrs. Viņš bija tik optimistisks un vienmēr mācēja mani uzmundrināt. Kā lai nepriecājas, ja tu pārnāc mājās un kāds tev saka: es tevi tik ļoti gaidīju." Viņa gan nenoliedz, ka bijis arī grūti - bāzē dārzeņu sezonas laikā darbs līdz vēlam vakaram, bet mājās gaida slimais vīrs, kurš jāapkopj. Un viņa slavē savu dēlu Oļegu: "Viņš man ļoti daudz palīdzēja, un tagad es ar prieku skatos, ka arī savai sieviņai viņš daudz palīdz."

Par izdzīvošanu Nadežda nežēlojas. "Es saņemu gan algu, gan arī pensiju," viņa stāsta, lai gan piekrīt, ka dzīve pašlaik ir kļuvusi ļoti dārga. Tomēr cenšas iztikt tā, lai kaut ko varētu arī atlikt, jo vismaz reizi gadā jāaizbrauc uz dzimto Ukrainu, kur ir mammas kaps. Dzīvi Ukrainā Nadežda joprojām atceras ar prieku. To, kā augusi sirsnīgā un harmoniskā ģimenē, kā abi ar brāli mācīti nebaidīties no darba, jo no tā būs atkarīgs, vai ģimenei ziemā būs iztika, vai ne. Nadežda atceras, kā vecmāmiņa viņiem, mazbērniem, centusies ieaudzināt atbildības izjūtu. Reiz mazajai meitenei bijis jāaiznes pusdienas brālim, kurš ganījis kolhoza zirgus. Rociņas maziņas, trauks ar iedoto zupu grūti noturams, bet ceļš pa pauguraino apvidu patāls. Brālis jau bija panācis pretī. "Kā es pārdzīvoju, ka pati neesmu aizgājusi līdz viņam!" vēl šodien atceras Nadežda.

Savas dzimtās zemes saknes viņa stiprina, darbojoties ukraiņu biedrībā "Rodina". Vēl no skolas gadiem viņai ir tuva mākslinieciskā pašdarbībā, un biedrība ir vieta, kur pie tās var atgriezties. Starp citu, pirms pāris gadiem Nadežda pēkšņi iedomājusies, ka labprāt sāktu mācīties spēlēt klavieres. Par 50 latiem nopirkusi instrumentu, vienu gadu kopā ar draudzeni gājušas mācīties. Un tagad, vakaros pārnākusi mājās, mudīgi apdara darbiņus un labprāt uzspēlē. "Tā man bija tāda mirkļa ideja, kas tagad dod daudz prieka," viņa smejas. Un piebilst, ka dzīve vispār esot prieka pilna un interesanta, tikai prieku vajag mācēt saskatīt. Tieši tāpēc viņa apgalvo, ka nekādā gadījumā negribētu doties pensijā un palikt tikai un vienīgi mājās. "Cilvēks ir dzimis, lai strādātu un palīdzētu citiem," uzskata Nadežda. Tāpēc viņa gribētu strādāt tik ilgi, cik vien pietiks spēka.

Talants, kas atklājas strādājot

Patīkamu pārsteigumu aizvadītajos Jāņos piedzīvojuši slimnīcā strādājošie Jāņi un Līgas. Sumināšanas reizē viņiem galvā likti nevis ozolu, bet kļavu lapu vainagi: Jāņiem - rotāti ar pļavu ziediem, Līgām - ar zaļām bizēm un rozītēm. Tas bijis Nadeždas jaunākais izdomājums. Tādu jau gadu gadiem ir katros svētkos, un tie visi rotā slimnīcas foajē, Uzņemšanas nodaļu, Traumpunktu un citas telpas. Dažādie darinājumi no dabas materiāliem - sausiem salmiem, ziediem, zariem, sūniņām un daudz kā cita - ir dārznieces vaļasprieks. "Ko es ziemā darīšu?" viņa jautā. Tā arī sākusies aizraušanās ar dažādu tēlu un rotājumu veidošanu.

Sākumā pati domājusi un veidojusi, tad palūgusi padomu kādai floristei, kas iepazīstinājusi ar dažādām noderīgām lietām, materiāliem un daudz ko citu. "Idejas man rodas parastās dzīves situācijās," stāsta Nadežda. Viesodamās Ukrainā, ieraudzījusi, kā gailis uzlēcis uz zedeņu sētas un dziedājis kā traks. Nākamajos svētkos slimnīcas foajē rotājis tieši tāds gailis. To no dažādiem materiāliem, liekot lietā izdomu, darinājusi Nadežda. Citreiz Lieldienās tur vietu atrod viņas darinātā zaķu saime, kas sasēdusi ratos, citreiz vāzes un šķīvji no bērzu zariņiem. Nadeždas izdomai nav robežu. Nereti šo rotājumu tapšanā nepietiek ar savāktajiem dabas materiāliem, kaut kas jāpiepērk klāt. Tad Nadežda nežēlo arī savu naudiņu, un katru latu neskaita. "Cits naudu nopīpē cigaretēs, es to ieguldu skaistumā!" viņa skaidro.