Kurzemes Vārds

02:35 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Vai varam bez auto?

Mūsdienās vairs nav jābūt ne diži situētam, ne gadiem jāstāv rindā, ne visu mūžu katru dienu jāpērk loterijas biļetes, lai savā īpašumā iegūtu auto. Pietiek atlicināt divas mēnešalgas, aiziet uz autoplaci un skaidrā naudā samaksāt par mašīnu. Protams, kāda nu kuram tā aldziņa - vienam par to sanāks riteņots grausts, citam - pietiekami reprezentabls spēkrats. Taču, ja ir regulāri ienākumi un ja mēnesī var ietaupīt latus 50, arī ne pārāk lielas algas saņēmējs, norēķinoties līzinga kārtībā, var tikt pie pieklājīga braucamā.

Automašīnu un jauno autovadītāju saradies tik daudz (Liepājā reģistrēti ap 32 tūkstošiem transportlīdzekļu), ielu remontdarbi izvērsti tik plaši, dažs krustojums rekonstruēts tik dīvaini, ka ceļam uz darbu un braukšanai pa Liepāju sastrēgumstundās, kā arī brīvas vietas meklēšanai savam tērauda zirdziņam jāpatērē aizvien vairāk nervu šūnu, bet tās, kā zināms, neatjaunojas.

Ko darīt? Daudzi rīdzinieki jau sen sapratuši, ka braukt ar personīgo auto uz darbu vairumā gadījumu ir neizdevīgi kā laika, tā naudas ziņā. Sastrēgumstundās sabiedriskais transports līdz galamērķim aizved gandrīz tikpat ātri, savam auto nav jāmeklē stāvvieta, kas galvaspilsētā, salīdzinot ar Liepāju, maksā astronomiski dārgi, nav jādedzina degviela un krustojumos jāslidina sajūgs.

Bet, ja tā padomā, mēs, liepājnieki, esam daudz privileģētākā situācijā. Mūsu pilsētas mērogi un attālumi nemaz nav tik lieli, lai tos nevarētu veikt kājām vai ar velosipēdu. Vai daudzi apzinās, ka, piemēram, kājām ceļš no Dienvidrietumu rajona līdz pilsētas centram aizņem 20 minūtes? Pastaigas nostiprina veselību, nav jāmaksā par degvielu, nav nekādu kreņķu.

Protams, ir attālumi mūsu pilsētas robežās, kurus ar kājām katru dienu nav iespējams veikt. Tad paliek velosipēds vai sabiedriskais transports. Kāds mans kolēģis, kas tikai nesen nopircis jaunu auto, secinājis, ka ar mašīnu braukt uz darbu neatmaksājas, un šāda pārvietošanās pa pilsētu viņu vairs nesaista. Viņš katru dienu min pedāļus. Vai tiekšanās pēc labklājības un pašam sava auto, aizvien pieaugošie sastrēgumi un bieži vien ikdienas stresā iedragātā veselība pavisam drīz mums neatdarīs acis, lai mēs paskatītos pretējā virzienā - uz dzīvi bez auto?

Ints Grasis