Kurzemes Vārds

02:28 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sports

Jubilejas kauss Liepājā nepaliek
Miks Kuncītis

Četras dienas Liepājas ledushallē norisinājās starptautiskais hokeja turnīrs 1991.gadā dzimušajiem zēniem - ""Liepājas metalurga" jubilejas kauss". Par kausa ieguvējiem kļuva SK "Rīga 91", kas turnīra finālā pēcspēles soda metienos uzvarēja "Liepājas metalurgu 91" - 3:2.

Turnīrā startēja četras komandas - SK "Liepājas metalurgs", SK "Rīga 91", "Dinamo" (Minska) un HS "Rīga 2".

Kā allaž, vispirms komandas aizvadīja viena apļa turnīru, sacenšoties katra ar katru. SK "Liepājas metalurgs" turnīru Vladimira Kupļinova vadībā uzsāka vairāk nekā pārliecinoši un savu skatītāju priekšā uzvarēja visās spēlēs - ar 6:0 tika sagrauta HS "Rīga 2", pēc tam dramatiskā cīņā mūsējie ar 5:4 uzveica arī "Rīgas 91" hokejistus, bet Minskas "Dinamo" komanda liepājniekiem piekāpās ar 10:1.

Turnīra pēdējā dienā mazajā finālā Minskas "Dinamo" sacentās ar HS "Rīga 2", lai arī baltkrievi pirmie atklāja rezultātu un pat ieguva divu vārtu pārsvaru, tomēr rīdzinieki izrādījās sīkstāki un mača galotnē prata izraut uzvaru ar 6:5. Ne mazāk spraigs izvērtās fināls un līdzīgi kā pirmajā tikšanās reizē ar SK "Rīga 91" vadības grožus praktiski visas spēles garumā turēja liepājnieki, tiesa, šoreiz pamatlaikā uzvarētāju neizdevās noskaidrot - 2:2. Kausa ieguvēju nācās noteikt pēcspēles metienu sērijā - tajā prasmīgāki un varbūt arī veiksmīgāki izrādījās rīdzinieki - 3:2. Kā parasti šādos turnīros tika apbalvoti arī labākie spēlētāji, trīs no piecām balvām saņēma "Liepājas metalurga" hokejisti - par turnīra labāko aizsargu atzina Ēriku Ševčenko, Bruno Zabis izpelnījās labākā uzbrucēja balvu, bet par vērtīgāko spēlētāju kļuva Nils Semjonovs.

Nākamnedēļ no 27. līdz 31.augustam ledushallē norisināsies vēl viens starptautisks turnīrs hokejā, kurā spēkiem mērosies zēni vecumā līdz 14 gadiem. Vēl jāatzīmē, ka "Liepājas metalurga" jubilejas kausa izcīņa notiks arī mazajiem futbolistiem, kas spēkošanos par kausu sāks 23.augustā un spēles tiks aizvadītas stadionā "Olimpija".



Aizgāja un atgriezās. Kā savējais
Miks Kuncītis

Nesen droši vien daudzus basketbola zinātājus pārsteidza ziņa, ka klubam "Liepājas lauvas" pēc diskvalifikācijas izciešanas pievienojies viens no labākajiem, vairāk pieredzējušajiem centra spēlētājiem Latvijā - Stīvs Ričs. Viņa vārds patiešām komentārus neprasa, un vienmēr enerģisko, emocionālo Riču pat būtu grūti nosaukt par leģionāru, jo mūsu valsts komandās viņš spēlējis jau vairākus gadus. Vakar "Kurzemes Vārds" paviesojās pie 34 gadus vecā basketbolista viesnīcā "Jūra".

- Vai Liepājas kafejnīcās labi gatavo (Pirms sarunas ar "Kurzemes Vārdu" Ričs ar saviem komandas biedriem bija devies uz viesnīcai "Jūra" blakus esošo kafejnīcu)?
- Jā, pusdienas bija patiešām labas un sātīgas. Patīkami, ka tagad zinu, kur pēc iespējas ātrāk un garšīgāk paēst. Kad iepriekš spēlēju BK "Līvu alus/Liepāja", dzīvoju Kūrmājas prospektā, tādēļ Ezerkrasta mikrorajonu tik labi vēl nepazīstu, bet, visdrīzāk, arī neiepazīšu, jo pašlaik klubs rūpējas, lai es tiktu pie sava dzīvokļa.

- Kāpēc atgriezies Latvijā un izvēlējies savu karjeru turpināt "Liepājas lauvās"?
- Domāju, ka visiem mana vecuma basketbolistiem vairs nav noteicošais nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas un iegūt pēc iespējas labāku līgumu. Tas vairs nav tik svarīgi - galvenais, lai komandā, kurā tu spēlē, jūties komfortabli. Liepāja man asociējas ar pozitīvām atmiņām - šeit aizvadīju labas sezonas. Nebūt ne mazsvarīgi ir tas, ka komandā arī pēc šiem gadiem pazīstu teju vai visus ar klubu saistītos cilvēkus - man ir labas attiecības gan ar Norčiku, gan ar Doku, tāpat arī ar pašreizējiem komandas biedriem esmu paguvis uzspēlēt. Es respektēju viņus un ceru, ka viņi ciena arī mani. Vasarā Liepājas klubs regulāri sazinājās ar mani - jautāja, kā klājas, kādi ir mani nākamās sezonas plāni...

- Šī būs jau tava septītā sezona Latvijā...
- Tiesa, laiks rit ļoti strauji, un pašam pat jābrīnās, ka tik ilgu laiku esmu spēlējis tieši šās valsts klubos, ja būtu jāpasaka, kurā es jutos labāk, man vajadzētu vairākas stundas pārdomām, jo visos šajos klubos ir savi plusi un mīnusi. Atceroties aizvadītās sezonas Rīgā un Ventspilī, "Liepājas lauvas" zināmā mērā iet pa to pašu ceļu, pamazām attīstās - tiek būvēta jauna sporta halle, ir nokomplektēts ļoti labs sastāvs ar pieredzējušiem un talantīgiem spēlētājiem. Interesanti, ka atkal varēšu spēlēt kopā ar Žeņu, mēs laikam esam nešķirami - kur es, tur viņš.

- Varbūt bija arī citi piedāvājumi?
- Jā, pastāvēja iespēja, ka es varētu pārcelties uz Spāniju vai Franciju, bet es nekad neesmu prasījis savam aģentam komandu nosaukumus, kamēr nav zināmi līguma nosacījumi. Mans viedoklis šajā jautājumā strikts, ja nav kontrakta, tas nav nopietni.

- Vai tomēr negribējās vēl uzspēlēt augstākā līmenī?
- Nenoliegšu, ka Latvijā līmenis ir zemāks, taču arī šeit ir vismaz četras vienlīdz spēcīgas komandas, un to skaitā ir arī Liepājas klubs. Kad spēlēju komandā "Barons/LMT", pirms mačiem ar liepājniekiem bija pārliecība, ka uzvarēsim viņus, taču zinājām - laukumā būs jācīnās ar maksimālu pašatdevi. Domāju, ka gaidāmajā sezonā būsim konkurētspējīgi un iesaistīsimies cīņā par medaļām.

- Daudz tika runāts par tavu diskvalifikāciju, ko tu vari teikt šajā sakarībā?
- Es saprotu, kāpēc biju uz sešiem mēnešiem izslēgts no basketbola aprites, un apzinos, ka neievēroju likumu. Taču tagad tā jau ir pagātne un sīkāk par to nevēlos runāt.

- Kā tu šā pusgada laikā uzturēji sevi formā?
- Tā kā man bija ceļgala operācija, divus mēnešus pavadīju mājās un netrenējos nemaz, bet vasarā atpūtos. Kad tuvojās jaunā sezonā pamazām sāku tai gatavoties individuāli un kopā ar draugiem uzspēlēju strītbolu. Pagaidām fiziskā forma ir visai vāja un to izjutu arī pirmajā pārbaudes spēlē pret "Odesas" klubu Ventspilī, taču ar katru treniņu jūtos aizvien labāk un domāju, ka līdz sezonas sākumam būšu pilnībā gatavs spēlēt.

- Ko tu vari teikt par Liepājas kluba treneri Armandu Misus?
- Kad spēlēju komandā "Līvu alus/Liepāja", viņš bija galvenā trenera asistents, šķiet, ka mēs atradīsim kopīgu valodu, jo viņš saprot, kā ar mani runāt, lai laukumā es parādītu labāko sniegumu. Es negribu atšķirties no pārējiem spēlētājiem, tomēr jāņem vērā fakts, ka esmu apmēram septiņus gadus vecāks par lielāko daļu komandas biedru. Misus to apzinās, tādēļ treniņos vairāki vingrinājumi, kas paredzēti jauniešiem, man nav jāveic.

- Pastāv iespēja, ka tu savu karjeru varētu beigt Liepājā?
- Varbūt. Mēs esam par to runājuši, tiesa, pagaidām manos plānos ir aizvadīt vēl vismaz divas sezonas. Liepāja varbūt ir īstā vieta, jo te es varu spēlēt savu spēli un justies brīvi. Man galvenais ir būt laukumā, sajust spēles garšu - mazāk runāt, tikai spēlēt un parādīt pēc iespējas labāku un līdzjutējiem skatāmāku sniegumu. Ceru, ka jaunajā sezonā uz mūsu mačiem nāks daudz fanu, tas vienmēr ir patīkami - saņemt morālo enerģiju no viņiem.

- Vai pa šiem gadiem esi iemācījies latviešu valodu?
- Dāmas un kungi mani sauc Stīvs Ričs un spēlēju basketbolu komandā "Liepājas lauvas".



Gadi pēc sporta

Mārtiņš Lube - pilsētnieks laukos
Andžils Remess

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Liepājas futbolā notika krasa paaudžu maiņa. Liepājniekus iecēla augstāka ranga sacensībās - PSRS meistarsacīkstēs, un aizgāja vecā gvarde, kas iepriekšējā desmitgadē bija spodrinājusi pilsētas futbola slavu, bet parādījās vesela virkne pašu mājās izaugušu jauno futbolistu - Frīdenbergs, Dzērve, Grundmanis, Ziņģis, Škoda, Krasovskis, Šakalis. Arī Mārtiņš Lube.

Šī paaudžu maiņa risinājās smagi un sāpīgi. "Zvejnieka" meistarkomandai izvirzīja augstus mērķus, un, lai tos sasniegtu, treneri priekšroku deva citu pilsētu un republiku pieredzējušiem spēlētājiem, tāpēc pašmāju futbolistiem nācās izturēt pamatīgu konkurenci, lai paliktu sastāvā. No šīs plejādes pilsētas galvenajā komandā visilgāk - 11 sezonas - spēlēja Mārtiņš Lube, kura ienākšana "Zvejniekā" (tāpat arī aiziešana) bija sarežģītāka nekā citiem. 19 gadu vecais kreisās malas aizsargs savā debijas spēlē PSRS meistarsacīkstēs jau 5.minūtē, cenšoties atsist bumbu no soda laukuma līnijas, to precīzi ieraidīja savu vārtu augšējā stūrī. Lube bija arī viens no tiem, kuru dēļ nākamajā pavasarī, sezonas priekšvakarā meistarkomandai tiekoties ar futbola cienītājiem, izcēlās skandāls. Treneri no "Zvejnieka" atskaitīja trīs pašu pilsētā izaugušus pieredzējušus futbolistus un arī perspektīvo Lubi, un sadusmotie futbola cienītāji tik agresīvi klupa virsū "Zvejnieka" vadītājiem, ka tikšanos gandrīz nācās pārtraukt.

Lube atgriezās "Zvejniekā" pēc diviem gadiem, jau tajā pašā sezonā stabili iekļāvās pamatsastāvā, bet vēl pēc gada centra aizsargs kļuva par… komandas labāko snaiperi. Viņš guva vārtus gan pēc stūra sitieniem ar galvu, gan ar tālšāvieniem.

Un tomēr Lubes galvenais ierocis bija neatlaidīga cīņa pa visu laukumu. Viņš nežilbināja ne ar smalku tehniku, kā komandas biedrs Ziņģis, ne ar sprintera ātrumu, kā Lučiņins, toties nežēloja ne savas, ne pretinieku kājas un grūtos brīžos rāva uz priekšu komandu. Un visu spēku atdevi spēlei prasīja arī no komandas biedriem. Varbūt pārāk skarbi, pārāk nesavaldīgi savu gribu uzspiežot jaunajiem, taču tā viņš izprata komandas kapteiņa pienākumus.

Iespējams, arī tāpēc tik lielu pārsteigumu izraisīja viņa puiciskais izlēciens vienā no rudeņiem septiņdesmito gadu vidū, pēc kura Lubem nācās beigt futbolista karjeru. Pēc zaudējuma Kaļiņinā treneri bija bargi sabāruši spēlētājus, un trīs no viņiem, aizvainoti par to, nedevās līdzi "Zvejniekam" uz Murmansku, bet sēdās vilcienā un brauca mājās. Arī Mārtiņš Lube. Diviem spēlētājiem pēc šī izlēciena ļāva vainu izpirkt laukumā, bet komandas kapteini no "Zvejnieka" atskaitīja.

Tā 31 gada vecumā no futbola nācās aiziet vienam no stabilākajiem spēlētājiem "Zvejnieka" meistarkomandas vēsturē, kas bija sekmējis dārdēt ovācijām "Daugavas" stadionā, mūsējiem uzvarot PSRS meistarsacīkšu 2.līgas līderus Smoļenskas "Iskru" un Gorkijas "Volgu", Klaipēdas "Granitu" un Mogiļevas "Spartaku", Rīgas "Daugavu" un Viļņas "Žalgiri".

Varēja saprast to, kāpēc Lube kopš tā laika Liepājā vairs nenāca skatīties futbola spēles, tikai vēlāk neatteica aicinājumam uzspēlēt veterānu sacensībās. Piespiedu atvadīšanās no sava sporta veida laikā, kad esi viens no Liepājas komandas līderiem, sāpīgi cirta pašapziņā. Taču grūti bija šo Liepājas ezermalā uzaugušo puiku, šo tipisko pilsētnieku iedomāties laucinieka statusā. Bet drīz vien Lube kļuva par Nīcas ciema iedzīvotāju. Un ne jau vasarnieku vai dabas jaukumu baudītāju, bet īstu lauku darbu darītāju, kas šķūrē mēslus kūtī, pie vajadzības izslauc govis, prot profesionāli spriest, kā kopt lopus un kādu lauksaimniecības nozari savā saimniecībā izdevīgāk attīstīt.

Varbūt Lubi biedēja ne viena vien populāra futbolista liktenis, nespējot atteikties no kādreizējo cienītāju vilinājumiem pasēdēt pie glāzītes, un laukus viņš izvēlējās, lai izbēgtu no tā. Bet varbūt visu izšķīra vēlēšanās sākt savu biznesu, kur darbīgais Mārtiņš laukos bija saskatījis labākas iespējas. Katrā ziņā sievas brālim nenācās ilgi pārliecināt par, kā toreiz šķita, lauku priekšrocībām, lai Mārtiņš Lube kļūtu par laucinieku.

Sākumā gan bija metinātāja darbs Nīcas sovhozā, taču tad abi ar sievu Alvīni noskatīja skaistu vietu Toseles krastā un uzcēla māju, nosaucot to meitas vārdā par "Gundegām". Pats piedalījās mājas celšanā, pats vēlāk to labiekārtoja. Visiecienītākā vieta viņam bija pirts. Mārtiņš varēja ne vienu vien stundu pērties uz lāvas, un kaimiņi nereti tikai galvas nogrozīja, redzot viņu kā no mātes miesām nākušu cienīgi soļojam uz upi. Viena pirts reize izrādījās liktenīga. Pirms 15 gadiem, nesasniedzis 50 gadu vecumu, Mārtiņš Lube aizgāja no šīs dzīves.

Tas notika laikā, kad viņš sāka skatīties uz Liepājas pusi. Lai arī kā turpināja kremt atstādināšana no futbola, Mārtiņš pārdzīvoja par jukām, kādas deviņdesmito gadu sākumā plosīja Liepājas futbolu, un ne vienreiz vien piedāvāja savu palīdzību trenēt pilsētas galveno komandu. Iespējams, tās bija tikai emocijas dvēseles atraisītības brīžos, bet varbūt arī Lube bija saskatījis iemeslu, kas liktu atgriezties Liepājā. Lauki viņam patika, lauku darbi gāja no rokas, un tomēr sirdī Mārtiņš bija un palika liepājnieks.