Kurzemes Vārds

03:53 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Galvenā vērtība - Latvijas neatkarība

Vladimirs Einiņš,
Latvijas Augstākās Padomes deputāts,
loču kuģa "Austra" kapteinis

Par to, ka tik ātri tikām pie neatkarības, varam pateikties pučam un Jeļcinam. Viņam patiešām pienācās Triju Zvaigžņu ordenis.

Bet to, ka kaut kādas nepatikšanas briest, 1991.gada vasarā varēja jaust vibrējam gaisā. Laiks bija skaidrs, silts, kā šogad. Tikai jautās draudu un briesmu pilns. Latvijas muitas punktus omonieši grāva, piesmēja, dedzināja. Lietuvā nošāva muitniekus. Nemiers tirdīja dvēseli. Taču pašā puča dienā neko nenojautu. Bija paredzēts, ka 19.augustā kopā ar zivsaimniecības ministru Gunāru Zaksu braukšu uz Maskavu runāt, lai atdod burukuģi "Krūzenšterns", kas bija pierakstīts Rīgā un faktiski bija Latvijas īpašums. 18.augusta vakarā no Liepājas aizbraucu uz Rīgu, no rīta uz lidostu. Tikai tur esot, uzzināju, ka noticis PSRS valsts apvērsums.

Protams, paliku Rīgā. Biju Augstākās Padomes Prezidija loceklis. Tūlīt no rīta notika sēde. Lēmums bija nepārprotams - nekādas sadarbības ar pučistiem, mēs tiem kategoriski nedrīkstam pakļauties. Tajās dienās Prezidija sēdes notika no rīta un vakarā. Rīga bija baisa. 19.augusta vakarā, kad gāju uz Jēkaba ielu, uz sēdi, pie Brīvības pieminekļa bļaustījās un šaudījās omonieši. Mats matā kā krievu filmās tēloja fašistus. Bailes, ka kaut kas notiks ar mani pašu, nebija. Biju janvārī bijis uz barikādēm, tāpēc man bija tikai viens ceļš - uz priekšu! Mums bija viens uzdevums - nepadoties.

21.augusts atnāca samērā mierīgs. Bet tad kolēģi deputāti sāka satraukties: omonieši ar bruņutransportieriem tuvojās Augstākajai Padomei un sāka ārdīt barikāžu laikā uzslieto betona sienu. Tobrīd ēdu pusdienas. Manī satraukuma nebija. Nodomāju, pusdienas jāpaēd, vēl pēc algas piektā stāvā jāuzbrauc. Visu palēnām izdarīju. Tad bija klāt Augstākās Padomes sēde. Nobalsojām par neatkarības pasludināšanu. Ja nebūtu bijis puča, varbūt pārejas periods vēl ilgi vilktos. Nu cita risinājuma nebija: vai nu, vai nu... Pie vakara arī omonieši pazuda. Emocionāli nekādu pacilātību neizjutu. Tas nebija tik saviļņojoši kā 1990.gada 4.maijā. Tas bija darbs, kas jāizdara.

Sākās ikdiena. Rubiku arestēja. Čekas maisus ķeselēja. Sākās privatizācija, grābšana. Lēmumi, kā to darīt, tapa pa naktīm. Dažs no deputātiem, izrādījās, jau gadu pirms puča esot armijas īpašumus nopircis. Pēc tam 5.Saeimas vēlēšanas. Ideāli, ko Tautas frontes laikā sapņojām, un dzīve, kādu cerējām, pazuda partiju ņudzeklī. Ideālistu laiks bija garām. Labi, ka vismaz galveno izdarījām, Latvijas neatkarību atguvām.