Kurzemes Vārds

03:28 Ceturtdiena, 28. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Ēdis meklē draudzeni
Kristīne Pastore

"Meklēju kopdzīvei draudzeni!" – ar tādiem vārdiem sākās nelielais sludinājums avīzē. Pretendentes vecumā no 60 līdz 70 gadiem var zvanīt uz norādīto numuru, kur laipnā balsī viņām atbild ĒDIS. Tāds vārds bija minēts sludinājumā. Bet patiesībā sirmo vīru sauc JĀNIS, viņš dzīvo savā mājā Ječos, kopj divus zemes gabaliņus un patiešām meklē saimnieci. Tūlīt gan piebilstot, ka ne jau darbam, vispirms vajadzīga sabiedrība, jo vienam esot vientuļi.

Lauztā kāja sarežģījusi dzīvi

Ar Ēdi tiekamies Ječos. Lai vieglāk viņa māju būtu atrast, iznākšot pretī pie vārtiem. Tur esot veikaliņš un soliņš. Pa telefonu viņš teica: "Tur es sēdēšu ar baltu spieķīti." Un tur viņš arī ir, smaidot labsirdīgu smaidu. Dodamies uz sirmā vīra māju, kur mierīgi pasēdēsim dārzā un parunāsimies. Ēdim ir 69 gadi, bet dzīve viņu nav īpaši saudzējusi. Bez nūjiņas vairs paiet nevarot, pieklibo ar labo kāju. Pirmā trauma bijusi jaunībā, kad Lieldienās, šūpojot kādu jaunkundzi, šūpoles lūzušas un Ēdis, lecot ārā, salauzis potīti. Otro reizi tā pati vieta lauzta, lecot ārā no traktora. Bet pavisam kāja samocīta, ceļot Ječu mājiņu. Nelaimīgi gadījies nokrist no jumta. Slimošana bijusi ilga. Ēdis tolaik strādājis par kausu mūrnieku Metalurgā, martena cehā, bet dabūjis no darba aiziet – priekšnieks nav bijis drošs, ka vīrs varēs pastrādāt. Ēdis smejas – tā viņš visu mūžu pieklibojis, un agrāk, kad tā pavēlāk kaut kur gājis un garām braukusi atskurbtuves mašīna, tā vākusi viņu ciet, jo kārtības sargātāji domājuši, ka viņš piedzēries.

Starp citu, vārds Ēdis ir viņa paša izdomājums, lai visi Ječos dzīvojošie nezinātu, ka viņš ir tas, kas licis to iepazīšanās sludinājumu.

Ar laulībām nav paveicies

Iepriekšējā Ēda dzīves draudzene nomirusi šajā pavasarī. Viņai bijis liels asinsspiediens, ļoti mocījusies, aizvesta uz slimnīcu un tur arī nomirusi. "Viņa bija labsirdīgs cilvēks," stāsta Ēdis, "tikai ļoti slinka. Mēs ar savu sunīti Džeku smējāmies, ka viņai ir slinkuma slimība. Neko nevīžoja darīt, pat savas drēbītes izmazgāt ne. Bet, kad iedzēra, tad palika pikta un dikti lamājās. Es gan neņēmu galvā un gāju ārā." Vai tad Ēdim pašam nepatīk iedzert kādu mēriņu? Nu, retu reizi, viņš atklāj. Ja arī pensijas dienā mazliet iedzerot, tad viens pats. Kompānijā ne, tur var slikti iziet. Viņš stāsta, kā turpat Ječos kāds vīrietis dzērumā dabūjis nazi vēderā. Nē, to Ēdis negrib! Uzpīpēt gan labprāt uzpīpē, bet, kopš pērn pārslimojis plaušu karsoni, pīpējot moka klepus. Jā, un toreiz, kad bijis slimnīcā, iepriekšējā draudzene nomērdējusi badā visus viņa trušus – bijusi par slinku pat sienu un dzeramo padot. Tagad Ēdim ir piecas trušu mammas, bet savulaik bijuši 196 garauži, agrāk audzējis arī vistas un tītarus – liela saimniecība bijusi. Tagad viens visu nejaudā apkopt. Starp citu, arī iepriekšējo draudzeni Ēdis sameklējis ar sludinājumu.

Bet Ēdis ir bijis arī precējies. Viņš smejas – sievu esot bijis vairāk nekā Sātanam. Veselas trīs. Un ne jau tāpēc, ka būtu kāds meitu ģēģeris, bet tāpēc, ka esot bijis vienkāršs lauku puisis no Kalnišķiem, godīgs un uzticīgs, un tādu esot viegli aptīt ap pirkstu un izāzēt.

Pirmo reizi apprecējies pavisam jauns. Toreiz vēl dzīvojis laukos. Sieva bijusi izglītota speciāliste. Piedzimis dēls, tam tagad jau pāri 40. Bet tad Ēdi ar nokavēšanos uz trim gadiem iesaukuši armijā. Laulātā draudzene pa to laiku sadzīvojusi vēl vienu mantinieku. Tā abi izšķīrušies, un vēlāk sievas otrais vīrs abu dēlu adoptējis. Sākumā Ēdis tam neesot piekritis, bet tad sapratis, ka veltīgi pretoties.

Veiksmīga nav bijusi arī otrā laulība. Tajā piedzimuši dvīnīši – divi dēli. Bet no Rūjienas atbraukusi ciemos sievasmāte, padzirdējusi, ka puikas klepo un pierunājusi sievu atgriezties dzimtajā pilsētā, kur bērniem būšot labāks gaiss. Viņa gan ar abiem puikām palikusi Valmierā, bet tēvs dēlus tā arī vairs nav redzējis. Vēlāk gan sievasmāte, kas ģimeni izšķīra, rakstījusi vēstuli, ka savedīšot ar bērniem kopā, bet Ēdis viņai nav atbildējis – lepnums darījis savu. Tā nu no trim dēliem viņam nav neviena.

Nepaveicies arī ar trešajām laulībām. Tur sievai nākušas pūrā trīs meitas. Ēdis tolaik dabūjis Liepājā labu dzīvokli un atvedis no laukiem pie sevis arī mammu. Bet sieva ar viņu neesot varējusi satikt. Ēdis stāsta – reiz nolēmusi noindēt: kamēr māte gulējusi, atgriezusi gāzes ventiļus un pati aizgājusi no mājām. "Labi, ka es tovakar atgriezos no Ječiem – tā māte palika dzīva, bet es sievas nodarījumus nevarēju pierādīt. Stāstīju kaimiņienei, bet viņa mani mierināja – varbūt māte pati to gāzi atstājusi vaļā," viņš atceras. Bet reiz pārnācis mājās no darba un pārsteidzis sievu gultā ar mīļāko. Vēlāk viņa taisnojusies – satikusi vecu brūtgānu, un tā gadījies. Bet Ēdis nesaprot – kam tad ir priekšroka: vīram vai vecam brūtgānam?

Tā viņš viens pats pārcēlies uz Ječiem saimniekot savā mājiņā. Lai sadalītu mantu un atmaksātu sievai viņai pienākošos daļu, dabūjis pārdot mašīnu, ko, halturējot un remontējot automašīnas citiem, nopelnījis, pārdot nācies arī motociklu un arī garāžu. "Redzi, māja liela," Ēdis rāda. "Cēlu, domājot, ka būs liela ģimene, bet tagad esmu palicis viens." Viņš stāsta, ka savulaik tur Jāņos sapulcējušies pat cilvēku četrdesmit un viņš visus tos pabarojis un padzirdījis.

Ēdis negrib būt par iegātni

Palielajā mājā pašlaik tā īsti apdzīvota ir tikai viena istaba, virtuvē un pārējās vajadzīgs remonts. Pa ziemu Ēdis kaut ko pamazām darot, bet vasarā laiks aiziet, lai pagūtu dārzus apkopt. Šogad, redzi, nav bijis spēka uzrakt vietu kartupeļiem. Paaicinājis palīgus un samaksājis par to 20 latu. "Par to naudu es labāk varēju kartupeļus nopirkt!" viņš saka. Un secina – ja pats saviem spēkiem nevari, otram palīdzību labāk neprasi. Ēšanai vajadzīgo, kas no dabas nāk, Ēdis visu izaudzē un sarūpē pats. Pat vēl vairāk – marinētie gurķi, ievārījumi un citi labumi pagrabā palikuši vēl no pagājušā gada. Visu nevarot apēst, bet istabā jau rindojas jaunas ievārījumu, sulu, skābeņu un marinētu sēņu burkas. Arī es saņemu pa burciņai līdzvešanai. Paldies, Ēdi!

Bet siltumnīcās vēl briest gurķi, tomāti un kabači. Uz lauka kartupeļi, burkāni, kāposti un cits. Pensija arī Ēdim ir, un viņš saka – iztiktu pat ar mazāku. Vienīgi vietējā veikaliņā viss ir daudz dārgāks nekā Liepājā. Bet uz pilsētu braukt neatmaksājas.

Tā Ēdis dzīvo. Un ļoti meklē draudzeni. Viņš saka – ja būtu labsirdīgs un godīgs cilvēks, varētu arī apprecēties, un viņš novēlētu kundzei savu mājiņu. Ja tikai būtu godīgs cilvēks! Tā nemaz nav, ka sludinājums par velti likts. Pāris dienu laikā piezvanījušas 25 sievietes. Vai ar kādu kas sanāks, to Ēdis vēl nezina. "Viņas grib, lai eju dzīvot pie viņām. Lielākajai daļai pašām ir savas mājas, bet to es nevaru atļauties, jo nezinu, vai pēc laika nepalikšu dzīvot zem laivas," viņš skaidro. "Ja aiziešu uz pilsētu, gan jau viņa panāks, ka es te visu pārdodu. Kamēr nauda turēsies, tikmēr būšu labs, bet, kad nauda būs cauri, izliks mani aiz durvīm, un kur tad es iešu? Pat pansionātā mani neņems!" Nē, par iegātni svešā mājā viņš iet nedomā. Ja nu vienīgi būtu ļoti labs un godīgs cilvēks...

Tā Ēdis spriež un piebilst, ka ne jau darbam viņam vajagot draudzeni. Vispkirms lai būtu otra cilvēka sabiedrība, lai visu laiku nebūtu viens. Un būtu labi, ja kaut ko pa māju pašiverētu: putekļus noslaucītu, drēbes izmazgātu – padarītu to, ko Ēdis pats, šeptēdamies pa dārzu, nepaspēj. Dārzus viņš apkoptu pats, un iztikšana būtu ne tikai pašiem, varētu arī draudzenes bērniem palīdzēt. Sirds Ēdim patiešām ir laba, un žēl, ka dzīve nav izdevusies tāda, kā būtu gribējies – laimīga un ar kuplu bērnu un mazbērnu pulciņu. Tomēr Ēdis vēl cer, ka viss nav zaudēts, varbūt paveiksies. Tāpēc, ja kādai sievietei, kas arī palikusi viena, ir vēlēšanās dalīties savā ikdienā, viņa var Ēdim piezvanīt pa tālruni 29893496.