Kurzemes Vārds

08:47 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vide

Liepājas zaļā rota – šodien un agrāk

Liepāju pašlaik raksturo rosība – daudzas ielas un vietas pilsētā iegūst jaunu un mūsdienīgu veidolu. Iedzīvotājus un viesus pilsētvidē priecē skaisti ziedu akcenti. Pilsētas arhitektoniski mākslinieciskais tēls un vides kvalitāte cieši saistīta ar apzaļumoto teritoriju kvalitāti un kvantitāti, tādēļ dabiskās vides veidošana pilsētā uzskatāma par pilsētvides attīstības neatņemamu sastāvdaļu.

Pilsētbūvniecībā dabiskās vides veidošanas process ir ilgstošs, dārgs, darbietilpīgs un cieši saistīts ar ainavu arhitektūru. Pilsētvide veidojama atbilstoši cilvēka ikdienas vajadzībām, pamatā liekot vairākas koncepcijas un ievērojot prasības iedzīvotāju veselības saglabāšanai.

Liepāju kopš 1810.gada pazina kā kūrortu, ar kura attīstību cieši bija saistīta zaļo stādījumu veidošana. No 1834.gada populāras kļuva siltās un aukstās vannas, bet ārstēšanu ar dūņām sāka 1860.gadā, tādēļ Liepāju apmeklēja Krievijas imperators ar ģimeni un daudzas citas ievērojamas personas. Kūrorta teritoriju veidoja skaistu un pievilcīgu, ļoti lielu uzmanību pievēršot zaļajiem stādījumiem, kurus veidoja greznus un daudzveidīgus.

Jūras piekrastes zona Liepājā ap 1867.gadu bija vēl neskarta. Vienotas zaļo stādījumu sistēmas izveidē 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā lielu darbu ieguldīja Liepājas pilsētas galvenais arhitekts Pauls Maksis Berči un izcilais parku mākslas speciālists, dendrologs, Rīgas dārzu un parku direktors Georgs Fridrihs Ferdinants Kufalts.

Liepājas plānojuma un apbūves projektu izstrādāja 1871.gadā līdz ar dzelzceļa un stacijas izbūvi. Pauls Maksis Berči, būdams Liepājas pilsētas galvenais arhitekts vairāk nekā 30 gadu, pilsētā apbūves, ielu un zaļo stādījumu kompozīciju veidoja ļoti pārdomāti, radot harmonisku un mākslinieciskā ziņā augstvērtīgu pilsētvidi, kuras kvalitāte sekmēja inteliģences pārstāvjus radošai darbībai. Koku aleju stādījumi uzsvēra nozīmīgāko ielu – Kūrmājas prospekta un Peldu ielas – lomu Liepājas plānojuma kompozīcijā, kuras centru akcentēja romantiskais Gulbju dīķis ar ainaviskiem parkiem raksturīgu elementu – paviljonu. Jaunliepājas – vēlāk Raiņa vārdā nosauktais – senākais parks Liepājā bija iesaistīts Jaunliepājas plānojuma struktūrā, vienlaikus veicot aizsargfunkciju starp dzīvojamo apbūvi un plašajiem dzelzceļa līniju sazarojumiem.

Georgs Kufalts projektētajos parkos izmantoja ainavu dārzu principus un atsevišķus regulāro dārzu elementus. Koku un krūmu grupu, atsevišķu koku – soliteru – brīvais izvietojums, ūdens baseinu spogulis un citi ainavas elementi izskatu mainīja ne tikai gadu gaitā. Tas bija atšķirīgs pavasarī un rudenī, vasarā un ziemā, pat rītā un vakarā, pēcpusdienas laikā un mēnesnīcā. Parki ir ilgstošā vēstures posmā radīta dārzu māksla un ainavu arhitektūra. Arhitekte I.Dāvidsone pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados teica: "Vēsturisko parku kompozīcijas ieceres maksimāli ir jāsaglabā, jānovērš svešu elementu izvietojums, kas nesaskan ar stilu."

Pilsētas ielu stādījumiem Georgs Kufalts pievērsa īpašu nozīmi. Liepājā kopš 19.gadsimta beigām izveidoja krāšņu un savdabīgu apstādījumu sistēmu, kas kopā ar ielu stādījumiem veidoja daudzveidīgu un harmonisku ainavu. Viss kopsakarībā – ēkas, bruģis, ietves, ielu stādījumi – bija apvienoti ar pilsētas parkiem un skvēriem, veidojot pilsētbūvniecības ansambli. Ielu apstādījumi izveidoja saikni starp lielākajām apzaļumotām teritorijām – parkiem, dārziem, skvēriem. Pilsētā vairākās vietās bērzu alejas nomainīja ar liepu alejām. Paliekošu vietu ielu stādījumos ieņēma Holandes liepa un zirgkastaņa. Sabiedriskajos stādījumos kopš 19.gadsimta beigām ievērojamu vietu ierādīja ozoliem un kļavām, kā arī ošiem. Dekoratīvos stādījumus ieteica arī pie sabiedriskajām ēkām un baznīcām.

Mūsdienās iedzīvotāji un viesi pilsētu vērtē augstāk, ja tajā ir pietiekami daudz labi koptu un apzaļumotu teritoriju. Dabiskās vides veidošanu pilsētā uzskata par pilsētbūvniecības neatņemamu sastāvdaļu, jo ievērojamās iedzīvotāju koncentrācijas vietās pastiprinās nelabvēlīgie faktori – troksnis, atmosfēras piesārņojums, kas ietekmē klimatiskos apstākļus un izjauc dabas faktoru ietekmi. Apkārtējā vide jāveido pielāgota cilvēka ikdienas nepieciešamībām, pamatā liekot vairākas koncepcijas. Dabisko stādījumu veidošana un saglabāšana skar visas cilvēka darbības jomas – funkcionālo, materiālo, ekonomisko, estētisko, kā arī dabas resursu izmantošanu. Georga Kufalta priekšlikumi pauda daudzas progresīvas idejas, kuras ir aktuālas arī šodien.

Liepājā, pieaugot būvniecības intensitātei, ir samazinājies zaļo teritoriju īpatsvars. Būvniecība Liepājā nereti tiek atļauta uz zaļo zonu rēķina, kā arī netiek ņemta vērā pilsētas ģeogrāfiskā atrašanās vieta starp ezeru un jūru, kas pilsētai nosaka ierobežotas attīstības iespējas gan telpā, gan laikā. Pilsētas attīstību saistīt tikai ar teritoriju apbūvēšanu – tā ir vienpusēja pieeja. Pilsētu iedzīvotāji 21.gadsimtā vēlas arvien augstāku dzīves vides kvalitāti. Ikviens ar kuplu lapotni zaudētais koks, kas pilsētā veica gaisu attīrošās funkcijas, samazina augu radīto labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību un nepieciešamo labvēlīgā mikroklimata veidošanu, ko sākotnēji nespēj kompensēt jaunizveidotie stādījumi.

Transporta aizvien lielākas intensitātes apstākļos Liepājā samazinot zālieniem un zaļajiem stādījumiem atvēlētās teritorijas, neattīstot vertikālo un citus pilsētvides veidošanā rekomendējamos apzaļumošanas veidus, kas palielina zaļo stādījumu īpatsvaru, bet palielinot bruģēto teritoriju platības, mazinās putekļu un izplūdes gāzu neitralizācijas iespējas. Lapotne ikvienas sugas kokam ir dabas dots krāšņums. Vēsturiskajos ielu stādījumos nozāģējot koku lapotni, nevis veidojot tā vainagu, reizēm tiek pazaudēta tā sākotnējās ieceres jēga, kas noteica noteiktu koku sugu izvēli ielu stādījumiem. Tā tas noticis Dārtas ielā pie pilsētas bijušās slimnīcas – vēsturiska apbūves kompleksa, kur apzāģētie oši ieguvuši bezpersonisku veidolu. Pilsētās ir nepieciešama koku vainagu veidošana, bet tā veicama, saglabājot koka estētisko izskatu un spēju ar glītu lapotni iesaistīties optimāla mikroklimata radīšanā pilsētā.

Liepāja salīdzinājumā ar Palangu, Baltijas jūras piekrastes pilsētu Lietuvā, un Igaunijas vasaras galvaspilsētu Pērnavu, kura arī lepojas ar Georga Kufalta projektēto parku, ir vienīgā, kas pēc valsts neatkarības atgūšanas zaudējusi ne tikai kūrorta pilsētas statusu, bet arī deformējusi sākotnējo zaļumu sistēmas izveides koncepciju. Liepājai, salīdzinot ar Palangu, Klaipēdu un Ventspili, zaļumu josla ir ļoti šaura un vētru izretināta, tādēļ tā nespēj aizkavēt un samazināt vēju ietekmi no jūras puses.

Jūrmalas parka vēsturiskie 20.gadsimta sākuma fotoattēli liecina par ainavu parka sākotnējo ieceri, veidojot pietiekami blīvus stādījumus, ko raksturoja ne tikai ainaviskā kvalitāte, bet arī aizsargfunkcija aizsardzībai no vēja ietekmes. Vienotas tālredzīgas īstenojamās zaļumu sistēmas koncepcijas trūkums Liepājā liedz būtiskāk uzlabot dzīves vides kvalitāti pilsētā. Neizkopjot un neattīstot aizsargjoslu starp pilsētu un jūru, bet tikai veicot ielu vēsturisko stādījumu apzāģēšanu, nevar gūt ievērojamus rezultātus Liepājas pasargāšanai no vēja ietekmes nākotnē.

Silvija Ozola, Mag.arh., Liepājas domes stipendiāte