Kurzemes Vārds

15:24 Otrdiena, 10. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Atkal uz popularitātes viļņa

Inita Gūtmane

Pēdējā laikā dažādos preses izdevumos bieži redzam eksliepājnieku, grupas "Credo" solistu GUNTI VEITU. Te viņš stāsta par savām brīvā laika aktivitātēm, te par grupas plāniem, te par dalību dažādos projektos. Apvienība nesen viesojās Liepājā un uzstājās festivālā "Rock n roll visām paaudzēm". Neskatoties uz lielo aizņemtību, dziedātājs labprāt atvēlēja laiku "Kurzemes Vārdam", lai pastāstītu par tagadējām un iecerētajām aktivitātēm.

- Kādas ir sajūtas atkal koncertējot Liepājā?

- Uz Liepāju braucu ar domām, ka atkal būšu tur, no kurienes esmu sācis savu muzikālo darbību. Braucot cauri pilsētai, pamanīju, ka ostmala tiek pārveidota, tā top arvien skaistāka, bet koncertestrādē "Pūt, vējiņi!", šķiet, nekas nav mainījies, ja neskaita klāt pienākušās ēstuves. Manuprāt, ir nožēlojami, ka tā izskatās vieta, kur rīko pasākumus, liela mēroga koncertus. Mēdz teikt, ka mūziķi ir baigi izlepuši, bet viņiem ir nepieciešamas elementāras lietas. Ja pēc koncerta grib nomazgāties, to šeit izdarīt nevar. Tāpat jāskatās, vai ir kāds krēsls, kur apsēsties. Tualetes aizskatuvē ir drausmīgas. Es vēl saprastu, ja šī koncertestrāde neatrastos Liepājā, mūzikas pilsētā. Jebkura mazāka vietiņa Latvijā ir daudz sakoptāka.

- Varbūt no bēdīgākas nots pāriesim pozitīvāku. Grupa un personīgi jūs pašlaik esat ļoti aizņemts. Ar ko tad esat tagad nodarbināts?

- Pašlaik esmu iesaistīts mūziklā "Robins Huds", kura libreta autore ir Ilze Purmaliete. Vakar (17.augustā - I.G.) mums bija pirmizrāde Talsos. Pilnīgi negaidīti mūs uzņēma superīgi, estrāde bija pilna un publika ļoti atsaucīga - aplausi un ovācijas bija fantastiskas. Kaut gan pirms tam uztraukums man bija. Mēs cits par citu ļoti pārdzīvojām, ka tikai kāds neaizmirstu tekstu. Kaut arī bija dažas kļūdiņas, skatītāji piedeva. Es, Aivars Brīze un Ance Krauze esam pieraduši darboties uz skatuves, bet sīkajiem tas bija kas jauns.

Kuriozs man gadījās pirmajā ainā, kad es, karalis Ričards Lauvassirds, iznācu uz skatuves un man uz rokām sēdēja mazs bērniņš. Es ar puikiņu sarunāju, ka brīdī, kad sākšu dziedāt un viņam uz mani būs jāpaskatās, paplikšķināšu pa kājiņu. Iznākam ārā un viņš man, pieliecies pie mikrofona, jautā, kāpēc zālē ir tik daudz cilvēku, ko viņi te visi dara. Mēģinājumos šo cilvēku jau nebija, tāpēc bērns bija izbrīnīts. Es, protams, nevarēju atbildēt, bet viņš tikai turpināja tincināt.

- Kā nonācāt šajā projektā? Ja nemaldos, tas jūsu karjerā ir pirmais mūzikls?

- Jā. Biju žūrijā konkursam "Jaunās zvaigznes", ko organizē Ilze Purmaliete. Viņa mani arī uzaicināja. Sākumā es un Aivars Brīze piekritām, jo domājām, ka viss būs vienkārši - atnāksim, padziedāsim un aiziesim. Tikai vēlāk redzējām, kur esam iekūlušies. Iepriekš man nebija nekādu problēmu, nu tās radās (smaida). Plānojot izrādes pa brīvdabas estrādēm, bija jārēķinās, ka piektdienās un sestdienās man ir koncerti ar grupu "Credo", tāpēc tās bija jāliek darba dienās vai svētdienās. Bet klāt man vēl nāca šovs "Dziedi ar zvaigzni", kas notiks svētdienās. Tās ir īstas briesmas - septiņos sākas "Robins Huds", bet deviņos - tiešraide televīzijā. Man būs pusstunda laika, lai aizbrauktu no "Robina Huda" izrādīšanas vietas un paspētu uz šovu.

- Kas ir tas, ko sev iegūstat, piedaloties mūziklā?

- Mūziklā ir jāsāk tēlot, nevar atnākt un vienkārši nodziedāt. Klāt vēl nāk runāšana, žesti, tērpi, ar kuriem jāpārvietojas visas dienas garumā pat trīsdesmit grādu karstumā. Pirms pirmizrādes Talsos trīs dienas dzīvojām uz vietas, visu laiku mēģinājām no rīta līdz vakaram. Bijām pusdzīvi, puskrituši.

- Vai rakstura ziņā esat līdzīgs savam atveidotajam tēlam karalim Ričardam?

- Mans tēls ir ļoti nopietns, bet es tāds absolūti neesmu. Tāpēc nākas saņemties, lai notēlotu skarbo karali.

- Vērojot afišu, izskatās, ka Liepājai mūzikls ies secen?

- Dzirdēju par viesošanos arī Liepājā. Nezinu, kur to tieši varētu izrādīt, jo līdz rudenim tas nenotiks, tāpēc koncertestrādē nevarēs rādīt.

- Kā nokļuvām "Dziedi ar zvaigzni" komandā?

- Kāda meitene no "TV3" prasīja, vai man nav zvanījuši no LNT un uzaicinājuši piedalīties līdzīgā šovā. Zvanīts bija, bet es nebiju teicis ne , ne . Darbiniece man pajautāja, vai negribu piedalīties, atbildēju, ka nekādas problēmas tas nesagādātu. Ja man piedāvātu piedalīties šovā "Dejo ar zvaigzni", ne par kādu naudu nepiekristu. Jo tam nepieciešams veltīt pārāk daudz laika. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas piedalījās šovā, viņi sacīja, ka katru dienu gatavojušies sešas stundas. Es to nevaru atļauties. Nevaru mest savu biznesu pie malas un sākt nodarboties ar dejošanu.

- Kāds bija galvenais arguments, kāpēc piekritāt piedalīties šovā?

- Ja piedalītos līdzīgā šovā Holivudā, nopelnītu tādu naudu, ka man nebūtu jāstrādā visu atlikušo mūžu. Latvijā tā nav. Es piekritu, jo tas man ir kas jauns. Šovā nebūs jādzied savas dziesmas, to es arī nemaz nedrīkstu darīt. Man būs jauns repertuārs, kas jādzied ar kādu kopā, jātaisa teātris, režija, jādomā, kā izskatīšos, ko darīšu. Šovā būs jādzied dziesmas, kas ir ļoti labi pazīstamas, kuras jāpasniedz pa savam, jāpapildina ar dažādām izdarībām. Jūs vēl redzēsit, ko mēs izdomāsim! Taisīsim pēc iespējas lielāku trakumu. Ja pēc šī šova beigām man pateiktu, ka pēc mēneša būs nākamais un uzaicinātu piedalīties, es noteikti vairs nepiekristu.

- Šovā jūsu uzstāšanos vērtēs žūrija, kas dos publisku spriedumu. Kā uztverat kritiku?

- Esmu to jau pietiekami saklausījies. Citi raud un saka: ja būtu zinājuši, nekad nebūtu piedalījušies televīzijas šovā. Man ir pilnīgi vienalga. Es zinu, ko daru, ko spēju. Ja gribi, lai neviens nekritizē, nedari neko. Tad neviens ne sauks, ne nāks, ne prasīs. Nedarīt - tas ir visvienkāršākais. Tiem, kas ko dara, vienmēr gāž spainīti virsū.

- Esot žūrijā konkursā "Jaunās zvaigznes" un sadarbojoties ar bijušām "Talantu fabrikas" meitenēm, arī jums pašam iznāk kritizēt, dot vērtējumu.

- Jaunie, protams, jūtīgāk uztver kritiku. Ja meitene ir slikti nodziedājusi, nonākot no skatuves, viņai nevar pateikt, lai labāk precas, saražo bērnus un sēž mājās. Tā nedrīkst darīt! Ja redz ko labu, tad tas jāpasaka, ja ne - taktiski jānorāda uz kļūdām. Nevar pateikt, ka uzstāšanās bijusi galīgi garām.

- 1.septembrī grupai "Credo" Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, paredzēts jubilejas koncerts. Skaitīju, bet man nesanāca apaļš gadskaitlis, pieņemot, ka apvienība par savu dibināšanas gadu uzskata 1974.gadu

- Mēs paši šo koncertu netaisām, bet gan producentu grupa, kas bija pieļāvusi kļūdu. Afišas jau bija nodotas iespiešanai, tāpēc neko mainīt vairs nevarējām. Ja tas būtu jubilejas koncerts, tad tajā būtu jābūt kādam, kas darbojies grupas pirmsākumos, vismaz Valdim Skujiņam. Es pat neesmu bijis no paša sākuma. Tāpēc notiks vienkāršs koncerts, kurā uzstāsies grupa "Credo" tādā sastāvā, kādā tā spēlē kopš 1997.gada, un cilvēki, kas iedziedājuši vai iespēlējuši diskus. Mēs viņus paaicinājām, lai koncerts būtu interesantāks. Koncertā kopā ar mums dziedās Aisha, Cendy, Lenii, kuras iedziedājušas pēdējo disku un ar kurām esam bijuši kopā koncertturnejās, kā arī Alex no grupas "Opus Pro", ar kuru tāpat esam sadarbojušies.

- Vai tas, ka visas šīs meitenes ir no realitātes šova "Talantu fabrika", ir sakritība?

- Ir ļoti vienkārši paaicināt labu, pieredzējušu solisti, bet mēs gribējām paņemt jaunas dziedātājas. Šīs meitenes piedalījās Fabrikā, bet viņas, pirms došanās ar mums koncertbraucienā, vēl nebija uz skatuves daudz bijušas. Tāpat par iesildītājiem bijām paņēmuši grupu "H2O", kad tā vēl bija maz zināma. Tagad tās mūziku spēlē visur. Ja būs dziesmas, kur atkal vajadzēs dziedātāju, paņemsim kādu, ja ne - paši dziedāsim.

- Jūs intervijās esat stāstījis, ka grupai vēl joprojām ir divi koncerti dienā. Kāda ir atšķirība, uzstājoties tagad un toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, kad "Credo" bija populārākā koncertējošā grupa?

- Lielas atšķirības es nejūtu.

- Ziedus un pašu adītas zeķes vairs dāvina?

- Ziedus dāvina mazāk, tas vairs nav tik aktuāli. Kādreiz ar ziediem obligāti bija jānāk. Toreiz skatījāmies uz zālē sēdošajiem un domājām, kam tiks puķes - man vai kādam citam? Agrāk šķita, ja pasniedz maz ziedu, tad bijis slikts koncerts. Tagad uznes vienu, divus pušķīšus. Tas, vai publikai patiks, gan tagad, gan toreiz, atkarīgs no tā, kā spēlē. Ja nepaņemsi zālē sēdošo, tad nevienā laikā nebūsi nekas, neko nesasniegsi.

- Kā grupai "Credo" izdevies noturēties tik ilgi populārai?

- Domāju, tāpēc, ka visu laiku sekojam līdzi, kas notiek pasaulē, meklējam jaunas skaņas, pērkam jaunus instrumentus, uzturam profesionālu līmeni - grupas dalībnieki labi pārvalda savu mūzikas instrumentu spēli, jo šajā jomā ieguvuši bakalaura, maģistra grādu. Nav tā, ka puikas sētā sanāca kopā, secināja, ka baigi labi prot spēlēt ģitāru, un sāka koncertēt.

- Vai uzturat kontaktus ar bijušajiem grupas "Credo" dalībniekiem?

- Praktiski ne. Cilvēki parasti uz Liepāju vai Rīgu nebrauc, ja nav kādas darīšanas. Tagad visiem ir viss, tikai pietrūkst viena - laika.

- Jūs esat ne tikai mūziķis. Jums pieder arī savs bizness - spēļu zāle. Vai aizņemtības, slodzes dēļ nav bijusi doma no kaut kā atteikties?

- Pagaidām nē, kamēr viss notiek - aicina uzstāties, interesējas preses izdevumi. Tas rāda, ka kādam esi vēl vajadzīgs.

- Vai tuvākajā laikā grupa paredzējusi iepriecināt ar jaunu albumu? Pēdējais - "Padodies man" - iznāca pirms diviem gadiem.

- Vairāk nav izdevīgi izdot albumus. Eltons Džons ir teicis, ka vajag aizliegt internetu, un tad sāktu attīstīties mūzika. Tagad ir tā, ka vēl studijā neesi ierakstījis dziesmu, kad to jau citi atskaņo. Kāda vajadzība cilvēkiem iegādāties disku par deviņiem, desmit latiem, ja dziesmas var dabūt par velti? Mēs grupā secinājām, ka nav jēgas izlaist disku ar jaunām dziesmām, ja par hītiem kļūst viena, divas. Radiostacijas paņem tās pašas dziesmas, ko izvēlējās pirmā un kas bija aizgājusi, un pārējās nemaz netiek atskaņotas, kaut arī nav sliktākas. Mēs darīsim tā, ka ierakstīsim singlu, palaidīsim to kādu laiku, tad ņemsim nākamo, lai rotē pa radiostacijām. Beigās visas dziesmas savāksim un ieliksim albumā. Arī uz skatuves nespēlējam visas dziesmas no jaunā albuma, tikai kādus trīs skaņdarbus. Mums ir daudz veco dziesmu, tāpēc visu nevaram nospēlēt. Ja grupai izdots viens albums, tad koncertos var kruķīt visas tajā ievietotās dziesmas, bet, ja ir pieci, seši albumi, gribēdams nevari visu nospēlēt.

- Tagad daudzas grupas taisa videoklipus, jums pēdējais bija 2004.gadā. Kad redzēsim ko jaunu?

- Ārzemēs izdotus videoklipus laiž pa visu pasauli, bet mūsējos translē daži televīzijas kanāli. Un cik ilgi var laist vienu un to pašu? Augstākais divus mēnešus! Tāpēc klips vispār sevi neattaisno. Bet nauda ir izdota tāda, ka divus albumus varētu ierakstīt.

- Kā tad mūsdienās tikt pie slavas?

- Koncertējot, tikai koncertējot! Ja maz pazīstama grupa izdos albumu, tad to nopirks tikai draugi un radi. Cilvēki tagad nāk uz koncertiem, gan jauni, gan veci. Mierīgi var spēlēt arī sēdošos koncertus.

- Teicāt, ka neesat no nopietnajiem cilvēkiem, dzirdēts, ka ik pa laikam piedzīvojat kādu interesantu gadījumu. Varbūt sarunas nobeigumā ar kādu padalīsities?

- Pirms kāda laika mēs spēlējām Auces pilsētas svētkos. Pēc koncerta pirmās daļas, ejot nost no skatuves, man pienāk klāt kāds solīdi ģērbies vīrietis un jautā, vai nevarētu nospēlēt kādu dziesmu no astoņdesmitajiem gadiem. Saprotu, ka kaut kas ir jāsaka, un atjautāju, vai viņaprāt, ja esmu dzimis astoņdesmit sestajā gadā, varētu nodziedāt kaut ko no šī laika. Viņš paskatās un saka: "Tad jau laikam nē." Vīrietis domīgs aizgāja, laikam rēķināja, cik tad man tagad varētu būt gadu. Vēlāk redzēju viņu stāvam pie skatuves un uz mani cītīgi skatāmies. Droši vien pētīja, vai tiešām es varētu būt dzimis astoņdesmit sestajā gadā.