Kurzemes Vārds

22:26 Ceturtdiena, 19. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Aizbraukušie domā par atgriešanos
Kristīne Pastore

Ja pirms aptuveni desmit gadiem tikai nedaudzi Latvijas iedzīvotāji sāka iemīt taciņu darbā uz ārzemēm, tad laiks pirms pieciem gadiem bija tas, kad jau notika masveida izbraukšana darba meklējumos lielākoties uz Īriju un Lielbritāniju. Vienam no ģimenes aizbraukušajam, kurš bija labi iekārtojies darbā svešatnē, pievienojās citi ģimenes locekļi, draugi un paziņas. Izbrauca pat veseliem ciemiem, palika tukši dzīvokļi un mājas. Kas varēja, ņēma līdzi bērnus, kas ne - savas gan pavisam mazās atvases, gan pusaudžus atstāja vecmāmiņu vai citu radinieku aprūpē.

Gan televīzijas raidījumos varējām redzēt, gan laikrakstos un žurnālos lasīt par ģimenēm, kur vecāki, rūpējoties par ģimenes labklājību, naudu pelna ārzemēs, bet bērni savu dzīvi iekārto te. Uzzinājām par cilvēkiem, kas te bijuši vienkārši strādnieki, bet tur, svešatnē, izgājuši sūru melnā darba pieredzi, nodibinājuši savus uzņēmumus un ir kļuvuši par darba devējiem citiem saviem tautiešiem, un par atgriešanos nedomā. Tas no peļņas un labklājības viedokļa. Taču daudzi no viņiem jau tolaik neslēpa - ja būtu tādas pašas izredzes strādāt un pelnīt savā dzimtenē, nedomājot brauktu atpakaļ un to visu darītu te, koptu savas mājas, audzinātu paši savus bērnus un būtu kopā ar savām ģimenēm.

Mūsu valstī joprojām nav stingras uzskaites, cik tad īsti izbraukušo esam kaut vai uz laiku zaudējuši. Toties pēc toreizējās mūsu Valsts prezidentes iniciatīvas veiktā pētījuma uzzinājām, ka patiesībā peļņas nolūki nemaz neesot bijis galvenais iemesls, kāpēc Latvijas iedzīvotāji meklējuši darbu ārzemēs. Iemesls bijis pavisam cits - jaunu iespaidu, piedzīvojumu, jaunu iespēju un pieredzes meklējumi.

Pētījuma secinājumi lai paliek tā veicēju ziņā un arī to ziņā, kam bija izdevīgs šāds secinājums. Īsto iemeslu zina tie, kas aizbrauca. Taču nupat šķiet, ka situācija sāk nedaudz mainīties uz pretējo pusi. Nē, nav iemesla pārāk lielam optimismam, ka lielākā daļa aizbraukušo jau raugās uz māju pusi, tomēr pamazām šķiet, ka tas notiek. Par to domā sieviete, kas darba emigrācijā ir jau desmit gadu, tur nodibinājusi jaunu ģimeni un iekārtojusi labklājīgu dzīvi. Zaudētā dzīvokļa vietā par svešatnē sapelnīto naudu ir nopirkts jauns, un pat viņas vīrs ir gatavs pārcelties uz Latviju, jo saprot, ka sieva īsti laimīga būs kopā ar savējiem. Par atgriešanos domā arī šīs pašas sievietes meita ar ģimeni, jo te pie vecmāmiņas aug viņas bērni. Un tā, dzīvojot katram savā valstī un tiekoties vienīgi pāris reižu gadā, var pazaudēt pašu galveno - ģimeni.

Par braukšanu mājās domā arī jaunietis, kurš prom ir trīs gadus. Pēc pēdējās viesošanās mājās viņš, atgriežoties savā darba trimdā, tur sajuties vēl svešāks, nekā toreiz aizbraucot. Sapratis, ka tur - svešatnē - nekad nejutīsies kā mājās. Par to, ka varbūt ne tūlīt, bet pēc pāris gadiem, kad bērnam būs jāsāk iet skolā, domā arī kāda jauna liepājnieku ģimenīte. Tikai, pirms pieņemt izšķirošo lēmumu, viņi vēl šaubās par vienu - vai te būs tā drošība materiālā ziņā, kas viņiem ir tur. Jā, tur ir smagi jāstrādā, bet, ja strādā, tad zini, ka varēsi ne tikai izdzīvot, bet dzīvot. Diemžēl to viņiem neviens nevar apsolīt, tāpēc viņi vēl domā.