Kurzemes Vārds

09:43 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma

Kā nosargāt savu bērnu
Ita Cērmane
Daina Meistere
Ilze Lanka
Viktors Ulberts

Pēc tam, kad Latvijā viena pēc otras pazuda divas meitenītes, kas pēc tam tika atrastas mirušas, aktuāls kļuvis jautājums par bērnu drošību. Viņi tiek mācīti neuzticēties svešiniekiem un nekāpt svešās mašīnās. Māca policisti, māca vecāki un skolotāji. "Kurzemes Vārds" pārliecinājās, ka Liepājas pusē bērni pamācības ņem vērā.

Mūk no svešām mašīnām

Liepājas rajonā situācija ar skolas vecuma bērnu pārvietošanos starp mācību iestādi un dzīvesvietu nav tik problemātiska, kā tas ir citviet Latvijā. Proti, katra pašvaldība ar savu transportu no rītiem nodrošina skolēnu nokļūšanu skolā, bet pēcpusdienā – mājup. Tomēr tas neizslēdz iespēju izmantot gadījuma automašīnas.

Par skolēnu pārvietošanās izpētes vietu izvēlējāmies Grobiņas – Aizputes šoseju, jo tur bērniem jāpārvietojas diezgan plašajās Dunalkas, Cīravas un Aizputes pagasta teritorijās.

Ap pulksten 13 ierodamies Aizputes pamatskolas pagalmā, kur sporta laukumā rotaļājas bariņš jaunāko klašu bērnu. Apvaicājamies, kad viņiem beigsies mācību stundas. Izrādās, tās jau beigušās, un tagad viņi, skolotājas pieskatīti, darbojas pagarinātās dienas grupā līdz pulksten 15, kad ieradīsies pašvaldības autobuss un izvadās viņus pa mājām. Tas gan, protams, nenozīmē, ka agrāk neviens skolēns prom nedodas. Kādam atbrauc pakaļ radinieki, dažam tiek atļauts izmantot sabiedrisko transportu.

Piemēram, ap pulksten 14 autobusu pieturā pie Aizputes pamatskolas sastopam Igoru un Gati, kuri mācās 4. un 5. klasē. Abi stāsta, ka gaidot satiksmes autobusu, lai dotos mājup. Pašvaldības autobusu gaidīt esot pārāk garlaicīgi, vairākas stundas neesot ko darīt. Puisēni apgalvo, ka garāmbraucošas mašīnas nestopojot. Gan pašiem bail tādās kāpt, gan vecāki neļauj. Bet reizēm gadoties, ka automašīnas pašas apstājas un braucēji piedāvā zēnus aizvest, kur vajag. "Kad mašīnas apstājas, mēs mūkam prom. Vienreiz apstājās kaut kādi piedzērušies. Sauca, lai nākot šurp. Mēs dabūjām bēgt atpakaļ uz skolu, bet šie vēl mums pakaļ skrēja," atceras Igors. Tas, ka zēni ar stopiem nebrauc, izklausās ticami, jo viņi kategoriski noraida vairākkārtējus piedāvājums tomēr kāpt "Kurzemes Vārda" mašīnā un ātri nokļūt mājās.

Kad uz šosejas netālu no Rāvas pamatskolas pamanām kādu jaunekli, vēlamies ar viņu aprunāties, kā viņš tiek no skolas uz mājām. Taču, līdzko viņa tuvumā piebremzējam, zēns, acīmredzot pamatīgi izbiedēts, ielec slapjā pļavā un pa lauku skrien prom, ko kājas nes.

Rāvas pamatskolas direktora vietniece Kristīne Bruzule pastāstīja, ka nākamnedēļ mācību iestādē audzēkņiem tieši paredzēta lekcija par drošu stopošanu. Tomēr viņa norādīja, ka lauku bērniem lielākoties jāpārvietojas pa mazajiem ceļiem, kur automašīnas brauc reti, tāpēc vienkārši nav ko stopot. Un, ja arī uz ceļa kāda automašīna aptur, tad parasti brauc pazīstami ļaudis, piemēram, skolotāji. Turklāt, kā jau daudzviet, arī Rāvas pamatskolas audzēkņiem pēcpusdienā ir iespēja doties mājup ar pašvaldības autobusu.

Mazliet citādāk ir, ja lauku bērns mācās kādā pilsētas mācību iestādē. Piemēram, Cīravas pagastā dzīvojošajam Ivaram, kurš mācās Aizputes vidusskolas 5.klasē, katru dienu jābrauc ar satiksmes autobusu. Viņu sastopam pie šosejas, gaidot šo autobusu. Būšot tikai apmēram pēc stundas. Garlaicīgi gan esot, taču garāmbraucošas mašīnas tādēļ viņš nemēģinot apturēt. Gan mamma neļaujot to darīt, gan pats apzinoties, ka tas var būt bīstami. Mēs apsolām, ka atgriezīsimies pēc pusstundas, tad varēsim viņu aizvest mājās. Vēlāk Ivars patiešām tur vēl ir. Acīmredzot esam ieguvuši viņa uzticību, un viņš automašīnā iekāpj. Kā jau solīts, aizvedam zēnu norādītajā vietā, kur viņam atliek pārskriet pāri aptuveni 20 metru platam laukam, lai nokļūtu mājās.

Aicina stopotājus uzmanīties

Tikmēr Latvijā turpinās Valsts policijas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas akcija "Teiksim stopošanai – Stop!".

Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 2.nodaļas inspektore darbā ar nepilngadīgajiem Vita Kalote pastāstīja, ka vairākās izglītības iestādēs – ne tikai vispārizglītojošās skolās, bet arī 48.arodvidusskolā – notikušas mācību stundas, lai atgādinātu par bīstamajām sekām, izmantojot nepazīstamu cilvēku personisko transportu. Tā kā pilsētas bērniem mašīnu apturēšana nav tik ierasta, viņiem doti padomi, kā rīkoties, nonākot situācijās, kad automašīna apstājas un svešinieks viņus uzrunā, ja uz ielas kāds piedāvā gardumu vai lūdz palīdzību u.tml., kā rīkoties, ja nav pieejams sabiedriskais transports, nav mobilā telefona.

Policijas un Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas amatpersonas akciju turpinās ne tikai septembrī, bet arī visu oktobri. Tikšanās paredzētas arī rajona mācību iestādēs, jo lauku jauniešiem stopošana ir aktuālāka. Tāpat paredzēts par bērnu drošību runāt ar viņu vecākiem sapulcēs. Pirmās šādas vecāku sapulces iecerētas jau nākamajā nedēļā Karostā.

Turpina meklēt klaiņotājus

"Kurzemes Vārdā" teju vai regulāri parādās informācija, ka policija lūdz iedzīvotāju palīdzību, lai sameklētu pazudušus pusaudžus. Nereti par pamatu satraukumam ir nepilngadīgie, kas vienkārši dodas prom, neinformējot par savu atrašanos vietu. Policijas uzskaitē ir vairāk nekā 20 pusaudžu, kas ik pa laikam aiziet no mājām vai mācību iestādes. V.Kalote pastāstīja, ka lielākā daļa klaiņotāju ir 1992.gadā dzimuši zēni.

Statistika rāda, ka pavasarī, iestājoties siltam laikam, klaiņotāju skaits palielinās. V.Kalote stāstīja, ka vidēji mēnesī meklē vienu līdz piecus bērnus un jauniešus. Piemēram, septembrī meklēja vienu 17 gadu vecu puisi. Viņu ātri vien izdevies atrast – jaunietis, nepadomājot par rīcības sekām, bija izgājis pastaigāties uz ilgāku laiku. Bet janvārī pazuduši nepilngadīgie tika meklēti 16, martā – 8, bet maijā – 14 reizes. V.Kalote gan uzsvēra, ka nereti viena mēneša laikā vairākkārt ir jāmeklē vieni un tie paši jaunieši.

Amatpersona neslēpa, ka visbiežāk policijai jāmeklē aizbildniecībā esošie bērni, Bērnu nama audzēkņi un atvases no sociālā riska ģimenēm – daudzbērnu ģimenēm, ģimenēm, kurās pastiprināti lieto alkoholu, kā arī no ģimenēm, kur ir tikai viens no vecākiem. Kad policijai izdodas šos jauniešus vai bērnus atrast, viņi vairumā gadījumu jūtas pārsteigti, ka viņus kāds meklējis un izrādījis par viņiem interesi, jo ikdienā tiem tiekot pievērsts par maz uzmanības. Taču reizēm patvarīgi no mājām aiziet arī parastu ģimeņu atvases. Tie lielākoties ir 14 līdz 15 gadu veci pusaudži, kuri konfliktē ar vecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Pēc atrašanas bēgļi likumsargiem skaidro, ka no mājām aizmukuši tādēļ, ka tur jūtas nesaprasti, nemīlēti, nevienam nevajadzīgi.

Līdzko policija saņem informāciju par nepilngadīgā pazušanu, nekavējoties uzsāk viņu meklēt. Vispirms pazudušais tiek meklēts pie draugiem un radiniekiem, jo policijas darbinieku pieredze rāda, ka tieši tur pamukušie visbiežāk atrodas. Nereti meklējamos atrod veikalos vai uz ielas. Lielu atbalstu likumsargiem sniedz iedzīvotāji, kuri, par meklēšanu izlasījuši laikrakstos vai redzējuši televīzijā, policijai ziņo, ka vienā vai citā vietā redzējuši meklējamajam līdzīgu pusaudzi.

Daļa sabiedrības uzskata, ka ap klaiņotāju meklēšanu saceltais troksnis notrulina pieaugušo uzmanību un nopietnas nelaimes brīdī var izveidoties situācija, kad netiek veltītas pūles pazudušā bērna meklēšanai. V.Kalote apgalvo, ka policija ikvienu pusaudzi meklē operatīvi un ņem vērā iespēju, ka var būt notikusi nelaime. Likumsargi, kuri ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem, no pieredzes jūt, vai pazudušais ir klaiņotājs, vai arī patiesi notikusi nelaime. Mūspusē, par laimi, šādi gadījumi nav bieži. Pēdējais bija pērn aprīlī, kad Viršu ielā no 6.mājas pagalma rotaļu laikā pazuda meitenīte, kuru vēlāk atrada nogalinātu. Pazudušu un joprojām neatrastu bērnu Liepājā un rajonā nav.

Labdari veicina bēgšanu

Vaiņodes Internātpamatskolas direktors Reinis Ulberts savukārt aicināja autovadītājus padomāt, vai mašīnā tiešām vajag uzņemt stopotāju. Vai tādējādi labdaris nekļūs par bēgļa atbalstītāju. "Bērni, kas patvaļīgi atstāj skolu, bieži vien stopo. Tie labie cilvēki, kuri aptur mašīnu, palīdz viņiem tikt ātrāk prom. Mēs pat nepaspējam paziņot policijai, kad audzēkņi jau ir garām policijas posteņiem," rūgtajā pieredzē dalījās R.Ulberts. Katrs gadījums, kad bērns aizbēdzis no skolas, ir bijis citāds, tomēr, iesaistot papildspēkus – policiju un sociālos darbiniekus –, audzēkņus vienmēr izdevies atrast.

R.Ulberts atzinīgi izteicās par tiem autovadītājiem, kuri ziņojuši Internātskolai, cik tālu meklējamais bērns aizvests un kur izlaists. Bijuši arī gadījumi, kad bēgli aizved atpakaļ uz skolu. "Bet katrs jau tik tālu neaizdomājas," piebilda skolas direktors.

Daļa audzēkņu gadījuma mašīnas izmantojot nevis bēgšanas nolūkā, bet lai ietaupītu naudu un par to kaut ko iegādātos. Bērnam nauda ir, taču viņš nebrauc ar sabiedrisko transportu – iet kājām vai stopo. Tādi skati Vaiņodes apkārtnē biežāk redzami piektdienās, kad bērni dodas mājās. Šai gadījumā esot jāklauvē pie pašvaldību sirdsapziņas. Tām vajadzētu rūpēties arī par bērniem, kuri mācās no pagasta attālākās skolās, vajadzētu atvest un aizvest viņus. Dažas pašvaldības jau tā darot.

Tāpat Vaiņodes Internātpamatskolas iekšējās kārtības noteikumos esot rakstīts, ka skolēni nedrīkst balsot garāmbraucošās automašīnas. Par to runāts arī tad, kad šī problēma vēl nav bijusi aktuāla visas valsts mērogā.

"Pasauli jau mēs neizmainīsim. Vienmēr ir bijuši un būs tādi, kas ar stopiem apceļo Latviju un Eiropu. Taču te ir arī runa par ētiku. Katrs stopotājs ir mazliet nekaunīgs. Arī tāpēc ir jāmāca, ka to nedrīkst darīt," ir pārliecināts R.Ulberts.

Labāk jāņtārpiņš nekā briesmās

Lai rūpētos par mazā satiksmes dalībnieka drošību, līdz oktobra beigām Liepājā un rajonā turpināsies Valsts policijas rīkotā akcija "Drošības dienas skolās – 2007". Izglītības iestādēs norisināsies dažādi ar drošību saistīti sarīkojumi – bērniem atgādinās ne tikai par satiksmes noteikumiem un to, kā justies droši uz ielas vai ceļa, bet arī par atstarotāju noderīgumu. Mazāko klašu skolēni vērtīgos spīdeklīšus saņems dāvanā.

Liepājas Policijas pārvaldes Ceļu policijas priekšnieka vietnieks Ingus Ukstiņš atgādināja, ka, iestājoties rudenim ar tumšajiem rītiem un vakariem, atstarotāji kļūst jo aktuālāki. Viņš sacīja: "Atstarotāji nepieciešami gan bērniem, gan pieaugušiem, jo diennakts tumšajā laikā, ejot neapgaismotos ielu vai ceļu posmos, cilvēkus ar atstarotājiem transportlīdzekļu vadītāji laikus spēj pamanīt un novērst iespējamo apdraudējumu neaizsargātam gājējam. Daudzi pieaugušie uzskata, ka atstarotāji domāti tikai bērniem. Nebūt nē! Ejot pa ceļu ārpus apdzīvotām vietām tumšajā diennakts laikā, gājējiem obligāti jālieto atstarotāji, jo pretējā gadījumā viņi patiešām nav pamanāmi, it sevišķi tad, ja apģērbs ir tumšā krāsā vai ir apmācies laiks."

I.Ukstiņš skaidroja, ka aptuvenais attālums, kādā gājēju bez atstarotāja var pamanīt, vadot transportlīdzekli ar ieslēgtām tuvajām gaismām, ir 20 līdz 30 metru, ar tālajām gaismām – var būt 100 metru, bet, iespējams, mazāk. Ja ir atstarotājs, tas redzams pa lielu gabalu – no metriem 100 un vairāk. "Mēs negribam pierādīt atstarotāju lietderību ar melno statistiku par gājējiem, kas cietuši sadursmē ar automašīnām. Aicinām cilvēkus izvērtēt, cik dārga ir viņu veselība un dzīvība," uzsvēra amatpersona.

Ne vienmēr klausa vecākus

Arī zēnu un meiteņu vecāki aizvien biežāk sev uzdod jautājumu: "Kā lai es pasargāju savu bērnu? Kā lai es viņu brīdinu un galvenais – no kā lai viņš sargājas, no kā lai baidās un uzmanās? No tumšiem pagalmiem, aizdomīgiem pieaugušajiem, pārdroši braucošām automašīnām, narkotiku dīleriem vai varbūt no interneta paziņām?" Tā kā draudu ir pietiekami, "Kurzemes Vārds" jautāja pašiem vecākiem, cik droši viņi jūtas par savu atvašu gaitām un ko vajadzētu darīt, lai justos pēc iespējas mierīgāk, kad dēls vai meita vēl nav pārnācis mājās.

Baiba Lāma ir triju bērnu māte. Divi no tiem ir studenti, mācās Rīgā, mājās tikai pastarītis, kuram jau 14 gadu. Tas ir vecums, kad par visu vairāk gribas apliecināt sev pašam, ka esi jau pieaudzis un patstāvīgs. Zēns trenējas basketbolā, treniņi reizēm ievelkas līdz vēlam vakaram. Mamma pastāstīja, ka izvadāt viņu uz treniņiem un pēc tam iet sagaidīt ģimenei nav iespējams. Zēnam jātiek galā pašam, visbiežāk viņš mājās brauc ar maršruta mikroautobusu. Baiba gan atzina, ka dēls līdz šim ir bijis pietiekami apzinīgs, lai gan ne vienreiz vien stāstījis, ka puiši, nākot no treniņa, izvēlas īsāko ceļu, kaut gan vecāki daudzas reizes atgādinājuši – labāk lai iet pa ielām, kas ir apgaismotas.

Skolēnam ir nopirkti gaismas atstarotāji, ko lietot pie apģērba, arī mobilais tālrunis. Tāpat vecāki ir zina, kā piezvanīt trenerim. Tā kā visus pusaudža draugus apzināt tāpat nav iespējams, jāpaļaujas vien uz dēla godaprātu, ka apkārt nestaigās.

"Uztraukumi mums ģimenē bija arī tad, kad meita sāka studēt," atzina Baiba. "Studenti bija iemanījušies braukt uz Rīgu un atpakaļ, izmantojot stopošanu. Mums bija bailes, kas tik viss var gadīties, bet jauniešiem gan šāds ceļošanas veids nešķita nekas bīstams. Labi, ka meitai ne pārāk veicās ceļošana ar gadījuma mašīnām. Pēc kāda laika viņa to pārtrauca."

Aicina uzmanīties no interneta paziņām

"Vecākiem gandrīz nav nekādu iespēju nosargāt savu skolas vecuma bērnu," uzskata daudzbērnu tētis Normunds Aldzers. Viņš saka – jā, uz skolu jau vecāki var savu atvasi aizvest un pavadīt, bet nevar zināt, kas notiek, kad stundas beigušās. Jo stundu saraksts mainās, katru nedēļas dienu tās beidzas citā laikā. Piedevām vēl – starpbrīžos skolēni taču nav piesieti, viņi skrien no skolas laukā, iet uz tuvējiem veikaliem pēc smalkmaizītēm.

Kad meita vēl mācījās sākumskolas klasēs, vakarā pēc nodarbībām Latviešu biedrības namā vecāki viņai gājuši pretī. Mazajai vakaros bijis bail no piedzērušu cilvēku kompānijām, kas nāca no tuvējām kafejnīcām un restorāniem.

"Mēs zinām skolotāju telefonus, zinām draugu un draudzeņu vecāku telefonu numurus un mājas adreses," pastāsta Normunds. Viņa bērni parasti neiet tālu prom no mājām, rotaļām ar draugiem ir pagalms. Lielākajiem patīk sēdēt pie datora. "Esmu vairākkārt brīdinājis nesarunāt tikšanos ar dažādiem nezināmiem cilvēkiem, kuri internetā uzdodas par sarunas biedru vienaudžiem, bet par kuriem nevar zināt, kas viņi tādi ir un kādi viņi ir," sacīja tētis.

"Bērnu pastiprināta uzmanīšana, manuprāt, ir runga ar diviem galiem," sprieda sešu bērnu māmiņa Kristīne Locika. Viņa domā – ja bērnu par daudz uzmanīs un liks viņam atskaitīties par katru soli, var panākt pretēju efektu. Kādu brīdi mazais sajutīs brīvības alkas, un, kas zina, ko tāds kā no striķa norāvies zēns vai meitene izstrādās. "Mani bērni ir pieraduši pie kontroles, un tomēr ir arī pašam jāzina, ko tu dari un kā tiec galā," teica Kristīne.

Dēlēnu, kurš šogad ir pirmklasnieks, uz skolu un mājās vienmēr pavada kāds pieaugušais, jo tik mazam skolēnam jāpierod pie jaunajiem apstākļiem. Kad bērns paaugas, ļoti noder mūsdienu tehnoloģija – mobilais tālrunis. "Bet puikām tāpat patīk kaut kur aizskriet, un mobilais tālrunis mēdz pazust, bet tad tā ir mācība būt uzmanīgākam," pasmējās māmiņa.

Vēl viņa piebilda, ka nezina, ko darītu, ja ģimene dzīvotu daudzdzīvokļu namā, pie kura nav slēgta pagalma. Tad ir grūtāk izsekot, ko bērns tajā pagalmā kopā ar draugiem sadara. Māja, kurai ir sēta, un vēl labāk – aizslēdzami vārtiņi, ir zināms drošības garants. Kristīne zina – bērnam ir jājūt, ka par viņu domā, ka par viņu raizējas. Savā ziņā mammas labās domas arī sargā bērnu no visa tā ļaunā, kas var būt apkārt. Kristīne ir redzējusi, kā aug dažu citu ģimeņu atvases. Tur meitenes jau pusaudžu gados ir daudz ko izbaudījušas un pieredzējušas, tā ka vecāku ietekmes tikpat kā vairs nav nekādas.