Kurzemes Vārds

01:20 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

40 gadus vienā rūpnīcā, vienā cehā, vienā profesijā
Viktors Ulberts

Oskars Cukurs ir viens no tiem cilvēkiem, kuri visu darba mūžu palikuši uzticīgi vienai profesijai. Pašlaik tā vairs nešķiet īpaši prestiža, toties prasa daudz lielāku precizitāti un atbildību nekā citur. Viņš labprāt joko, ir patīkams sarunu biedrs, stāsta daudz, izņemot par ģimeni, salīdzina dzīvošanu pirms 40 gadiem un tagad, kā arī netaupa kritiku lietām, kuras uzskata par ačgārnām.

Iet tur, kur vairāk var nopelnīt

Oskars Cukurs ir dzimis un audzis nīcenieks. Absolvējis Nīcas vidusskolu. "Tālivaldis Deklaus bija mans skolotājs. Labākais pasaulē!" ar cieņu uzsver Oskars. Pēc vidusskolas beigšanas bijuši plāni mācīties tālāk, taču liktenis lēmis citādi. "Biju iestājies un vienu gadu pat mācījos Politehniskajā institūtā. Taču tie bija laiki, kad armijā iesauca arī no augstskolas, tāpēc vajadzēja iet dienēt. Pēc dienesta, kā jau daudzi, vairs negribēju mācīties, bet gan dzīvot. Tāpēc meklēju iespēju, kur labāk nopelnīt. Un "Metalurgs" bija tāda vieta. 1965.gadā sāka darbināt jauno martena krāsni, un 1967.gadā es sāku tur strādāt."

Taču labā peļņa nemaz tik vienkārši neradās. "Strādājām martena cehā vienos sviedros. Krekli pēc darba maiņas, samirkuši sāļajos sviedros, vienkārši lūza. Viegli nebija." Paralēli darbam Oskars gājis celtņa mašīnista jeb, kā tagad sauc, operatora kursos, un, kad astoņos mēnešos šīs iemaņas apguvis, šajā profesijā arī palicis. "Nezinu, vai kādam tas ir interesanti, bet man 40 darba gadi pagājuši vienā rūpnīcā, vienā cehā, vienā profesijā," nosmej Oskars. 20 gadus viņš bijis lejceltņa operators, kas prasīja lielu precizitāti, virzot kausu ar 180 tonnām šķidra metāla. Ja šajā darbā pieļautu kļūdu, notiktu liela nelaime.

Dzērumā "Metalurgā" nav, ko darīt

Precizitāte metalurga darbā ir ļoti svarīga. "Tur nekādus jokus dzīt nevar. Metalurgs drīkst iešaut kaut ko stiprāku tikai tad, ja zina, ka nākamā diena būs brīva. Ja atnāks uz pohām, tad būs smagi. Ko tu tur darīsi 50 grādu karstumā? Tāpēc, ja vajag, apsardze liek arī caurulītē iepūst. Un pareizi dara."

Tagad jau Oskars pēdējos sešus gadus vairs nestrādā ar tik lielu slodzi kā agrāk – vairākās maiņās. Viņa 65 mūža gados tā būtu sevis mocīšana. "Kam būtu vajadzīgs, lai mani no darba iznes ar kājām pa priekšu?" viņš nosmej. Tagad jau jādomā par savu veselību. Un to Oskars dara, apmeklējot trenažieru zāli. "Jau 10 gadus turp regulāri eju. Divreiz nedēļā, un nekad neesmu kavējis. Tikai paša veselībai, jo man jau nevajag audzēt nekādus musīšus. Un, paldies Dievam, jau ilgu laiku neesmu slimojis. Tātad ir vērts."

Nav partijas un rindas pēc mašīnām

Runājot par to, kā mainījusies dzīve 40 gadu laikā, Oskars kļūst domīgs. Pēcāk tomēr atbild: "Viduvēji labi. Strādāju ar pašiedvesmu." Bet pēc tam jau runā gan nopietni, gan ar humora dzirksti: "Noteikti, ka labāk. Tagad, re, mašīnas var dabūt bez naudas. Uz tā saucamā līzinga. Pat pirmā iemaksa nav vajadzīga. Kādreiz es žigulītim, oi, kā krāju, un ilgi nevarēju to naudu sadabūt. Tad vēl rindas bija tajā pašā "Metalurgā". Visi rīvējās, kāds dabūja, kāds nedabūja. Nav ko slēpt: kas bija partijā, tas tika pie mašīnas. Ja nebiji partijas biedrs, tad nekā. Dikti tad šķiroja cilvēkus. Man arī bija jāstājas partijā, lai kļūtu par sestās kategorijas celtņa mašīnistu. Tur laida tikai komunistus. Pēc tam pārmaiņu laikos gan desa, gan citas vienkāršas lietas bija par taloniem. Tagad no tā visa nekā vairs nav. Tad jau labāk dzīvojam."

Tomēr Oskars uzskata, ka algas gan vajadzētu lielākas. "Par "Metalurgu" jau runā daudzko. Ir dzirdēts, ka tur, lūk, algas kavējoties. Es gan pa saviem 40 darba gadiem neko tādu neesmu pieredzējis. Taču vairāk saņemt gan gribētu. Un pēdējā laikā "Metalurgā" jau liek pie algas aizvien vairāk," atzīst Oskars.

Jāglābj pensionāri!

Taču netrūkst arī ačgārnību. Visvairāk Oskaram sirds sāp par pensionāriem. "Pensionāri ir jāglābj! Jaunajiem ir izvēle. Ja nepatīk darbā atalgojums, meklē citu. Ja nepatīk tepat, tad var meklēt savu vietu ārzemēs. Bet kur lai liekas pensionārs, ja viņš saņem pensiju, kas ir zem iztikas minimuma? Es arī jau esmu pensionārs un arī labprāt braukātu apkārt pa pasauli, kā to dara rietumvalstu pensionāri. Taču man jāstrādā. Izvēles nav. Par 40 darba gadiem man ir tāda pensija, ka kauns to nosaukt. Jaunie to sapratīs tikai tad, kad paši kļūs vecāki."

Oskaram ir arī savs viedoklis, kur varētu rast naudu pensionāriem. "Es savus bērnus izaudzināju bez nekādiem pabalstiem. Padomju laikā tādu nemaz nebija. Pašam vajadzēja strādāt un pelnīt, ja gribēja bērnus audzināt. Bet kas notiek tagad? Piebrauc māmiņa ar mersedesu pie benzīnsūkņa un ielej tvertnē bērna pabalstu. Vai tas ir pareizi? Varbūt es nepareizi domāju? Ka tiem, kam labi ienākumi, pabalstus nevajadzētu maksāt, bet gan atdot tiem, kam tie vairāk vajadzīgi?"

Par vēl vienu ačgārnību Oskars uzskata pārmērīgi izteikto naudas lomu dažādu pakalpojumu sniegšanas jomā. "Piemēram, es pierakstos pie ārsta ar norīkojumu, un man jāgaida mēnesis rindā. Ja samaksāju desmitreiz vairāk, nekādā rindā nav jāstāv, pieņem tūlīt. Kā tad tā? Šāda sistēma man nešķiet normāla. Kaut kas tur ir apgriezies ar kājām gaisā."

Sapņo par ārzemēm un koncertzāli

Pašam Oskaram ir sapnis aizbraukt uz ārzemēm. Jo līdz šim viņš nav tur bijis. "Man neiznāca laika. Jāstrādā, tāpēc grūti kaut ko ieplānot. Bet tagad es ceru drīz aizbraukt uz kādu no Skandināvijas valstīm. Turienes ļaužu mentalitāte man liekas tuvāka. Gribu redzēt, kā viņi tur dzīvo. Kaut kādas tālas zemes Āfrikā man nevajag. Tur lai brauc bagātie."

Vēl Oskars cer, ka drīzumā Liepājā tiks uzcelta solītā koncertzāle, jo labus koncertus apmeklēt viņam tīk. "Nevar domāt tikai par darbu un naudu. Kaut ko dvēselei arī vajag. Un tad arī dzīvot ir vieglāk," viņš piebilst.