Kurzemes Vārds

05:20 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Atgriešanās. Dievs, palīdzi man aiziet no šīs pasaules!
Kristīne Pastore

Septembra sākumā VELTA PLAUDE stājās Pestīšanas armijas Liepājas korpusa draudzes priekšā, lai vadītu jauno telpu atklāšanas dievkalpojumu. Un turpmāk viņa to darīs katru svētdienu, bet pārējās dienās organizēs un vadīs šā korpusa darbu, jo viņa ir viena no divām korpusa jaunajām vadītājām. Pirms septiņiem gadiem viņai sākās ceļš pie Dieva, četrus gadus viņa dzīvo ar pārliecību, ka Dievs palīdz, ja mēs viņam ticam. Taču tā nav bijis vienmēr. Lai nonāktu līdz šai atziņai, Velta izgājusi garu un grūtu ceļu, taču ir pārliecināta – vienmēr ir iespēja atgriezties.

Vecmāmiņ, Dieva nav!

Velta ir rīdziniece. Visu mūžu. Uz Liepāju viņa pārcēlās šovasar jūlija vidū, lai pildītu Pestīšanas armijas rīkojumu un kļūtu par Liepājas korpusa (draudzes) vadītāju jeb, kā to sauc armijā – par kapteini. Lai tas varētu notikt, viņa mācījusies speciālā Pestīšanas armijas mācību centrā. Kopš Velta savā sirdī ir pieņēmusi Jēzu Kristu, viņa atzīst, ka dzīve mainījusies uz labo pusi, taču pirms tam ir bijušas arī ļoti dziļas bedres. Pat līdz lūgumam: "Dievs, palīdzi man aiziet no šīs pasaules!" Bet, kad pienācis pavisam grūts brīdis, viņa sapratusi, ka tomēr šajā dzīvē vēl kaut kas ir jāizdara. Iespējams, tieši tāpēc viņa ir Liepājā.

Tagad Veltai ir 49 gadi. Viņa stāsta, ka bērnībā ģimenē nav audzināta ticības garā. Taču ticīga bijusi viņas vecmāmiņa. Viņa mazmeitu ņēmusi līdzi arī uz baznīcu. Velta bērnībā ir nokristīta. Iespējams, vecmāmiņa būtu gribējusi, lai jau tad mazmeitiņa pieņem Dievu savā sirdī, tomēr tā nav noticis. "Atceros, kā skolas laikā, kad biju jau saprātīgākā vecumā, strīdējos ar vecmāmiņu, ka Dieva nav, jo skolā tā mācīja," Velta stāsta. Un viņas sejā atspīd labsirdīgs smaids. Ja vecmāmiņa tagad redzētu savu mazmeitu. Taču toreiz nebija viņas spēkos ietekmēt mazās dumpinieces uzskatus. Tomēr Velta atceras – lai gan Dievam nav ticējusi, vienmēr ir bijusi tā dīvainā sajūta, ka kāds ir līdzās un pasargā. Viņai pašai bijuši gadījumi, kad gandrīz noslīkusi, taču brīnumainā kārtā izglābusies. Tomēr vienā purvā ieslīgusi gan. Velta domā – acīmredzot mums ir jānoiet katram savs ceļš, līdz nonākam pie patiesības.

...bet roka stiepjas pēc glāzītes

Atceroties savu agrāko dzīvi, Velta saka: "Es biju laimīga." Līdz kādam brīdim. Meitene Maskavā pabeidza poligrāfijas tehnikumu, kļūstot par tehnisko redaktori. Laimīgi apprecējās un laida pasaulē bērnus. Meitai tagad jau ir 28 gadi, dēlam – 26. Velta ir arī vecmāmiņa. Par savu laulību viņa saka: "Tā bija laimīga, mans vīrs bija labs." Tomēr ģimene izjuka. Labajam vīram bija divi netikumi – patika tā krietnāk iedzert un patika arī bieži nepārnākt mājās…

Tikmēr Latvija jau bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, un Veltai Rīgā bija savs bizness – grāmatnīca. Kad sākās grūtāki laiki un bizness pajuka, arī viņa pati līdzīgi kā vīrs mierinājumu aizvien biežāk atrada alkoholā. Un tas viņu ievilka. "Es zināju, ka nav labi dzert, bet roka pati stiepās pēc glāzītes," Velta atceras to laiku. "Varēju dzert arī viena, man nevajadzēja kompānijas." To visu stāstot, no Veltas lūpām nepazūd smaids. Vienīgi ik pa laikam viņa piebilst – tas bijis traks laiks! Aizgājis tik tālu, ka no mātes novērsušies abi bērni, aizgājuši savā dzīvē, pazaudēts pat dzīvoklis. Zaudējusi arī draugus, kas bija pie pilna galda. Un Velta bijusi tuvu izmisumam. "Dievs, palīdzi man aiziet no šīs pasaules!" viņa lūgusies. Ne tikai lūgusies, bet pat bijusi gatava mest cilpu kaklā. Griezt vēnas gan bijis bail, bet pašnāvības iespēja apcerēta pavisam nopietni, jo šķitis, ka cerību nav. Tomēr tās parādījās.

Velta kursos bezdarbniekiem izmācījusies par nekustamo īpašumu aģenti un jau kalusi lielus plānus. "Domāju, pieredze biznesā man ir, pārdot māku, tāpēc lietas aizies un atkal tikšu uz ceļa," viņa atceras. Tomēr tik viegli vis nav veicies.

Un tad viņa pirmo reizi iepazinusies ar Pestīšanas armiju. Sākumā viņai tur palīdzēja materiāli, arī ar pārtiku, deva cerību un uzaicināja uz dievkalpojumu. Bet tieši tobrīd Velta bija dabūjusi darbu valsts iestādē, un kāda vairs Pestīšanas armija, kādi dievkalpojumi? Bija atkal dzīvoklis , bija kredīts. Darba bija daudz, tiesa, atalgojums niecīgs, bet viņa ticēja, ka gan jau sevi pierādīs un gan jau būs labi. "Gan jau būs labi!" – ar tādu pārliecību Velta ir dzīvojusi vienmēr un to viņai arī draudzene atgādinājusi visgrūtākajos brīžos: tu taču pati teici, ka būs labi! Un jau tobrīd Dievs patiešām Veltai bijis līdzās – pēc neilga laika viņa ieguvusi paaugstinājumu darbā ar ievērojami lielāku algu. Citi kolēģi pat nav sapratuši, kā tas ir iespējams, pie mums nekas tamlīdzīgs līdz šim vēl nav noticis?

Pēc laiciņa Velta atkal nonākusi Pestīšanas armijā. Šoreiz tur zāle bijusi pilna cilvēkiem – bezpajumtniekiem un citādiem dzīves pabērniem. Gaiss telpā sasmacis, bet Velta sajutusi: "Man te patīk!" Un kopš tā laika viņa tur palikusi: gājusi uz dievkalpojumiem, palīdzējusi visos darbos, atradusi tur savu vietu un pieņēmusi Dievu. Ieguvusi jaunu ģimeni un jaunus draugus.

"Bet tas nenotika uzreiz," viņa tūlīt paskaidro. "Maz pamazām atvēros. Bet Dievs ir pacietīgs – viņš cilvēkiem neko neuzspiež, bet dod izvēli. Ja kāds kādam kaut ko uzspiež, tad tie ir cilvēki cits citam. Un tagad es redzu atšķirību starp to, kā dzīvoju agrāk, kad paļāvos tikai uz saviem spēkiem vien, un kā man klājas tagad, kad paļaujos uz Dievu."

Atgriešanās. Mani nevar vairs tik viegli sāpināt

Velta vairs nelieto alkoholu. Tas bijis viens no viņas laimīgākajiem brīžiem, kad, ieejot veikalā, varējusi mierīgi paiet garām alkohola plauktiem un neielikt iepirkumu groziņā pudeli. Viņa ir pilnīgi pārliecināta – to pati vien nekādi nespētu panākt. Cik reižu nebija mēģināts, bet spēki bija par vājiem. Tāpēc viņa saka: "Dievs dziedina un atbrīvo, bet tiem, kas gaida palīdzību, ir jāiet pie Dieva, jo ticība palīdz – esmu par to pārliecinājusies. Ja atkarībā nonācis cilvēks netic Dievam, bet mēģina savu atkarību lauzt tikai saviem spēkiem, pēc laika gars, kas cilvēkā ir bijis, atgriežas ar jaunu sparu. Ja cilvēks netic Dievam, viņš tic citām lietām – naudai, varai un tām līdzīgām, bet vai tās vien dara laimīgu?"

Velta apgalvo, ka tagad viņa atkal ir laimīga. Arī attiecības ar bērniem uzlabojušās. Tiesa gan, dēls dažkārt atgādinot mammai grūtos laikus. Bet Velta saka: "Esmu kļuvusi stiprāka, un, kad viņš mani sāpina, man vairs nesāp."

Pirms ierašanās Liepājā šovasar, Velta te agrāk bijusi trīs reizes. Viņai šī pilsēta ļoti nav patikusi – auksta un vējaina. Bet tagad te ir viņas mājas, un viņa saka: "Liepājā ir brīnišķīgi un atsaucīgi cilvēki un tāds mierīgs dzīves ritms. Nepavisam ne tik steidzīgs kā Rīgā." Es gan mēģinu bilst, ka nemaz tik mierīgs tas ritms nav, bet Velta smejas – viņai esot ar ko salīdzināt. Bet tad viņa pati kļūst pielaidīgāka – iespējams, pašlaik viņai ir vairāk saskares ar tiem, kam diena nepaiet vienā steigā. Un to viņa arī nemaz negribot. Viņa vēlas tikties ar cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, sniegt viņiem to un nest cilvēkiem labo vēsti par Jēzu Kristu, ļaut saprast, ka katram, pat visgrūtākajā situācijā nonākušajam, ir iespēja izmainīt savu dzīvi – vajag tikai ticēt Dievam!