Kurzemes Vārds

01:21 Piektdiena, 22. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Pastuhovu ģimenes pārbaudījumi
Kristīne Pastore

Pirms trim gadiem februāris atnesa traģēdiju liepājnieku Pastuhovu ģimenei. Naktī iegruva skurstenis, no saindēšanās ar tvana gāzi mira Veras Pastuhovas 37 gadus vecā māsa Ļubova un smagi cieta tolaik tikai 16 gadu vecā meita Natālija. Ar ārstu pūlēm un vecāku ticību meitene izdzīvoja, tagad mācās medicīnu. Viņa ir viens no Veras un Pjotra Pastuhovu astoņiem bērniem.

Trīs dienas, kurās Vera nosirmoja

Natālija par sevi stāsta nelabprāt. Negribot atcerēties notikušo. Mamma saka – tas tomēr atstājis iespaidu uz meitu. Viņa kļuvusi tāda klusāka un brīžiem nervozāka. To dienu pirms trim ar pusi gadiem Pastuhovu ģimene nekad neaizmirsīs. Natālija tonakt palikusi pārnakšņot pie tantes Ļubovas. No rīta abas pamodušās ar sliktu dūšu un galvas reiboni. Vera izsaukusi ātro palīdzību. Mediķi domājuši, ka abām sievietēm ir kāds vīruss – bija ziemas laiks, daudzi slimoja. Nevienam neienāca prātā, ka sākusies traģēdija. Vera aizgājusi pēc izrakstītajām zālēm, bet abas slimnieces palikušas gultā. Kad pēc pāris stundām atnācis Pjotrs, durvis neviens nav atvēris. Viņš izsitis loga rūti, iekļuvis mājā un atradis abas guļam bezsamaņā. Ļubovas dzīvību mediķiem glābt vairs nav izdevies. Natālija nogādāta vispirms Centrālajā slimnīcā, bet vēlāk viņa turpinājusi atveseļoties Rīgā, Gaiļezera klīnikas Toksikoloģijas centrā.

Tās dienas atceroties, Vera notrauš asaras: "Jūs nespējat iedomāties, kā tas ir – māsas vēl siltajam ķermenim pārklāt palagu, saprotot, ka glābt viņu vairs nav iespējams." Natālija trīs dienas pavadīja komā, un ārsti vecākus brīdināja būt gataviem nopietnām sekām – ja arī meita paliks dzīva, neviens nevar garantēt viņas dzīves kvalitāti, jo smadzenēm pietrūcis skābeklis, tāpēc tās var būt nopietni bojātas.

Tajās trijās dienās Vera nosirmoja. Bet Pjotrs sēdēja pie meitas gultas. "Vienīgais, ko varēju darīt, bija lūgt Dievu," viņš saka. To tēvs arī darīja – turēja meitas roku un skaitīja lūgšanas. Natālija atvēra acis. "Tā bija milzīga Dieva žēlastība," saka Pjotrs.

Tāda, gandrīz baltiem matiem, Vera tagad dzīvo, viņai ir tikai 49 gadi. Matus viņa nekrāso. Ja sākšot, tad jādarot regulāri. To visu stāstot, no viņas sejas ne mirkli nepazūd labestīgs smaids. Tāds rotā arī Pjotra seju. Viņi savā ģimenē ir laimīgi. Pjotrs atklāj, ka to mieru, kas ir abu dvēselē, dod lielā ticība Dievam.

"Cik tu, meit, esi nelaimīga!"

Vera un Pjotrs pēc tautības ir ukraiņi. Liepājā viņi dzīvo 20 gadu. Tolaik ģimenē bija jau divi vecākie dēli: Jevgēņijs, kuram tagad ir 23 gadi, un Aleksejs, kuram ir 21 gads. Tad uzsprāga Černobiļas kodolreaktors. Pastuhovi dzīvoja aptuveni 250 kilometru no notikuma vietas. Tur viņiem piederēja puse mājas. Uzzinot par notikušo, ģimene nolēma doties prom. "Galvenokārt tāpēc, ka sapratu – nevarēšu bērniem nodrošināt tīru pārtiku," skaidro Vera. Liepājā tolaik dzīvoja Pjotra vecāki. Ģimene pārdeva savu īpašumu Ukrainā un nopirka visai nolaistu māju Skuju un Mežu ielas stūrī – to pašu, kura tagad skaisti sakopta un kurā mitinās visa kuplā ģimene.

Vera stāsta – gandrīz visu Pjotrs dara savām rokām, palīdzējuši arī radinieki. Diezgan daudz līdzējis Veras brālis, kurš jau ilgi dzīvo Vācijā. Aizbraucis pastrādāt, iepazinies ar turienes meiteni, apprecējies un palicis. Savukārt Pjotra vecāki, māsa un vēl daži radinieki pārcēlušies uz Ameriku. Pjotrs bijis pie viņiem ciemos. Jevgēņijs un Natālija arī. Viņi atzīst – Amerikā negribētu dzīvot. Vera to skaidro no pavisam praktiskas puses – tur diezin vai varētu tā skolot bērnus kā šeit Liepājā.

Septiņi no astoņiem Pastuhovu bērniem ir mācījušies vai joprojām mācās mūzikas skolā. Jevgēņijs šajā jomā ir gājis vistālāk – pabeidzis Liepājas Mūzikas koledžu, viņš Rīgā, Mūzikas akadēmijā, ieguvis bakalaura grādu un tagad studē maģistrantūrā Holandē. Natālija mūzikas skolu pameta, kad pēc notikušās traģēdijas izvēlējās kļūt par mediķi – viņa mācās Medicīnas koledžā par ārsta palīgu. Lai gan par medicīnu domājusi jau kopš bērnības, viņa nenoliedz, ka pavisam noteikti šo izvēli nostiprinājusi pašas brīnumainā atveseļošanās. Mūzikas skolā gājuši arī pārējie Pastuhovu bērni: Aleksejs, kurš tagad mācās RTU, Pāvels, kuram ir 18 gadu un kurš arī mācās RTU, 16 gadu vecais Andrejs, kurš mācās 10.klasē, 7.klases skolnieks Dāvids un 11 gadu vecā Elīna. Pastarītis Deniss šogad sāka mācīties 1.klasītē. Viņam muzikālā apmācība vēl nav sākusies, bet, iespējams, tā būs. Viņš gan pats saka – negribot. Deniss grib sportot.

Vienam bērnam vajag palīdzēt matemātikā, otram – ķīmijā, citam – referātu uzrakstīt, bet ar vienu ausi vēl jāklausās, ko kāds spēlē uz klavierēm un jāpamana kļūdas. Tādi ir Pastuhovu ģimenes vakari. Un tad reizēm ienācējam šķiet – kā to var izturēt? "Var," joprojām mierīgi smaidot, saka Vera. Un atceras, ka no Ukrainas atbraukusi mamma. Redzot meitas vakara cēlienu, viņa tik vien varējusi, kā nopūsties – cik tu, meit, esi nelaimīga. "Bet es neesmu nelaimīga!" saka Vera. "Tā ir mana ģimene, un man nav par grūtu." Pjotrs piebilst, ka tik lielā ģimenē neesot laika garlaikoties – vienmēr ir ko darīt, dzīve nepaiet bezmērķīgi.

Viena alga iztikšanai, otra – mājas uzturēšanai

Vera un Pjotrs iepazinās savā dzimtajā pilsētā Ukrainā. "Turpat netālu dzīvojām, gājām vienā baznīcā, satikāmies un ieskatījāmies viens otrā," atceras Pjotrs. Vera stāsta – protams, jaunībā par tik kuplu ģimeni nav domājusi. "To gan zināju, ka man būs vairāk nekā tikai divi bērni," viņa saka. Bet pieteicās astoņi, un Vera atklāj, ka nekad nav domājusi, ka kādu varētu nelaist pasaulē, ka varētu taisīt abortu.

Kad ierunājamies par tik lielas ģimenes iztikšanu, domāju, ka ieraudzīšu grandiozi lielu vakariņu katlu. Nekā tamlīdzīga! Vera sagatavojusi vārītus kartupeļus pavisam pieticīgā katliņā. Un ugunsdrošā stikla traukā ir sutināts lasis – veikalā bijusi tik ievērojama atlaide, ka nav varējusi neņemt. "Zivis ir jāēd!" Vera noteikti saka. Ledusskapī vēl esot vakardienas borščs. Mājasmāte stāsta, ka ģimene nekad nav bijusi bagāta, tomēr bērni neēduši, neapģērbti vai neskoloti neesot palikuši. Un viņa atceras kādu gadījumu, kad abi ar Pjotru gājuši pa tirgu un viņa nopirkusi nelielu gabaliņu gaļas ģimenes pusdienām. "Diezin vai kāds ticētu, ja tu pateiktu, cik lielai ģimenei tu to gabaliņu pērc," ironizējis Pjotrs.

Vera stāsta, ka viņas alga aiziet ģimenes iztikšanai, bet par vīra nopelnīto naudu uzturot ģimeni. Viņi abi strādā Grobiņā, firmā "Granīts" – Vera ir grāmatvede, Pjotrs meistars. Tomēr abi neslēpj, ka ir bijis arī ļoti jārēķina, lai kuplo ģimeni paēdinātu. Bijis laiks, kad nācies iztikt bez gaļas – to nav varējuši atļauties. Tad Vera sagatavotos dārzeņus papildināja ar saldo krējumu, lai ēdiens sātīgāks. "Man patīk gatavot, un es daudz ko varu izdomāt," viņa neslēpj. Un piebilst, ka ģimenes galdam paši daudz ko izaudzē savā dārziņā. No turienes arī konservi ziemai.

Tā viss laiks Verai un Pjotram arī paiet, rūpējoties par māju un bērniem. Vai atliek laika arī pašiem sev? "Atliek," smejas Vera. Pjotrs pajoko – tā kā kopā strādājam, dažkārt pat par daudz esam kopā. Pagājušajā gadā kopā ar mazo Denisu viesojušies pie Veras brāļa Vācijā. Dažkārt abi kopā iziet uz pilsētu. Un Vera vēl piebilst, ka vasarā liels palīgs viņai esot Natālija – viņa uzņēmusies rūpes par māju un dārzu: gan gatavojusi ģimenei pusdienas, gan kopusi dārzu un tīrījusi māju. Izkomandējusi puikas un mazliet dusmojusies, ka jaunākā māsa par maz iesaistās mājas darbos. "Liels malacis ir mana Natālija!" Vera slavē.