Kurzemes Vārds

11:59 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pīrsings sejā un nagi desas šķēlē
Kristīne Pastore

Pīrsings nabā, kā arī lūpā, degunā vai citur uz sejas. Tetovējums uz pleca, muguras, kur to atsedz paīsais krekliņš un niecīgās stringa biksītes, vai citviet uz ķermeņa. Atkailināts vēders, kuru meitene pat necenšas piesegt. Mākslīgie nagi, kas nolakoti tik spoži un daudzkrāsaini, ka acis žilbst. Ķēdītes ap roku un pilni pirksti gredzeniem. Staigāt tādam vai izvēlēties klasisko, sportisko vai vēl kādu citu stilu – tā ir katra paša izvēle un citam no malas tur nebūtu jāiejaucas un jāmēģina izteikt viedokli par to, ka mūsu laikos… Gribu – tetovējos, negribu – daru ko citu, piemēram, lieku dažus riņķīšus lūpā un vēl dažus ausī, divus gredzenus uz katra pirksta. Un nesatraucos, ja kādam citam tas nepatīk, tāpat kā es nekritizēju kādu citu, kas izvēlas tetovēties tā, ka uz ķermeņa nepaliek nevienas brīvas vietiņas. Tas tik tālu, kamēr šī cilvēka brīvība kaut kādā veidā neskar citus cilvēkus.

Stāsts būs par apkalpojošo sfēru. Piemēram, par to, kā pīrsingots jauneklis vai meitene apkalpo klientus picērijā. Par to, ka jauniete, kurai krekliņš pasprucis krietni virs džinsiem un atklāj spožo nabas rotājumu vai, pagriežot muguru un noliecoties pie blakus esošā galdiņa, vēl ko pikantāku, ir romantiskas kafejnīcas vizītkarte. Ka sieviete gados, kam mākslīgie nagi žilbināt žilbina apkārtējos, lielveikalā pasniedz produktus tā, ka garais nags dziļi iespiežas desas šķēlē. Ka... Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz.

"Pastāv divi aspekti," šo situāciju skaidro 48.arodskolas direktora vietniece Ligita Reimane. "Viens ir lietišķā etiķete, otrs – sanitārās normas." Tāpēc par garajiem nagiem apkalpojošā sfērā vispār nevar būt ne runas, jo tie neatbilst nevienai prasībai. Bet, ja runā par ārējo izskatu un aksesuāriem, tad, protams, ir pieļaujami izņēmumi, ja ar apkalpojošā personāla ārējo izskatu tiek panākts efekts, kā īpaši izcelt attiecīgo vietu. Piemēram, ja mēs ieiesim viduslaiku stilā iekārtotā ēstuvē, nevienu neizbrīnīs tā laika tērpā ģērbusies oficiante, kas pavisam dīvaini šķistu klasiskā restorānā. Ja dosimies uz rokeru stila kafejnīcu, mēs pat gaidīsim, lai apkalpojošais personāls ar savu ārējo izskatu paspilgtinātu jau tā īpašo vietu. Taču diezin vai tādā stilā ieturēts oficiants būs pieņemams, piemēram, parastā picērijā vai ikdienišķā kafejnīcā.

"Tāpēc jau mēs savā skolā sekretārēm, pavāriem, oficiantiem un visiem citiem, kas strādās apkalpojošā sfērā, mācām etiķeti, uzvedības normas un citas zināšanas," saka L.Reimane. Galu galā neviens taču nepiedzimst par izraudzītās profesijas meistaru. Cita lieta – vai cilvēks iemācīto ņems vērā. Bet vispār gan par apkalpošanas kultūru, gan apkalpojošā personāla ārējo izskatu un tā atbilstību attiecīgās iestādes stilam ir atbildīgi iestādes vadītāji. L.Reimane uzskata, ka par iekšējās kārtības noteikumiem, pie kuriem pieder arī personāla apģērbs un ārējais izskats, lai nerastos pārpratumi, ir jāvienojas jau darba līgumā. Un viņa uzsver, ka nav attaisnojama, piemēram, kafejnīcu vai veikalu vadītāju atruna, ka šā brīža situācijā, kad tik ļoti trūkst cilvēku, kas strādā, ir jāņem darbā ikviens, kas piesakās. Taču, ja tā dara, tad pašiem arī jārēķinās, ka personāls ir jāmāca.