Kurzemes Vārds

13:21 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dzīvesstāsts

Caur dzīvi – ar karavīra pārliecību
Līvija Leine

Ernests Vernovskis ir viens no tiem cilvēkiem, kam Lāčplēša diena nav tikai datums kalendārā. Viņš ir viens no tiem vīriem, kas audzis līdz ar Latvijas valsti un par to cīnījies kara laukā.

Vizītkarte

Ernests Vernovskis

Dzimis 1915.gada 28.oktobrī Cīravā.
Vecāki – gadījuma darba strādnieki.
Mācījies Liepājas Čakstes pamatskolā, Aizputes vidusskolā.
Dienējis 2.Ventspils kājnieku pulkā Liepājā, vērmahta intendantūrā Liepājā, bijis 15.divīzijā.
Bijis izsūtīts Noriļskā, ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā.
Pēc kara strādājis par mērnieku dažādās iestādēs.
Darba gaitas beidzis 89 gadu vecumā.

Latvijas laikā

augu ļoti patriotiski noskaņotā vidē, savu stāstu sāk Ernests Vernovskis. Pēc Aizputes vidusskolas beigšanas gribēju iet karaskolā. Man bija rekomendācijas no 15.aizsargu pulka. Saslimu. Veselības dēļ neuzņēma. Tāpēc dienēt sāku tikai obligātajā dienestā 1937.gadā. No sākuma dienēju instruktoru rotā, tad virsniekvietnieku kursos. Un tad jau bija klāt 1940.gads, ienāca krievi. Tad biju Liepājā. Tur, kur tagad 12.vidusskola, pie Čakstes laukuma stāvēja viens pirmā pulka kaujas bataljons, jo Karostā jau bija ienākuši krievi. Mūsu kareivjus izgaiņāja uz Talsiem, Kuldīgu, Saldu. Liepājā instruktoriem bija sadalīti pretošanās punkti – man bija jāaizsargā cietums un pasts. Bet tad mūs izgaiņāja pa mājām. Dūša nekāda labā nebija. Tas bija dienu pirms tā lielā gājiena no Tosmares. Pēc sardzes pulverpagrabā (pie Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas, komunistu laikā tur rupjmaizi cepa) rotas rakstvedis lika iet pie komandiera. Tas saka: "Paēd vakariņas, un tūlīt prom!" Nesapratu, ko esmu izdarījis, kāpēc mani padzen. Man bija pārliecība, ka armija mana īstā vieta. Gribēju vēl ko pretim runāt. Bet viņš nikni saka – zinot, ka man ir kur Liepājā pārgulēt, lai ejot (man te dzīvoja māsa) un lai manis te vairs nebūtu. Tā no Latvijas armijas šķīros.

Sākās Baigais gads

Dzīvoju Cīravā pie radiem. Sāka organizēties pretošanās kustības. Tāda bija arī Aizputē. Tajā bija atvaļinātie virsnieki. Iecere bija pārņemt iniciatīvu savās rokās, kad laiki mainīsies. Ieroču mums nebija. Tikko sanācām kopā, pēc nedēļas sākās izvešanas. Braucu ar velosipēdu todien gar Rokasbirzi, Aizputes pamatskolu. Redzēju, kā smagajā automašīnā iedzen skolas pārzini Herteli. Bet viņu visi uzskatīja par kreiso, bija taču 1905.gadā aktīvs cīnītājs bijis. Ar velosipēdu aizbraucu uz Kalvenes staciju. Pa otrā stāva logu no stacijas uzrauga dzīvokļa skatījos uz tām šausmām, cilvēku pārpildītajiem lopu vagoniem. Tagad saka, ka tur bijis viens ešelons. Es redzēju divus, lielus.

Vēl pēc nedēļas sākās karš

Aizputē varēja redzēt, kā veselu nedēļu pār Liepāju malstās dūmu mutulis. Bet telefoni darbojās, dabūjām zināt, ka krievi Liepāju atstājuši, lai braucam turp. Bijām arī Zilajā brīnumā. Kad iegājām, kameras jau bija atlauztas vaļā, sienas notašķītas ar vēl īsti nesažuvušām asinīm. Bija skaidrs – šauti cilvēki. Viena kamera vēl bija ciet. Ar lauzni atvērām. Pie vārtiem gulēja ar pašaustu segu pārsegta nošauta sieviete, ko iznesa no kādas kameras. Tas bija pirmais nogalinātais cilvēks, ko redzēju savā mūžā. Iespaids bija satriecošs.

Braucām mājās. Pēc tam ķērām sarkanarmiešus, kas bija izbēguši no Liepājas. Tad jau mums bija ieroči, krieviem atņēmām. Viņi arī nopietni nepretojās.

Tad ienāca vācieši,

un tad arī mums atņēma ieročus. Vērmahts meklēja latviešus, kas varētu ievākt nodevas no zemniekiem – labību, sienu, kartupeļus. Piekritu. Uz fronti no sākuma latviešus nelaida, no sākuma viņi strauji gāja uz priekšu. Tā līdz 1943.gadam.

Tad sākās pārmaiņas. Intendantūru pārcēla citur. Tajā laikā nodibināja leģionu. Vācu komandieri stāstīja: "Nu latviešiem ir sava vienība, ir iespēja cīnīties par Latviju." Es gribēju cīnīties par Latviju. Sāku Karostā rekrutēšanas depo. Tajās pašās telpās, kur biju obligātā dienestā instruktoru rotā. Mans uzdevums bija saturēt kopā puišus, ko iesauca leģionā, pirms viņus sūtīja uz Paplakas apmācību vietu. Disciplīnas gan nebija nekādas.

1944.gada janvārī, kad pārrāva Ļeņingradas blokādi, bija klāt

pavēle doties uz fronti.

Haoss bija liels. 15.divīzijai bija atvēlēts apgabals Volhovas purvos. Paši vācieši tur negāja. Sevi žēloja. Nocietināties tur nevarēja. Ūdens visapkārt. Bet latviešu puikas bija sabūvējuši nocietinājumus – Viestura sētas, Kurzemes sētas. Taču tie bija par vājiem, lai apturētu krievu uzbrukumu. 15.divīziju izšķaidīja, ka nekas nepalika pāri. Burtiski iznīcināja. Apgādes nebija, munīcijas nebija. Ēdiena nebija. Puikas izbadējušies, noguruši, 700 kilometru pa sniegu uz vēdera līduši. Bet SS formas tērpos. Lai arī tie bija noplīsuši, uzbrucēji nežēloja nevienu. Ko krievi noķēra, to nošāva. Bangerskis 24 stundās no bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem saformēja jaunas vienības. Pieredzes mums nebija nekādas. Teorētiski zināju, kas jādara, praktiski ne.

Pie Veļikajas upes vācieši bija uztaisījuši pretošanās līniju. Mums teica: "Puikas, turieties! Tur noturēsimies. Tālāk vairs neatkāpsimies." Krievi to zināja. Darīja visu, lai mēs tur netiktu. Lielās kaujas notika 14.martā. 15.marta vakarā latviešus atdalīja no vāciešiem, sūtīja uz augstieni, kas bija jāaizstāv. Pa ceļam iekritu Sorosas upē, pārsalu, sākās kas līdzīgs paralīzei. Bet 16.martā augstienē jau bija krievi. Nekāda jēgas nebija to ieņemt. Krievi uzbrukumu negaidīja, tikai tāpēc izdevās viņus no turienes izdzīt. Padzina krievus uz Maskavas pusi kādus sešus kilometrus, bet divīzijas štābi pa to laiku jau bija atkāpušies desmit kilometru uz dienvidu pusi. Kad krievi atkal nāca uzbrukumā, 15.divīziju iznīcināja, nekas no tās vairs nepalika pāri. Vācieši nolēma to sūtīt uz Zlēkām, Dundagu, atpūsties, pārformēt. Bet tad radās Kurelis. Vācieši baidījās, ka viņš 15.divīzijas puikas nesamusina, un mūs

aizsūtīja uz Dancigu.

No turienes nokļuvu unterfīreru skolā Lauenburgā. Tad Prāgā fīreršūlē, kas bija izveidota salašņām–ārzemniekiem, ko vācieši cerēja pārtaisīt par virsniekiem. Kad 13.oktobrī Rīgu atdeva, bija izlaidums. Atbrauca ģenerālis Bangerskis. Tāds sašļucis izskatījās. Teica, ka nes sveicienus no sievām, mātēm, līgavām, "jūs esat pēdējā cerība", ka Kurzeme turas, ka cer uz mums. Uzdāvināja katram Virzas "Straumēnus" ar paša ierakstu. Tāda kabatas formāta grāmatiņa bija. Toreiz ticējām. Bija baumas, ka sabiedrotie šā vai tā ar krieviem sanāks konfliktā un viņi Latviju atbrīvos.

Kopš 1944.gada oktobra biju atkal 15.divīzijā. Aizgājām līdz Berlīnes pievārtei. Jukas bija lielas. Pulki, citas vienības turējās un grupējās ap drošsirdīgākajiem virsniekiem. Mēs pieslējāmies pie pulkveža Januma. 1945.gada aprīļa vidū viņš nolēma padoties sabiedrotajiem. Tolaik visa jūras piekraste bija nocietināta ar zenītlielgabaliem. Pie katras apkalpes bija pieci vai seši latviešu zēni no darba dienesta. Kad vācieši atkāpās, viņi tos zēnus pameta. Bez ieročiem. Lai viņus nesagūstītu krievi un nenošautu, bija jālīdz viņiem izlauzties. To uzņēmās pulkveža Neilanda izlūkbataljons. Gāju arī es ar savu ložmetējnieku vadu. Bet vācieši Neilandu kaujā nelaida, aizsūtīja uz Berlīni. Paliku kopā ar vāciešiem, puikas izpestījām.

19.aprīlī tikām Svinemindē. Uzzinājām, ka vācieši visu 15.divīziju gribējuši nosūtīt uz Kurzemi. Bet sabiedrotie kuģus ostā bija nogremdējuši. Pilsēta bija izpostīta. 20.aprīlī tomēr viens kuģis vēl devās uz Liepāju, mēs, 17 puiši, atbraucām uz Liepāju. Sūtīja tūlīt uz Džūksti. Štābs tolaik bija Emigrantu mājās. Biju netīrs, utains, tāpēc izdabūju līdz 1.maijam atvaļinājumu. Nodzīvoju Cīravā 10 dienas. Gribēdams atvaļinājumu pagarināt, izziņā pie cipara 1 pieliku vēl vienu vieninieku. Par to nokļuvu zonderkomandā, kam bija jāiet ķert "Sarkanās bultas" partizānus. 11.maijā man bija jābūt Piltenē. Bet

8.maijā bija klāt kapitulācija.

Kādu laiku atkal dzīvoju pie radiem Cīravā, Jāņus Latvijā nosvinēju, sāku atkal sazināties ar pretošanās grupām, bet jūlijā Aizputē uz ielas mani nofiltrēja. Augusta beigās jau ar kuģi braucu uz Noriļsku. Iedeva piecpadsmit gadu. Noriļskā nosēdēju divpadsmit. Nomira Staļins, citus amnestēja, bet uz tiem, kas pēc kapitulācijas bija ar ieročiem darbojušies, tas neattiecās. Bet izdzīvoju. Palīdzēja tolaik brīvlaistie, 1936. un 1937. gadā arestētie krievi, kas tur bija palikuši strādāt. Viņi mūs, ieslodzītos, saprata. Beigās jau kļuvu par šahtas mērnieka vietnieku. Tur bija niķeļa, kobalta, vara un akmeņogļu raktuves. Iespējams, tāpēc arī izturēju, ka pazemē bija mīnuss 6 grādi, bet virszemē – mīnuss 60.

Noriļskā bija nometināti 90 procentu no visiem 1940. un 1941. gadā arestētajiem Latvijas virsniekiem. Kad tur nokļuvu, puse jau bija nomērdēta. Biju ar viņiem vienā barakā. Mūsu ēdienkartē bija 400 gramu maizes, kaut kāda putra, bet galvenais ēdiens pusdienās bija riekšava auzu ar visām sēnalām. Lēģerī bija arī zirgi. Arī tos baroja ar auzām. Virsnieki, vīri lielākoties gados, bija tik novārdzināti, ka lasīja zirgu mēslus, šķīdināja ūdenī un meklēja tajos zirgu nesagremotus auzu graudus, lai kaut cik apmierinātu izsalkumu. Man tas šķita nepieņemami. Šķita, labāk nomirt. Bet drīz vien pēc manas ierašanās daudzus no viņiem aizsūtīja uz tā saucamo 101.kilometru Dudinkas tuvumā. Pēc tam nevienu no viņiem vairs netiku saticis. Kas ar viņiem notika, nezinu. Cik viņu tur īsti bija – pieci, seši vai septiņi tūkstoši –, arī nezinu.

Uz Latviju

atbraucu 1957.gadā. Tad jau apsardze no lēģera bija noņemta, bet prom braukt nedrīkstēja. Raktuvju priekšnieks juta mums līdzi, iedeva desmit brīvdienu, lai es varētu pazust. Ar kuģi aizbraucu līdz Krasnojarskai. Palīdzēja leģiona virsnieks leitnants Šmits no Ventspils, kurš jau bija ticis pie pases. Viņš nopirka biļeti, iedeva savu pasi un izlikās, ka pats brauks, bet es viņu tikai pavadīšu. Bet patiesībā pavadīja viņš. Ar viņa pasi tiku līdz Rīgai un Liepājai. Meklēju darbu. Nekur mani bez dokumentiem neņēma. Izmisumā pieteicos Baltijas kara apgabala tribunālā, gvelzu, ka esmu atgriezies bez atļaujas tāpēc, ka Krasnojarskā apmaldījos, bet, tā kā tribunāls mani uz turieni aizsūtīja, tad tribunālam man jāpalīdz, ka tagad dzīvoju Liepājā, un lai man izdod tādu izziņu, ka tur dzīvoju. Par brīnumu, iespējams manas absurdās runāšanas apstulbināti, tribunāla virsnieki tādu izziņu iedeva. Ar to nu gribēju dzīvot tālāk. Neizdevās. Pasu galda priekšniece Rūja Liepājā gan pierakstīja, bet drīz vien sekoja arests un divi gadi bija jāpavada Centrālcietumā.

Kad atgriezos, laimējās atrast darbu Inventarizācijas birojā pie Igora Bērziņa par mērnieku. Darbu biju iemanījies Noriļskā. Esmu strādājis pie arhitektiem. Pabeidzu kā Nīcas pagasta mērnieks.

Laimīgas sakritības

mani vienmēr pavadījušas. Tā bija 15.divīzijā, kad tūkstošiem latvju vīru tika ar šāviņiem sašķaidīti, ar purva dubļiem kopā saarti. Tā Noriļskā, kad nejaušība lika man izdomāt, kā noteikt to vietu, kur dubļi iepludināmi, kad vajadzēja degošu ogļu šahtu apdzēst, un tiku pie mērnieka darbiem. Kad tur satiku puišus no Durbes, kas strādāja maizes ceptuvē. Kad apstulbušajiem tribunāla virsniekiem iestāstīju, ka man vajadzīga tā izziņa. Kad satiku Igoru Bērziņu.

Tagad uz daudz ko no piedzīvotā spēju ar humoru paraudzīties. Kā līdz pēdējam ticēju, ka Hitlers uzvarēs. Ka ticēju baumām, ka krievi nesapratīsies ar sabiedrotajiem, ka pēc kapitulācijas mums tikai viena ziema jāpavada mežā, un tiksim atbrīvoti. Uz to, ka uzskatīju – latviešu virsnieki savu stāju pret auzu graudiem zirgu mēslos maina. Tagad jau visu redz citādām acīm. To, kāpēc latvietim vācu laikā bija jābūt tam, kas saviem tautiešiem zemniekiem labību un sienu atņem. Ka ticēju, ka tas ir pareizi, ka mums, latviešiem, aizstāvot Latviju, jāizvēlas grūtākās pozīcijas, smagākie frontes sektori, lai arī purvos.

Atmodā biju ar sirdi, ar dvēseli. Gāju demonstrācijās, vācu parakstus, darbojos Pilsoņu komitejā, iestājos zemessargos. Gribēju iet, darīt, organizēt. Man tad bija septiņdesmit gadu. Radās, kas pateica: "Vecīt, tu taču esi vecs!" Tas baigi iesmeldza. Tagad skatos, kas notiek, un arī smeldz. Tikai pie tiem, kas iet piketos, gan nebūšu. Saeimas atlaišanu uzskatu par muļķību. Baidos, ka Eiropas Savienība var pajukt. Latvija ir pārāk maza, lai viena noturētos. Varbūt būs jātaisa alianse ar leišiem. Bet savus karus esmu izkarojis. Un palicis savā frontes pusē. Saprotu, ka latviešu puišiem citas izejas nebija – bija jāiet vai nu vienā, vai otrā armijā, bēgt nebija jēgas, ja noķēra, nošāva. Tā darīja krievi, tā vācieši. Bet ar sarkanajiem brāļoties nespēju. Kāda robeža dvēselē paliek. Domāju – man uz to ir tiesības.