Kurzemes Vārds

21:30 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Tēva pēdās
Ita Cērmane

Ielās spēkratu kļūst jo dienas, jo vairāk. Aizvien vairāk cilvēku arī vēlas tikt pie autovadītāja apliecības. Viens no pieprasītās profesijas pārstāvjiem ir praktiskās braukšanas apmācības instruktors Renārs Kristholds. Kaut arī pats vēl jauns, viņš jau četrus gadus māca jaunos vadītājus.

Ziemassvētku brīnums

Renārs ar lepnumu paziņo, ka ir Grobiņas puika – tur dzimis, audzis un skolā gājis. Bērnībā un skolas gados pārlieku liels draiskulis neesot bijis, tikai pusaudža vecumā, kad aizrāvies ar auto vadīšanu, tēva moskviču sasitis.

Viņš ir Ziemassvētku bērns – pasaulē nācis 23.decembrī. Dzimšanas dienu tā pa īstam viņam neiznāk nosvinēt. Bērnībā pārdzīvojis, ka jubilejā nesaņem dāvanas – tās vienmēr tikušas divos svētkos uzreiz – dzimšanas dienā un Ziemassvētkos. Bet tagad īsta dzimšanas dienas ballīte nesanāk, jo visiem jāgatavojas Ziemassvētkiem.

Izstrebj piespļautos kāpostus

Pēc Grobiņas vidusskolas beigšanas Renārs iestājies RTU Liepājas MZTK, taču to nav pabeidzis. "Uznāca jaunības dullums. Tolaik biju ļoti kautrīgs. Angļu valoda nepadevās, un, kad izsauca klases priekšā, vienmēr sarku un bālēju. Tā sāku neiet uz nodarbībām," atzīst puisis. Kaut gan tagad ļoti nožēlo, ka nav mācījies: "Noderētu gan diploms, gan valodas zināšanas."

Pametis mācības, Renārs sācis strādāt ģimenes uzņēmumā – ceptuvē. Diemžēl, ne uz ilgu laiku, jo uzņēmums nav izturējis konkurenci. Viņa tēvs, kurš jau padomju laikos bijis instruktors, aizgājis strādāt uz autoskolu "Autoprieks". Renāru aicinājis līdzi, taču puisis atteicies: "Jaunības maksimālismā biju par lepnu. Jāstrādā ilgas stundas, atalgojums niecīgs. Man vajadzēja daudz un tūlīt, tādēļ sāku strādāt celtniecībā."

Ziemā celtniecībā darba bijis mazāk, tādēļ Renārs tēvam sācis braukt līdzi. Un aizgājis tēva pēdās – kļuvis par instruktoru. Būs jau četri gadi, kopš viņš dresē kursantus, kur atrodas gāzes un kur – bremžu pedālis.

Uz izlaidumu vecākus ved pats

Pats Renārs ar auto pazīstams jau kopš agras bērnības. Jau aptuveni 12 gadu vecumā kā lielais stūrējis tēva moskviču.

Arī ar tiesību iegūšanu puisis nav kavējies. Mācoties vidusskolā, viņš izmantojis izdevību, ka paralēli mācībām varēts apgūt auto vadīšanu. Skolu Renārs beidzis ar tiesībām kabatā. Bet par godu vidusskolas diploma saņemšanai puisis saņēmis savu pirmo auto – "BMW 316". Renāra acis vēl tagad iedzirkstas, stāstot, ar kādu lepnumu viņš braucis uz vidusskolas izlaidumu un turp vedis arī vecākus. "Braukšana bija aizraušanās un sirdslieta," viņš secina.

Mieru, tikai mieru!

Tagad Renārs strādā četrās autoskolās vienlaikus, jo pieprasījums pēc instruktoriem ir ievērojams. Instruktoram ir savs kursantu sadalījums: jaunie cilvēki, ļaudis ap 40 gadiem, kā arī pensijas vecumu sasniegušie, ko Renārs dēvē par "ilgo ceļu kāpās".

Visvairāk mācīties braukt grib jaunas dāmas. Renārs pat nesaprot, kādēļ, jo daļai pat mašīna nav pieejama. Toties ambīciju jaunajiem gana – pēc pāris braukšanas stundām jau taujā, kad būs eksāmens. Kundzes pusmūžā autovadīšanas prasmes apgūst, lai veiksmīgāk konkurētu darba tirgū. Visgrūtāk klājoties ar kursantiem ap gadiem 60–70: "Cilvēks nekad mūžā nav braucis, grūti apgūt jauno. Taču cenšas. Kādai kundzei vīrs nomiris, bet mašīna palikusi mantojumā. Bet kāds kungs pēc aiziešanas pensijā izdomājis, ka vēlas braukt makšķerēt." Atsevišķs stāsts ir par šoferiem, kuri atkārtoti liek tiesības. "Viņi visbiežāk pirmajā piegājienā izkrīt, jo praktiskajā braukšanā neievēro visas noteikumu nianses," atzīst instruktors. Taču tas nenozīmē, ka šie vadītāji nemācētu braukt: "Brauc jau viņi labi, tikai eksāmenam citas prasības."

Instruktoram jābūt ar stipriem nerviem: "Citādi šo darbu nemaz nevar darīt." Ikdienā ir daudz situāciju, kad tikai ar sakostiem zobiem izdodas savaldīties: "Nepadomājot, ka izraisa avārijas situācijas, jaunās autobraucējas strauji bremzē, ieraugot kaķi vai balodi, bet nedomā par mašīnas gabarītiem. Sajūgu izmantoju reti, ļauju, lai mašīna noslāpst, bet bremzes gan bieži lieku lietā." Esot gadījumi, kad griboties vai nu kliegt vai izkāpt no auto. Šiem mirkļiem tikt pāri palīdz savaldība: "Ko tas dos, ja uzkliegšu? Kursants kļūs vēl stīvāks, viņa reakcijas spējas mazināsies."

Instruktors piekrīt, ka nereti jaunie braucēji pēc tiesību iegūšanas nav gatavi iekļauties mūsdienu trauksmainajā satiksmē. Un nevis tāpēc, ka nebūtu sagatavoti, bet gan tādēļ, ka nespēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, rīkoties sarežģītās situācijās. Pieraduši, ka visu laiku blakus bijis instruktors, nespēj iemācīto pielietot praksē.

Brīvdienās brauc sieva

Spriedzi darbā Renārs visbiežāk mazinot, sāpīgās tēmas izdiskutējot ar kolēģiem: "Varam cits citam pažēloties, cik daži kursanti stulbi, pasmieties paši par sevi." Arī braukšana pašam vakaros mājās no darba esot labs atslodzes veids, jo tad Renārs atļaujoties vairāk nekā darbā: "Ar 30 kilometriem stundā jau nu nelienu. Ir patīkami redzēt citu braucēju reakciju, kad mācībnieks iztaisa kādu šerpāku gājienu." Tiesa gan, šie šerpākie gājieni viņam arī zobus iecirtuši – divi soda punkti par ātruma pārsniegšanu nopelnīti.

Brīvdienās gan Renārs pats pie stūres nesēžoties: "Tad brauc sieva. Izbaudu pasažiera ērtības, skatos apkārt, arī alu varu iedzert."

Jāatgūst nokavētais

No savas dzimtās Grobiņas Renārs neesot dabūjams prom pat ar varu: "Rīga mani nevilina. Drīzāk atbaida. Ja divas stundas jāpavada ceļā uz darbu, tas nav man." Taču iespēju strādāt citā jomā gan viņš pieļauj: "Kaut arī darbs man patīk, te esmu sasniedzis augstāko plauktu. Nākamais šajā nozarē būtu atvērt savu autoskolu. Bet šī niša mūspusē ir pilna. Ja man piedāvātu darbu ar daudz lielāku atalgojumu, es piedāvājumu izvērtētu." Taču konkrēti plāni šajā jomā Renāram nav, vispirms esot jāatgūst iekavētais – puisis nobriedis atsākt mācīties. Acis viņš met Baltijas Starptautiskā institūta virzienā. Arī par angļu valodu nopietni domā.

Taču dzīve nav tikai darbs. Renāram ir ģimene – sieva Ilvita un meitiņa Paula Patrīcija, kurai 27.novembrī būs gads un divi mēneši. Runājot par abām savām sievietēm, viņa acis mirdz. Renārs labprāt atceras, ka ar Ilvitu, kas ir Vērgales meitene, iepazinies kādā pagasta ballītē. Otrreiz viņš šo meiteni saticis, kad viņa pieteikusies uz mācībām autoskolā. "Tā arī sabraucāmies," viņš smaida. Darvas karoti kopdzīvē iemetot vien tas, ka Renāram ik dienu apkārt ir tik daudz sieviešu. Sieva par to esot greizsirdīga. Taču mierinājumam puķes gan viņš katru vakaru nenesot: "Tas laiks pāri." Izrādās, puķu ēra bijusi, kad viņa tagadējā sieva mācījusies braukt – tad instruktors teju vai uz katru braukšanas stundu savu kursanti sagaidījis ar puķēm.

Vizītkarte
RENĀRS KRISTHOLDS
23.decembrī svinēs 28. dzimšanas dienu.
Ir Grobiņas puika.
Ietiepīgs, kā jau kārtīgam Mežāzim pieklājas.
Pēc Grobiņas vidusskolas absolvēšanas iestājies RTU Liepājas MZTK, taču nav pabeidzis to.
Strādājis gan ceptuvē, gan celtniecībā, taču tagad jau teju četrus gadus ir instruktors. Sācis autoskolā "Autoprieks", bet pašlaik vienlaikus darbojas vēl trijās autoskolās.
Precējies, kopā ar sievu Ilvitu audzina meitiņu Paulu Patrīciju.
Brīvajā laikā labprāt dodas makšķerēt: "Tas man pēdējais modes kliedziens."
Kaislīgs "Bingo" spēlētājs – neizlaiž nevienu spēli svētdienās. "Pa četriem gadiem labi ja 50 latu esmu laimējis, taču galvenais jau ir piedalīties," – tā Renārs.