Kurzemes Vārds

21:02 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Lurda – pilsēta bez smiekliem, bet ar cerībām
Andžils Remess

Kas nekaitēja rakstīt ceļojumu iespaidus tad, kad tikko bija sairis dzelzs priekškars, kas mūs šķīra no Rietumiem, un nenācās daudz prātot, ar ko varētu izraisīt lasītāju interesi. Toreiz neparasts šķita viss pie viņiem redzētais un izjustais. Gan Kanāriju salas pie Āfrikas krastiem ar vairāk nekā 20 grādu siltā okeāna viļņu glāstiem Ziemassvētku priekšvakarā, gan šēras pie Stokholmas ar namiņiem uz saliņām, it kā izkāpušiem no pasakām, gan vietas Romā, kurās rakstnieks Dens Brauns risināja baisos notikumus savā bestsellerā "Eņģeļi un dēmoni". Kur nu vēl Reperbānis Hamburgā, Soho rajons Londonā vai Pigalē laukums Parīzē, kur garāmgājējus vai aiz rokas rauj iekšā striptīzbāros, seksa izrādēs un ne tikai.

Tagad arvien mazāk paliek cilvēku, kuri to vai citu nav skatījuši savām acīm. It sevišķi pēc tam, kad tepat no Liepājas lidostas līdz Hamburgai un Kopenhāgenai var nokļūt ātrāk nekā ar automašīnu līdz Rīgai. Pasaule pienākusi mums tuvāk, un galvenokārt no katra paša izvēles atkarīgs, vai doties baudīt Grieķijas sauli, slēpot Alpu kalnos vai palūkoties uz Bigbenu Londonā. Un nekas neparasts vairs neliekas, ja, piemēram, Frankfurtes lidostā ik uz soļa skan latviešu valoda vai Hamburgas kanālu malā izdzirdi ielas muzikantu raujam vaļā sirdi ielīksmojošo un dvēseles lidojuma brīžos pie mums tik bieži dziedāto "Lido mazā kaija".

Tālāk var nelasīt tie, kuri Pireneju kalnus Eiropas dienvidrietumos izbraukājuši krustu šķērsu. Viņiem neko jaunu nepavēstīšu. Taču vismaz man šķita interesanti pabūt Francijas mazpilsētiņā Lurdā, kas iegūlusi šajos kalnos turpat pie robežas ar Spāniju. Jo par Lurdu bija dzirdēts gan kā par pasaules visiecienītāko svētvietu, kur parādījusies Dievmāte, gan lasīts Emīla Zolā romāns ar šādu nosaukumu, kuru savulaik raksturoja kā reliģiskā fanātisma, elku dievu pielūgšanas un tumsonības atmaskojumu.

Bet varbūt šis apvidus jums saistās ar ko citu. Piemēram, ar Pamplonu turpat pāri kalniem, kas tik bieži redzēta televīzijas raidījumos, kad šaurajās ieliņās izlaistie vērši trenkā cilvēkus, kuri tādā veidā liek adrenalīnam skriet asinīs. Vai arī ar tikai divu stundu brauciena attālumā no Lurdas esošo Francijas populārāko kūrvietu Biskajas līča krastā – Biaricu. Franči nez kāpēc to dēvē par spoku pilsētu. Spokus šoreiz neizdevās sastapt, taču pirmajā brīdī pārsteidza skats piekrastes ūdeņos. Sākumā šķita, ka tajos izkaisītas brīdinājumu bojas, kas šūpojas Atlantijas okeāna viļņos. Taču tad te viena, te cita boja izslējās visā augumā, ieguļoties paisuma viļņa mugurā un uz sava dēļa slīdot tikmēr, kamēr pazuda vērpetēs, lai atkal iznirtu tad, kad, šķita, viļņi to tūlīt, tūlīt trieks pret klintīm. Nākamajā dienā šajā sērfotāju paradīzē bija paredzētas Francijas meistarsacīkstes, un sportisti gatavojām tām, stundām mirkstot ūdenī.

Bet tagad par Lurdu, šo pilsētiņu ar tikai 15 tūkstošiem iedzīvotāju, kuru katru gadu apmeklē ap 5 miljoniem cilvēku. Vieni – lai meklētu glābiņu slimai miesai un dvēselei, citi – lai pateiktos Dievam par izdziedināšanu. Protams, arī ziņkārīgie, lai redzētu vietu, kur 1858.gadā 14 gadu vecajai meitenei Bernadetai Subarū 18 reizes parādījās Jaunava Marija, vienā no šīm reizēm pavēstot, ka no klints izšļāksies avots un tā ūdenim būs dziedinošs spēks.

Nav grūti iedomāties, kā pilsētiņas iedzīvotāji sākumā to uztvēra. Meiteni, kura vienīgā bija dievību redzējusi vaigu vaigā, tirdīja policijas ierēdņi, pārbaudīja mediķi, skeptiski bija garīdznieki. Šo vietu norobežoja ar žogu, to apsargāja policisti, raidot prom ziņkārīgos, jo ej nu sazini, vai tur nenotiek arī kādas briesmas. Taču brīnumi atkārtojās no nedēļas nedēļā piecu mēnešu garumā, tie kļuva arvien neparastāki, un skeptiķiem nācās atzīt, ka meitene runā patiesību. Avotiņš tiešām sāka urdzēt, valodas par to izplatījās arvien ātrāk un tālāk. Pēc četru gadu izmeklēšanas Dievmātes parādīšanos un izdziedināšanas gadījumus varas iestādes atzina oficiāli. Ticības un cerību neizdzēšamā liesma bija iedegta, sāka plūst svētceļnieki, un tagad Lurdu uzskata par ticības un lūgšanu galvaspilsētu.

Jā, viss balstās uz ticību un lūgšanām, tikai vieni paļaujas uz Dieva žēlastību, bet citi to uzskata par psihoterapiju, par pašiedvesmas atraisītiem spēkiem, kas dažkārt palīdz labāk par visām zālēm. Zinātnieki daudzkārt pārbaudījuši avota ūdeni un nav konstatējuši tajā tādas ķīmiskas sastāvdaļas, kas terapeitiski dziedinātu no visām kaitēm. Taču zinātnieki arī atzinuši, ka šis ūdens tiešām dziedina. Bet varbūt dziedina pats process, ticība un pārliecība, ka tas palīdzēs.

Pēc atgriešanās no Lurdas vēlreiz pārlasīju minēto Zolā romānu "Lurda". Un, ja tas nebūtu rakstīts aizpagājušā gadsimta beigās, bet mūsdienu aizdomu pilnajā pasaulē, varētu domāt, ka romāns ir pasūtījuma darbs, lai tūrisma centru konkurences cīņā atbaidītu no Lurdas. Jo rakstnieka zīmētās ainas tiešām ir baisas.

Emīlam Zolā dziedinošais ūdens ir visdažādāko mēslu pilni dubļi, kuriem pa virsu peld sarkani sabiezējumi no uztrūkušiem augoņiem, un šajā putrā citu pēc cita iegremdē arī izžuvušus augumus ar violetiem plankumiem izraibinātām miesām, arī tādus, kurus dzīvība jau atstājusi. Bet svētceļnieki rādīti kā šausmu pārņemts pūlis, kas plūst, vaidot un gaudojot ciešanu pārņemtām sejām.

Tiešām, Lurda nav smieklu un izklaides pilsēta. Tajā reti var redzēt bērnus, un, ja var, tad lielākoties dažādām kaitēm piesaistītus ratiņkrēsliem. Ja reģiona lielākajā pilsētā Tulūzā līksmi griežas karuseļi, ja Biaricā okeāna bēguma laikā raupjajās smiltīs zēni dzenā bumbu un tuvējās ieliņās sasaucas sērfotāji, savus dēļus pasituši padusē un basām kājām smaidīdami dodoties garām greznajām viesnīcām, tad Lurdā nekā tāda nav.

Nav izklaides vietu, kur notriekt naudu. Saulei pazūdot aiz kalniem, Žēra kalna virsotnē atmirdz milzu krusts, it kā sargājot, it kā svētot pilsētiņu, un ieliņās iestājas vakara snaudošais miers. Tās atdzīvojas pēc agrā rīta dievkalpojuma bazilikā, no kuras izbirst žēlsirdīgās māsas, tērptas melnos virsvalkos, baltos svārkos, baltās zeķēs un baltās kurpēs, un izklīst pa hospitāļiem un viesnīcām, lai atgrieztos, stumjot ratiņkrēslus ar slimniekiem. Aprūpēt slimos katru gadu ierodas ap 70 tūkstošiem brīvprātīgo no visas pasaules, un ne tikai sievietes, bet arī vīrieši.

Diez vai vēl kaut kur pasaulē tik mazā pilsētā ir tik daudz viesnīcu. To skaits sniedzas pāri trijiem simtiem, un Francijā vairāk viesnīcu nekā Lurdā ir tikai Parīzē. Lurdas jaunajā daļā, kas sāka slieties ielejā pēc pirmajiem svētceļojumiem, citu ēku kā viesnīcas celtņu nav. Trijos, piecos un septiņos stāvos, vienkāršas un lepnas. Izmantojot gan reliģiskus nosaukumus – "Saintie Marie", "Paradise", "Eden", "du Vatican", gan dižmanīgus – "Parise", "Royal", "Grand Hotel". To baltās fasādes saspiedušās gar abata Peiramala un Paradīzes bulvāriem, kāpj augšup pa Bernadetas Subarū avēniju un tālāk Grotas ielu, un no abām pusēm ielenc Gaves upi, kas līkumo cauri Lurdai, veļot ūdeņus no kalniem.

Un diez vai vēl kaut kur pasaulē var redzēt tik daudz ratiņkrēslu kā Lurdā. Ratiņnieki ieripo veikalos un kafejnīcās, autobusos un vilcienos, kur nu vēl laukumos ap baziliku. Kad pēcpusdienās notiek krusta gājiens Kalvārijas kalnā, kurā bronzas figūras ataino Kristus ciešanu ceļu, šķiet, ka ratiņkrēslu plūsma nebeigsies.

Un tomēr Lurda nerada nolemtības un nomāktības smago izjūtu. Tā ir pilsētiņa bez jautrības un smiekliem, bet ar cerību.

Lurdā nevar apmaldīties, pat gribot. Lurdā ir divi orientieri, kuri veras pretī aiz katra ieliņu labirinta pagrieziena. No kalna pilsētiņas vecajā daļā draudīgi noraugās pirms tūkstoš gadiem celtā cietokšņa mūri un torņi, bet ielejā pāri viesnīcu jumtiem cēli un aicinoši paceļas bazilikas smaile.

Bazilika uzcelta Gaves upes krastā virs Masjabellas klints grotas, bet grota ir Lurdas sirds un dvēsele. Ailē virs 10 metru platās, 4 metrus augstās un 9 metrus dziļās klinšu iedobes Bernadetai bija parādījusies vīzija, un grota ir tā vieta, kuras dēļ uz Lurdu katru gadu dodas cilvēki no visām pasaules malām, meklējot glābiņu miesai un dvēselei. Nākamgad droši vien dosies vēl vairāk, jo nākamgad apritēs 150 gadu, kopš Dievmātes parādīšanās, un Lurda gatavojas šai jubilejai. Bazilikas fasādi apjozušas sastatnes un baznīcu zvanu skaņas mijas ar āmuru klaudzieniem, pie skulptūru grupas vīri lej jaunu asfaltu, bet 190 metru garajā un 60 metru platajā pazemes baznīcā, kurā var sapulcēties 25 tūkstoši cilvēku, šurpu turpu tarkšķina traktoriņi.

Taču svētvieta turpina dzīvot savu dzīvi. Svinīgi plūst dziesmas un ērģeļu skaņas no kriptas, bazilikas un Rožukroņa baznīcas, kuras paceļas cita virs citas, savienotas milzu kāpnēm, varenām kā arkām. Ļaudis dodas pāri upei vai nu uz kādas konfesijas dievnamu, vai lai padzertos pie krāniem ūdensceļā. No klostera iznāk bariņš mūku. Neliela rinda izveidojusies pie nojumes ar baseiniem, kuros iegremdēties. Cilvēki sastājušies pie ūdens krāniem, kas stiepjas gar klints sienu blakus grotai un no kuriem plūst ūdens. Avotiņš pats urdz grotā, paslēpts zem stikla kupola. Cits piepilda jebkurā veikaliņā nopērkamu plastmasas kanniņu, cits minerālūdens pudeli vai trauku pusmučeles lielumā, bet cits nodzeras tāpat no plaukstām. Ūdens ir vēss un spirdzina.

Sveču alejā kalna pakājē platānu ēnā trīsuļo simtiem liesmiņu un liesmu, iedegtas pateicībā, bet iedegtas arī cerībā. Sveces var iegādāties stendā, un tās ir vienīgais, par ko šajā teritorijā jāmaksā. Sveces sakrautas grēdās – gan pusmetru garas, gan prāva koka stumbra resnumā. Nav neviena, kas kontrolētu, kādu sveci tu paņem un cik paņem, tikai neticu, ka kāds izvairītos iemest norādīto eiro skaitu.

Bet galvenais ir grota, kas staro pretī kā cerību un sapņu bāka. Cilvēki plūst cauri grotai, nometas ceļos un noskaita lūgšanu, noliek ziedus un skūpsta klints sienu, kas gadu desmitos nogludināta kā spogulis. Grotas priekšā izvietotajos solos ļaudis sēž gan dienasvidus saulē, gan rīta dzestrumā, gan vakara tumsā. Sasaucas putni, no mežu klātajām nogāzēm un tālumā balojošajām sniega apsegtajām klintīm vēji atnes kalnu dzidro smaržu. Laiku pa laikam majestātiski un gavilējoši nolīst baznīcu zvanu skaņas, bet no ailes virs grotas, efeju stīgu ieskauta, it kā mierinot, it kā cerības solot, noraugās Dievmātes marmora statuja, sveču piramīdas mirdzā balta kā sapnis.

Lurdai ir trīs simboli – Dievmāte, Bernadeta un grota. To vārdā nosaukti dievnami, ielas, avēnijas, laukumi, viesnīcas. Viņu attēli žilbina acis suvenīru veikaliņos, kas saspiedušies cits pie cita līkloču ieliņās, no atklātnēm, bukletiem, fotoalbumiem, nozīmītēm, piespraudēm, rotaslietām, cepurēm, šallēm, krekliem, lakatiem, krūzītēm, šķīvīšiem, glāzītēm, pildspalvām, zīmuļiem, pat šķiltavām un pelnu traukiem. Plauktos cēli stāv Dievmātes balti zilās keramikas, bronzas un koka figūras, un cenas ir no 1 līdz 550 eiro. Uz cita priekšmeta Dievmāte kopā ar Bernadetu, uz cita Bernadeta vai grota vienas pašas, bet uz cita visi trīs simboli kopā.

Var jau teikt, ka Svētās Jaunavas parādīšanās brīnums un grotas avota dievišķais spēks ir pārlieku komercializēti. Taču Lurdai no kaut kā jādzīvo ir. Ja pēc cerībām izslāpušiem svētceļniekiem pietiek ar to, ka šīs slāpes remdētas, tad Lurdai no tā neizdzīvot. Un veikaliņi ver durvis jau rīta melnumā, taksometri dežūrē pie viesnīcu durvīm, jebkurā brīdī gatavi pakalpot, pilsētiņas apskatei paredzētais autobusiņš dodas ceļā kaut vai ar pāris pasažieriem, bet funikulieris rāpjas kalnā, kaut arī katrā no četriem vagoniņiem sēdētu tikai viens cilvēks. Lai arī cik spēcīgi Lurdas gaisā virmo ticības jūsma un cerības pārliecība, ar pielūgsmi vien neiztikt.