Kurzemes Vārds

00:40 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Bezsaimnieka filozofijas noriets?

"Mana adrese nav ne māja, ne iela, mana adrese ir Padomju savienība" – tādi kādreiz bija pazīstamas dziesmas vārdi. Protams, par tiem var pasmieties un uztvert vēsā mierā, taču būtībā tā ir filozofija, ar kuru cīnāmies līdz pat mūsdienām un vēl neesam tikuši vaļā. Cilvēku nevar izmainīt, piespiežot vienu datora podziņu, jo viņš ir grūti vadāma, visai dogmatiska un neelastīga būtne, kura turklāt nekad nemainīsies pret savu gribu. Ir jāpaiet paaudzēm.

Aizvakar kāds vīrelis Dzērves ielā, izsaiņojis smalkmaizīti no maisiņa, plēvi palaida pa vējam, kaut gan blakus bija atkritumu grozs. Laikam viņam nepatika mans nosodošais skatiens, un tādēļ viņš tūliņ izskaidroja, ka cienot sētnieku darbu, tādēļ viņš par to rūpējoties. Es savukārt palūdzu asprāša dzīvesvietas adresi, lai varētu savākt atkritumus un doties ciemos izrādīt cieņu viņam…

Atkritumu apzinātu izmešanu uz ielas varētu nosaukt par vienkāršu bezkaunību, pašu cilvēku – par cūkmenu, taču var arī vilkt paralēles ar jau nosaukto dziesmu, kurā pieminēta iela, māja, valsts. Manuprāt, piederības apziņas trūkums tieši savam namam un savai ielai, proti, tam, kas ir nevis mans personīgi, bet visu mūsu kopīgs, ir tas, kas līdz šim traucējis gan sekmīgāk saimniekot daudzdzīvokļu namos, gan veicinājis bezsaimnieka filozofiju kā tādu. Tas ir bēdīgs stāsts par to, ka, tikko pārkāpts pār sava dzīvokļa slieksni, mēs esam nonākuši pasaulē, pret kuru esam pārāk vienaldzīgi, pret kuru neizturamies ar cieņu, pretēji tam, kā uzvedamies savā miteklī. Ārpus sava mājokļa ar vieglāku sirdi varam gružot, sabojāt, salauzt, jo tas nav mūsu pašu, bet gan mūsu visu.

Tomēr laiks iet, un laiki mainās. Kaimiņi, kas gadiem ilgi cits citam bija padevuši tikai labdienas, tagad spēj pārmīt daudz vairāk vārdu – par to, kā racionālāk uzkopt trepju telpu, kā neļaut puišeļiem piečurāt gaiteņa tumšos kaktus, kā pierunāt kaimiņu Sašu sienas krāsot zaļas, nevis zilas, kā galu galā – kopīgi apsaimniekot savu namu un mēģināt ietaupīt.

Katru mēnesi Pilsētas dome pieņem daudzus lēmumus par namu nodošanu apsaimniekošanā pašu īrnieku izveidotajām biedrībām. Cilvēki grib dzīvot labāk, cilvēki grib kaut ko mainīt un cilvēki saprot, ka ne valsts, ne pašvaldība nekad neizdarīs to, ko viņi var izdarīt paši. Un tas mani tiešām ļoti priecē.

Ints Grasis