Kurzemes Vārds

08:17 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Divreiz "Dēklai" piederīga
Daina Meistere

Anita Vītola–Peneze saka: "Man enerģijas ir pietiekami!" Un jāteic, ka spēka viņai tiešām vajadzīgs daudz. Jo Anita ir sešu bērnu mamma un vecmāmiņa gadu vecajam Robertam. Viņa strādā par 44.Zemessardzes kājnieku bataljona Rezerves personāla uzskaites nodaļas vadītāju, studē Liepājas Pedagoģijas akadēmijas neklātienes 1.kursā iestādes un uzņēmuma vadību. Un nesen viņu ievēlēja par daudzbērnu ģimeņu biedrības "Dēkla" valdes priekšsēdētāju.

Nav tā, kā filmā

Kuplās saimes māmiņai ir tikai trīsdesmit deviņi gadi. Anita pati uzaugusi ar bērniem svētītā ģimenē. Viņas māmiņa un tētis Irēna un Viktors Lejas kopā ar saviem sešiem bērniem arī savulaik atzīti par vienu no "Dēklas" gada ģimenēm. Tāpat kā 2005.gadā par prasmi turēt godā ģimenes pavardu sumināja Anitas Vītolas–Penezes un viņas vīra Egona saimi. Kad Anita satika Egonu, viņai jau bija rūgta pieredze. "Man auga divi bērni. Viņu tētis par mazajiem bija pilnīgi atteicies rūpēties un neinteresējās, kā viņiem klājas. Man tas ļoti sāpēja," klusi pastāstīja Anita. Viņa augusi ģimenē, kur mamma un tētis ļoti rūpējās par saviem bērniem, kaut arī grūtību netrūka. Ģimene mitinājās nelielā dzīvoklītī bez kādām ērtībām Bērzu ielā. Bet vecāki centās ielikt savos bērnos pašu galveno – dzīves gudrību, prieku un mīlestību. Taču tobrīd tieši atbalsta un mīlestības bija pietrūcis Anitai un viņas diviem mazuļiem – meitai un dēliņam, kuri mitinājās kaimiņos vecākiem. Māmiņa bija zaudējusi ticību vīrieša spēkam.

Tad kādā pavasara dienā pie tramvaja pieturas viņa satika savu likteni. Divas jaunietes, no kurām viena bija Anita, piesaistīja jauna vīrieša uzmanību. Jau toreiz viņa paziņai atzinās, ka, izkāpjot no vagona, bijusi sajūta, ka ar šo tramvaju aizbrauc viņas laime. Kaut arī vēl nezināja ne jaunā vīrieša vārdu, ne viņa dzīvi.

"Mani viņš piesaistīja ar to, ka viens audzināja divus bērnus. Vecumā apmēram tādus pašus kā manējie. Es jutu, ka viņš ir tas stiprā vīrieša tips, kāds man visu laiku bija trūcis," teica Anita, kad vēlāk viņi jau bija atraduši ceļu viens pie otra.

Jaunajā ģimenē piedzima vēl Toms un Madara Krista. Savā starpā sadraudzējās Liene, Jana, Aldis, Māris. Egona bērni kļuva arī par Anitas bērniem, Egons rūpējās un atbalstīja visu savu nu jau kuplo saimi. Bija jau bezmaz kā pazīstamajā seriālā "Soli pa solim", kaut arī Liepājas saimē bērni bija mazāki, visi pirmsskolas vecumā, tāpēc pierašanas posms varbūt bija vieglāks. Bet problēmu netrūka.

"Es reizēm domāju, ka esmu slikta mamma, ka par maz savējos aizstāvu. Es viņiem saku: ja tev kaut kas neveicas, ja ar tevi strīdas, tad pameklē vainu sevī," paškritiski domā māmiņa. Taču tā jau nav, viņa lieliski sajuta, kad vajag iejaukties, kad kādam no puikam jāatrod cita skola, kas ļautu atgūt pašapziņu. "Aldis tagad mācās Lietišķās mākslas vidusskolā, Māris – RTU Liepājas filiāles Profesionālajā vidusskolā, Toms – Kapsēdes pamatskolā. Par šo skolu un tās direktoru Gintu Plostnieku varu teikt tikai labāko. Te rūpējas par bērniem, prot viņus piesaistīt mācībām, lai nerastos kavējumi. Šajā skolā ir individuāla attieksme un pieeja, un tas palīdz, ja skolēns ir kautrīgs, sevī ierāvies," pastāstīja māmiņa, kura izvedusi cauri skolu līkločiem piecus bērnus. Mazā Madara Krista iet bērnudārzā. Liene mācās Dobelē par frizieri. Bet Janai gan vēl jāsaņemas un jāatrod spēks gan savu dēliņu audzināt, gan vidusskolu pabeigt.

"Vai man jāizģērbjas, lai ticētu?"

Mācās arī māmiņa. Tagad viņa apgūst uzņēmuma un iestādes vadību Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Anitai ir vairākas izglītības. Viņa sākumā apguva pavāra profesiju. Tā lieti noder, ģimenei maltītes gatavojot, jo sabiedriskajā ēdināšanā viņa vairs nestrādā. Kamēr mazie auga, Anita paspēja Juridiskajā koledžā izmācīties par jurista palīdzi. Darbu nebija viegli atrast, jo trūka iepriekšējas prakses. Bija laiks, kad Anita sūtīja uz dažādām iestādēm un uzņēmumiem savu CV, lai pieteiktos konkursiem. "Citur vispār neatsaucās, citur aicināja uz darba pārrunām un tad atteica," viņa atceras.

"Esmu pacietīga un mierīga. Man nepatīk strīdi un asumi," sevi raksturo A.Vītola–Peneze. Bet gluži sev kāpt uz galvas viņa neļauj, lai gan visbiežāk, kad sirds pilna, vienkārši aiziet. "Man ļoti patīk mans tagadējais darbs un cilvēki, ar kuriem nākas sastrādāties," to pieminot, viņas sejā atplaukst gaišs smaids. Taču ne vienmēr tā ir bijis. Izrādās, ne visi var pieņemt to, ka sieviete, kas audzina kuplu bērnu skaitu, var būt ne tikai laba māte, bet arī laba darbiniece. Šādu nievājošu un neticības pilnu attieksmi daudzbērnu saimes māmiņai iznācis izbaudīt pārpārēm. Un visvairāk tieši no sieviešu puses. "Ja aiztiek manu ģimeni, to es nevaru paciest!" – tad Anita spēj būt arī asa. "Es zinu, kā man ir klājies, es zinu, ko man nācies pārciest. Tāpat es zinu, cik daudz laba un sirsnīga esmu saņēmusi no saviem vecākiem," viņa saka.

Kad Anita un Egons sāka veidot ģimeni, viņiem nācās domāt, kur vīt šo ligzdiņu. Egonam īstas dzīvesvietas pilsētā nebija, bet Anita ar abiem mazuļiem mitinājās vienistabas dzīvoklīti. Toties jaunā māmiņa bija paspējusi iestāties dzīvokļa rindā, jo nams, kurā viņa mitinājās, skaitījās avārijas stāvoklī. Kad pieteicās Toms, abi vecāki devās uz pilsētas pašvaldību lūgt plašajai saimei piemērotu apdzīvojamo platību.

"Ak, Dievs, ko tik mums piedāvāja! Istabas bez logiem, durvīm, pat bez grīdām, neviena normāla dzīvokļa," atceras māmiņa. Amatpersonas viņu pat pazemoja tiktāl, ka nicinoši izteicās, sak, nevar zināt, vai jūs vispār esat stāvoklī, varbūt tikai spilvenu esat ielikusi. "Vai man būtu jāizģērbjas?" izmisums pārņēma Anita. Tad reiz, sēžot pie kārtējā kabineta durvīm, abi mitekļa meklētāji izdzirdēja iekšā sarunu, kurā kāds atteicās no dzīvokļa O.Kalpaka ielā. Tad nu viņiem trumpis bija rokā. Uz jautājumu, kā tad jūs varēsit samaksāt par četristabu dzīvokli, vīrs atbildējis, ka strādās un samaksās! Tur Vītolu–Penežu ģimene dzīvo vēl tagad.

Bagātība

"Mēs neesam bagāti, mums nav naudas pārpārēm, bet mēs esam mācējuši iztikt un iztiekam," uzsvēra māmiņa. Viņa prot atšķirt svarīgas lietas no mazsvarīgām un audzina šīs vērtības arī bērnos. Tā ir savstarpējā sapratne un cieņa, draudzība, kuru ģimenes ar kuplu bērnu skaitu sastop biedrībā "Dēkla". Jo tur ir cilvēki, kuri saprot cits citu. Tagad, esot par "Dēklas" galveno māmiņu, Anita, protams, ar vīra un savu bērnu atbalstu cer turpināt iesāktās tradīcijas, rīkojot kopīgus izbraukumus un sarīkojumus, kā arī rakstot projektus. "Pirmais projekts man izdevās sekmīgi, mēs daudz ko guvām un iemācījāmies, tagad strādāju pie nākamā," pastāstīja Anita.

Anitas vērtība ir ticība. Viņa tic Dievam un mudina arī savus bērnus ticēt, ka ir kāds augstāks spēks, kas dod mierinājumu un atbalstu. Tieši ticība aizveda viņu līdz Parīzei, Vīnei, Barselonai. Vēlāk Anitai izdevās pierunāt vīru doties ceļojumā. Un tā abi vecāki atraduši gan iespējas, gan laiku kopā aizceļot uz Poliju, Turciju, Tunisiju, divas reizes viņi bijuši sievas sapņu zemē Ēģiptē.

"Es vēlos būt tāda mamma, kura neuzskata, ka dzīve beidzas ar mazu bērnu autiņiem, ka līdz ar bērna ienākšanu ģimenē pašai sev vairs neatliek ne laika, ne spēka. Es audzinu bērnus tā, lai viņi paši zinātu, kā rīkoties, un dzīvoju tā, lai man būtu laika apgūt tās zināšanas un redzēt to, kas vajadzīgs tieši man," sacīja jaunā mamma un vecmāmiņa, kura, lai visur paspētu laikā, sēžas pie vīra dāvinātās automašīnas "Hyundai" stūres.