Kurzemes Vārds

07:47 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ikdienas piezīmes

Izkārtne
Kirils Bobrovs

No mana dzīvokļa loga redzama ostas 49.piestātne, uz kuru ved Siļķu iela. Tur ir tik daudz malkas, ka acis ņirb. Grūti pat iedomāties, cik lielā platībā audzis izcirstais mežs, ja brīnumainā kārtā to varētu atjaunot zaļajās ārēs. Taču galvenais ir kas cits: ja tomēr baļķus nelielām porcijām krauj kuģos, tad ņem pa druskai no pašas augšas. Un tikpat daudz pēc tam šajās grēdās izkrauj no retumis šurp atbraukušajām mašīnām. Bet kopumā te nekas nemainās – gadu nogulējušie baļķi uzsūc nokrišņu mitrumu, sāk brūnēt un trūdēt. Kur gan tos vairs varēs izmantot? Tādēļ dažiem osta rada negatīvu iespaidu. Bet varbūt patērētājs jūras otrā pusē jau sen norēķinājies par zāģmateriālu piegādi un tagad visiem uz visu nospļauties?

* * *
Vasaras beigās autobusu pieturās zem nojumēm parādījās visu maršrutu shēmas. Tās bija tik precīzas un detalizētas, ka pēc tām pat varēja teicami apgūt pilsētas ģeogrāfiju. Bet intriga bija tāda, lai jebkurā pieturā uzreiz varētu viegli noteikt, kur tieši tu atrodies. Un šā speciālā aplīša – norādes – paraugs bija uzzīmēts shēmas malā, lai būtu vieglāk noteikt atrašanās vietu. Ideja, protams, visupirms attiecās uz tūristiem, iebraucējiem un pilsētas viesiem, jo mēs paši arī bez norādēm tiksim skaidrībā, piemēram, – tā ir Karosta vai Ganību iela. Viss it kā ir loģiski un slavējami. Vienīgi šīs norādes aplīšu veidā piemirsās iezīmēt vajadzīgās vietās, un tās palika tikai kā paraugi. Taču sūdzību tādas nevērības dēļ nebija, jo tūrisma sezona jau bija garām.

* * *
Jāņa Rozes grāmatnīca, būsim taisnīgi, ir lieliska un grezna. To neviens neapšauba. Nelielas domstarpības rodas par reklāmu vai pat sludinājumiem. Ja nezinātājam sacīs, ka grāmatnīca atrodas bijušajā Galvenajā pastā, situācija uzreiz kļūs skaidra, it sevišķi pamatiedzīvotājiem. Bet, ja iebraucējs avīzē vai uz plakāta izlasīs grāmatnīcas adresi, tas nebūt neatvieglos viņa meklējumus. Grāmatu tirgotāji aicina apmeklēt veikalu Pasta ielā 4. Bet kur tas ir? Pēdējo reizi numura plāksnīte uz šās ēkas bija redzēta deviņdesmito gadu sākumā. No tās pilnīgi atbrīvojās, uzsākot fasādes remontu, kas, starp citu, tā arī netika pabeigts. Bet numura plāksnītēm uz ēkām vienalga ir jābūt. Jo Liepājā ir šādi noteikumi, kurus pieņēmusi Pilsētas dome.

* * *
Reklāmas plakātus autobusu pieturās maina diezgan bieži. Ne katram tie kļūst apnicīgi, un tieši tas, iespējams, ir pats svarīgākais. Tagad uzradies plakāts: vidusskolēni sēž solos dažādās pozās, bet ar cepurēm galvā. Varbūt tāpēc, lai neķemmētie mati neaizskartu pašcieņu? Grūti pasacīt, kāds bijis mērķis, taču attēls asociējas ar aicinājumu skolas solā sēdēt ar galvassegu. Ļoti iespējams, ka tas tā nav, bet vienalga – cepures nevietā. Kopumā tas izraisa negatīvas izjūtas.

* * *
Ejot pa savu mikrorajonu, praktiski katru dienu redzu, ka kādā mājā kāds atkal vecos logus maina pret pakešlogiem. Visuzskatāmāk tas redzams pie atkritumu konteineriem, jo tieši tur parasti nes vecos logu rāmjus ar visiem stikliem. Un tajā pašā vai nākamajā dienā visi stikli sadauzīti. Pēc tam atkritumu savācēji izved rāmjus, bet saplēsto stiklu čupas jāvāc sētniekiem. Šis darbs nav no patīkamajiem. Noķert visus vandaļus, it īpaši tad, ja tie ir jaunieši, protams, nav iespējams. Bet kaut kas taču jādara lietas labā. Pretējā gadījumā mēs tikai veicinām vandalisma izpausmes.

* * *
Kādēļ gan uz mājas nevarētu uzrakstīt, kam tā pieder? Kas traucē? Drīz vien sāks snigt, būs atkala un lāstekas. Un, kā vienmē, cilvēki rakstīs un zvanīs uz visām instancēm, tradicionāli vēršoties pret namu pārvalžu sētniekiem. Arī žurnālistiem ne vienreiz vien bija jānoskaidro, par kuru konkrēti māju ir runa, un bieži vien izrādījās, ka tas ir patstāvīgs nams un ar namu pārvaldi tam nav nekāda sakara. Ja dusmīgais ziņotājs uz plāksnītes redzētu īpašnieka uzvārdu vai biedrības nosaukumu, tad ceļš uz kārtības ieviešanu būtu daudz īsāks. Pirmā kapitālisma gados to neslēpa. Uz plāksnītēm tā arī bija rakstīts: "Raiņa iela 23, J.Jankovskis", "Kalpaka iela 80, T.Kļepeņins", "Liepu iela 7, J.Gailis". Ja šādā veidā tiek pārkāptas cilvēktiesības, kas gan traucē norādīt juridisko personu, ja jau informāciju par to ir publiskojusi Pilsētas dome?

* * *
Par attieksmi pret reklāmu televīzijā un radio: "Reklāma būs īsa" – šādus vārdus arvien biežāk var dzirdēt no diktoru mutes pirms pārtraukuma reklāmas bloka pārraidīšanai. Tas jāuztver kā savdabīga atvainošanās par sagādāto satraukumu, sak, pacietieties tikai mazliet, tas taču ir tīrais sīkums, un tam var arī nepievērst uzmanību. Šķiet, reklāmdevējs varētu izvirzīt pretenzijas – viņš taču maksā tikai par savu tekstu, nevis par komentāru, pat visnotaļ viņam neizdevīgu. Veidojas kaut kādas netirgus attiecības.

* * *
Remonta apjoms nebija liels. Pie mājas O.Kalpaka ielā 101 pēc veiktajiem zemes darbiem bija jāatjauno uzlauztās ietves daļa. Atbrauca kravas mikroautobuss, no tā izkāpa strādnieki un visu paveica ātri un kvalitatīvi. Vienīgi aizmirsa savākt savus zālē atstātos uzlauztā asfalta gabalus. Varbūt viņiem šķiet, ka tas ir sētnieka pienākums? "Jaunliepājas" mājas pārvaldnieks pat nepaguva ievērot, ka uz mikroautobusa bija firmas "Ceļu, tiltu būvnieks" emblēma. Toties atkritumu kaudzes veidā atstātā vizītkarte šeit jau divus mēnešus atgādina par amatpersonu bezatbildību, kas sankcionējušas darba priekšapmaksu.