Kurzemes Vārds

18:10 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Galvenais ir satracināt cilvēkus
Kristīne Pastore

Pieļauju, ka netrūka cilvēku, kas ķēra pie sirds, uzklausot vēsti, ka, iespējams, no nākamā gada par vizīti pie ģimenes ārsta tagadējo 50 santīmu vietā var nākties maksāt 10 vai pat 15 latu. Tāda ziņa izskanēja pēc tam, kad Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas biedri pieņēma lēmumu no nākamā gada neslēgt līgumus ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru. Viņi nav apmierināti ar piedāvāto līgumu un tam pievienoto pielikumu. Ja VOAVA neizrādīs pretimnākšanu un neizskatīs iespēju savas prasības pret ģimenes ārstiem mainīt, viņi draud, ka mums, pacientiem, nāksies maksāt pilnu cenu par vizīti. Tiesa gan, tas ir asociācijas oficiālais viedoklis, taču ne katra ģimenes ārsta uzskats.

Viena lieta, protams, ir dokumenti, kuriem, kā zināms pat no latviešu kino klasikas, ir jābūt kārtībā un katrai pusei skaidri un gaiši jāzina spēles noteikumi. Taču otra ir emocionālā, kas šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos procesos, kur kāda no pusēm sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem, noliek viņus tādu kā ķīlnieku lomā. Tiem, kas pašlaik cīnās par savām prasībām, visticamāk, jau tagad ir skaidrs, ka viss atrisināsies. Taču svarīgi ir cilvēkus satracināt un viest viņos nedrošību, lai pēc tam piekāptos, ar cēlsirdīgu žestu paziņojot, ka to dara šo pašu cilvēku labā, kas ir tik satraukti. Skaidrs, ka cilvēki ir satraukti! Kā lai viņi tādi nebūtu, ja visus Latvijas neatkarības gadus veselības aprūpes jomā ir bijušas vienas vienīgas reformas.

Atgriežoties pie tagad aktualizētā ģimenes ārstu un VOAVA līguma strīda, nevar neminēt kādu ļoti būtisku faktu. Ja ģimenes ārsti līgumu neslēgs, no tā paša brīža valsts viņiem nepārskaitīs nevienu pašu santīmu par iedzīvotāju veselības aprūpi. Tad viņu ienākumi būs atkarīgi tikai un vienīgi no to cilvēku skaita, kas varēs atļauties maksāt augsto samaksu par vizīti. Bet sprukās, protams, būs arī pati valsts, jo valstij ir jānodrošina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība saviem iedzīvotājiem – galu galā no mūsu nodokļiem daļa naudas taču tiek veselības aprūpei.

Visticamāk, strīdīgās puses atradīs kopīgu valodu, kāds kādam piekāpsies, kāds samazinās prasības un arī, starp citu, ambīcijas. Un iedzīvotāji arī turpmāk varēs droši iet pie sava ģimenes ārsta, zinot, ka neatstās tur pēdējo naudu, vai, vēl trakāk, neies tāpēc, ka naudas, ko samaksāt, viņiem nebūs. Cilvēki atviegloti nopūtīsies – draudi nepiepildījās! Taču drošības izjūta būs zudusi. Ja reiz doma par tik krasu maksas paaugstināšanu kaut vai tikai pabaidīšanas dēļ izskanējusi, kur ir garantija, ka pēc laika tā tomēr netiks īstenota? Nekur! Diemžēl joprojām mūsu valstī cilvēku tracināšana ir populārākais ierocis cīņā par savu mērķu sasniegšanu. Diezgan nožēlojami!