Kurzemes Vārds

20:12 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Piemiņai

Par ko notiesāja "Kursas" zēnus?

"Dusošie varoņi, ielejiet savu
Degošās vienības un varonības uguni
Mūsu jaunatnes sirdīs,
Lai latvju tautai augtu jauni varoņi.
Kas savu tautu izcels no
Neziņas tumsas un iznīcības,
Cels saulītē, lai tā plauktu un zeltu!"

Tās ir rindas no pagrīdes izdevuma "Kursa", ko izdeva Valsts Liepājas tehnikuma puiši 1946. un 1947. gadā. Un, lai cik neveiklas tās šķistu nopietnam literatūrkritiķim, tās patiesas. Tik patiesas, ka tām ticēja un sekoja vairāki desmiti jauniešu gan no paša tehnikuma, gan no citām skolām un iestādēm Liepājā. Diemžēl viņu cīņa nebija ilga. To nocirta pašā saknē. Vēl tikko sākušos. Jau 1947.gada 27.decembrī Liepājā, Republikas ielā, Baltijas Kara apgabala tribunālā sākās tiesa, kurā tiesāja 31 Liepājas tehnikuma audzēkni – 16–17 gadu vecus jauniešus, kuri vēlējās atbrīvot savu zemi no padomju okupantiem.
Viens no viņiem bija Arnis Otrups.
Viņš "Kurzemes Vārdam" uzticēja savas atmiņas un pārdomas par tiem laikiem.

Gribēja cīnīties

"Kad paskatos uz tehnikuma, tagad – Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāles, ēku, atmiņas nekad neļauj tai mierīgi paiet garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka starp daudzām piemiņas zīmēm tur ir viena, kas tās sāpīgi plēš vaļā. Melnā granītā tur iecirsti vārdi:

"Šajā namā 1946./47. gadā darbojās jauniešu pretošanās kustības "Kursa" centrs."

Padomju nāves nometnēs notiesātie:
Haralds Vērpe 1927
Arvaldis Grinbergs 1930
Arvīds Eglītis 1930
Oskars Gūtmanis 1930
Viesturs Graikstis 1927
Armants Ģintars 1928
Alberts Megnis 1929
Oļģerts Lūsis 1930
Ernests Freimanis 1927
Arnolds Zviedris 1928
Krišs Mikas 1922
Roberts Jansons 1929
Visvaldis Doma 1928
Pēteris Grasmanis 1929
Valfrīds Valciņš 1928
Zigismunts Zvinbergs 1927
Ziedonis Luika 1930
Krišs Bulavs 1926
Ojārs Vītols 1930
Gunārs Gūža Zeps 1928
Žanis Megnis 1930
Harijs Jonass 1927
Gunārs Režais 1930
Edgars Baumanis 1930
Aivars Kalējs 1929
Gunārs Radovičs 1927
Arnis Otrups 1929
Visvaldis Vilkaste 1927
Kārlis Deklaus 1929
Voldemārs Drava 1927
Oskars Smiltnieks 1927

Vēlāk aizturēti un tiesāti "Kursas" dalībnieki:
Visvaldis Zīlītis 1929
Arnolds Šterns 1930
Verners Harmsons 1929

Kā radās šāda piemiņas plāksne?

Toreiz, pirms sešdesmit gadiem, mēs bijām jauni, bijām skolēni, kuri bija pārdzīvojuši Otro pasaules karu. Arī mūsu, tāpat kā citu Latvijas cilvēku, atmiņā bija palicis Baigais gads, kad daudzus mūsu valsts cilvēkus ar varu aizveda svešumā, kad VDK jeb, kā tautā sacīja, čeka daudzus iznīcināja, nogalināja. Savos pusaudža gados bijām jau pieredzējuši, kāda dzīvē izskatās Padomju Savienības komunistiskās partijas programma, ko vadīja Josifs Staļins, kurš jau 1937.gadā vērsās pret latviešu tautu. Bijām piedzīvojuši 1941.gada 14.jūniju, kad okupanti Latvijas cilvēkus ar varu aizveda svešumā.

Kad atkal Liepājas ielās maršēja sarkanie, mums nebija nekādu cerību, ka Staļins attiecībā uz latviešiem savas domas varētu būt mainījis.

Taču vēl 1944.gada vasarā, redzot vācu armijas sabrukumu, daudzas latviešu ģimenes cerēja uz brīnumu, ka sarkanā armija tiks apturēta. Taču cerības sabruka. Sarkano lidmašīnu uzlidojumi, viņu tālšāvēju artilērija, kas dragāja Liepāju, Kurzemes frontē panāca savu. Vācu armijai vajadzēja papildspēku, lai gan tajā jau cīnījās leģionāri, tā sāka arvien vairāk latviešu iesaukt armijā. Gandrīz no katras latviešu ģimenes kāds tika iesaukts.

Bet kara beigas vairs nebija tālu. Tie, kuri skaidri zināja, ka padomju vara viņus nežēlos, jo viņus iznīcināmo sarakstos čeka bija iekļāvusi jau 1941.gadā un viņi dzīvi bija palikuši tikai tāpēc, ka sākās Otrais pasaules karš, centās aizbēgt uz ārzemēm. Taisnība: 1941.gada "atbrīvotāji" vācieši nebija labāki. Kara tiesas, cilvēku slaktiņi, ebreju iznīcināšana, koncentrācijas nometnes par cilvēkmīlestību neliecināja. Tauta tolaik runāja: jāizvēlas mazākais ļaunums. Vieni izvēlējās aizbraukt, citi palikt. Kāda nu kuram iepriekšējā pieredze bijusi.

Daudziem priekšnoteikums izvēlei – aizbraukt vai palikt –bija mīlestība pret dzimteni. Daudzi palika, ar cerību, ka tā ir jāatgūst. Tā domāja arī daudzi Liepājas zēni, kuru tēvi, brāļi vai citi radinieki bija Krievijā gūstā vai kurus kara tribunāls bija sodījis par pretpadomju darbību.

Kā rīkoties turpmāk, puikas sprieda uz ielas un starpbrīžos. Verdziski pakļauties okupantiem, pazemīgi gaidīt, kad pašus un vecākus izsūtīs uz Sibīriju? Liepājas mežos drosmīgi darbojās latviešu partizāni. Ļaudis baumoja, ka angļi un amerikāņi tā to lietu neatstāšot, drīz sākšot karu pret Padomju Savienību. Pretošanās kustība "Kursa" tapa jau 1945.gadā. Sanācām kopā tā, ka pat paši nemanījām, kuram doma par to, ka jādarbojas, pirmajam iešāvās prātā. Skolu jauniešu centrs jau izdeva žurnālu "Kursa", tas arī izplatīja un iespieda patriotiskas skrejlapas un uzsaukumus iedzīvotājiem. Kursieši cits citu apmācīja, kā rīkoties ar ieročiem, lai varētu apturēt vilcienus un atbrīvot cilvēkus, ko padomju vara atkal sūtīs uz Sibīriju. Gāja pa mežiem, meklēja, kur abas armijas ieročus pametušas, vāca tos.

Pretošanās kustībā "Kursa" iestājās patriotiski noskaņoti jaunieši ne tikai no Liepājas Politehnikuma, bet arī no Pedagoģiskā tehnikuma, Cīravas Meža tehnikuma, 1.vidusskolas un Lietišķās mākslas vidusskolas. Mūsu skaits bija ap 90. Iestājoties "Kursā", jaunieši deva zvērestu. Tā teksts nav saglabājies, bet pamatdoma bija šāda: cīnīsimies pret latviešu apspiedējiem boļševikiem, kas iznīcina mūsu tautu. Mūsu lielais mērķis bija atbrīvot Latviju un atjaunot savu valsti.

Sods par Dzimtenes mīlestību

Bet čeka negulēja. Organizācijas dalībniekus izsekoja, iesūtīja tajā savus spiegus, un 1947.gada septembrī sākās vajāšanas un aresti. Vispirms mūs spīdzināja un pratināja čekas ēkā Krišjāņa Barona ielā 8. Ar fizisku un morālu mocīšanu čekisti centās panākt atzīšanos, turēja mūs tik ļoti cilvēku pārpildītos pagrabos, ka nevarēja pat pa nakti apgulties. Un ja būtu varējuši, nespētu aizmigt, jo bija jābūt gataviem, ka kuru katru brīdi mūs var izsaukt uz pratināšanām, ka kuru katru brīdi pēc tām kādu mūsu biedru bez samaņas mešus iemetīs pa durvīm.

Pēc tam nokļuvām cietumā Dārza ielā. No turienes mūs veda uz tribunālu Republikas ielā. Dzina kājām, lai liepājniekiem parādītu, kādi izskatās "dzimtenes nodevēji". Dzina garām mūsu tehnikumam, kurā ritēja mācības, pa logu uz mums skatījās studenti, mūsu bijušie klasesbiedri.

Tiesa notika 1947.gada 27.decembrī.

Tiesāja 31 studentu. Tiesas sēde bija slēgta, tajā neļāva piedalīties ne tuviniekiem, ne arī citiem. Mūs it kā aizstāvēja trīs advokāti, kurus bija nolīgusi... komunistiskās partijas Liepājas komiteja. Taču arī viņi uz tiesnešu jautājumiem drīkstēja atbildēt tikai "jā" vai "nē", turklāt ar mums tikties un sarunāties nedrīkstēja.

Pirmajā tiesas dienā mums pajautāja dzimšanas gadu un dzīvesvietu. Otrā dienā paprasīja, vai atzīstam, ka esam vainīgi. Mūsu atbilde tiesātājiem bija vienaldzīga, jo spriedums bija labi zināms. Trešajā dienā, 1949.gada 29.decembrī, nolasīja spriedumu: pēc Krievijas Kriminālkodeksa 58.panta tikām notiesāti visi. Deviņiem no mūsējiem piesprieda nāvessodu – Arvīdam Eglītim, Oļģertam Lūsim, Voldemāram Dravam, Robertam Jansonam, Aivaram Kalējam, Oskaram Smiltniekam, Viesturam Graikstim, Visvaldim Vilkastem un Visvaldim Domam. Tā kā 1947.gada vasarā uz laiku nāvessodu ļaunuma impērijā atcēla, tad viņiem piešķīra brīvības atņemšanu uz 25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadu plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu, vienam apsūdzētajam iedeva 5 gadus. Visiem – mantas konfiskācija. Notiesāja Krišu Mikasu, Ojāru Vītolu, Krišu Bulavu, Pēteri Grasmani, Ziedoni Luiku, Valfrīdu Valciņu, Žani Megni, Albertu Megni, Arni Otrupu, Gunāru Radoviču, Haraldu Vērpi, Zigismuntu Zvinbergu, Armantu Ģintaru, Gunāru Režo, Gunāru Gūžu Zepu, Kārli Dēklauu, Hariju Jonasu, Ārvaldi Grinbergu, Edgaru Baumani, Oskaru Gūtmani, Arnoldu Zviedri un Ernestu Freimani.

Kāpēc tik bargs sods tika piespriests mums, nepilngadīgiem zēniem? Neviens nepateica. Lai arī visi tiesātāji zināja, ka neviens pats no tā saucamajiem mūsu pretiniekiem nebija nogalināts, pat ieroci pret padomju varas ieviesējiem neviens no mums nebija pacēlis.

Šai tiesas sēdei sekoja gari gadi Gulaga nometnēs. Drausmīgu pārdzīvojumu un moku pilni gadi, kad līdz mielēm izbaudījām, ko nozīmē padomju vara. Pēc Staļina nāves un Hruščova "pavasara" politieslodzītie sāka atgriezties mājās. Taču kursieši patiesībā savu brīvību atguva tikai pēc tam, kad to atguva Latvija. Padomju okupācijas laikā par mums nedrīkstēja ne zināt, ne runāt. Bet piemiņas plāksni pie tehnikuma ēkas atklāja tikai 2002.gada septembrī. To iesvētīja kursietis mācītājs Arnolds Šterns.

Šodien dzīvi esam palikuši 10 vīru. Gadi un laiks retina mūsu rindas. Bet mūsu atmiņas nezudīs līdz ar mums. Jo Latvija, par ko gribējām cīnīties savos zēna gados, ir un būs vienmēr. Tā ir mūsu vislabākais piemineklis.