Kurzemes Vārds

05:46 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Muzikants snaipera lomā
Andžils Remess

1969.gada futbola sezonas izskaņa "Zvejnieka" komandai bija dramatiska. Trīs kārtas pirms PSRS B klases meistarsacīkšu finiša liepājnieki turnīra tabulā atradās tik augstu kā vēl nekad – 17 komandu vidū 3.vietā, un pēdējā turnejā uz trijām Piemaskavas pilsētām komandu izvadīja tik pacilātā noskaņojumā kā ceļojumam kosmosā. Taču "Zvejnieks" zaudēja visas trīs spēles un sezonu beidza 10.vietā.

Droši vien viss būtu noticis citādāk, ja jau pirmajā no šīm spēlēm "Zvejnieks" nepaliktu bez sava uzbrukuma līdera Vladimira Lučiņina. Lučiņins bija asas dabas, taču taisnīgs. Komandas interešu aizskaršanu Lučiņins uztvēra kā personīgu apvainojumu un tādās reizēs vārdus īpaši neizvēlējās. Šīs rakstura īpašības dēļ kādu vasaru pēc strīda ar miličiem Lučiņinam pusmēnesi piespiedu kārtā nācās strādāt Kuldīgas ķieģeļu ražotnē, uz spēlēm Liepājā viņu veda ar milicijas priekšnieka personīgu atļauju, un – Lučiņina vārtu guvumi izšķīra spēļu iznākumus.

Nezinu, kādā formā Lučiņins izteica savu viedokli tiesnesim spēles laikā Kolomnā, taču pat laukuma malā varēja sadzirdēt arbitra nikno uzbrēcienu: "Nost no laukuma!", un, lai lēmums izklausītos iespaidīgāks, tiesnesis papildināja to ar vārdu: "Fašist!" Tā "Zvejnieks" tik izšķirošajā posmā palika bez sava snaipera, kas tajā rudenī bija uzplaucis pa īstam, pusotra mēneša laikā 10 spēlēs iesitot 8 vārtus un kļūstot par liepājnieku galveno draudu sāncenšiem. Labi atceros, kā apmierināti berzēja rokas pretinieku treneri pirms nākamajām divām spēlēm Ramenskā un Balašihā, uzzinot, ka Lučiņins nedrīkst doties laukumā.

Kaut arī Lučiņinam sezonas beigas nebija priecīgas, viņš tomēr tajā gadā reabilitēja jēdzienu – komandas rezultatīvākais spēlētājs sezonā. Ja vairākus gadus līdz tam pietika ar 4 un pat 3 vārtu guvumiem pusgada laikā, lai "Zvejniekā" izpelnītos šo titulu, tad Lučiņina guvums bija vērā ņemams – 14 vārtu. Tik ražīgs vienā sezonā nebija neviens "Zvejnieka" spēlētājs iepriekšējos 9 gados PSRS meistarsacīkstēs, un pagāja 13 gadu, kamēr to izdevās pārspēt Jānim Intenbergam.

Lučiņinu uzaicināja uz Liepāju no Baškīrijas un jau pirmajā sezonā viņš kļuva ne tikai par stabilu pamatsastāva spēlētāju, bet arī uzbrukuma līderi. Nelielā auguma druknais futbolists nežilbināja ne ar izsmalcinātu tehniku, ne ar izcilu taktikas izpratni. Lučiņina galvenie ieroči bija divi – prasme atrasties soda laukumā vajadzīgajā vietā un, pats galvenais, ātrums. Saņēmis bumbu, viņš īstā sprintera tempā nesās cauri pretinieku aizsardzībai, un, ja izdevās aizbēgt, panākt Lučiņinu nebija nekādu izredžu.

Kad "Zvejnieka" treneri vai Liepājas futbola vecmeistari presē vērtēja spēlētājus, starp tiem, kuri attaisnoja cerības, parasti tika nosaukts Lučiņins. Iespējams, tas būtu turpinājies ilgāk, ja Lučiņins tik dziļi pie sirds neņemtu, ka viņu māna. Lučiņins atgriezās "Zvejniekā", kad bija uzaicināts spēlēt Rīgas "Daugavā" un jau piedalījās Latvijas tolaik galvenās komandas pavasara treniņos Ašhabadā. Viņš atgriezās "Zvejniekā" arī pēc tam, kad vasaras sākumā Pleskavā gūtais savainojums izsita no ierindas līdz pat rudenim un ārsti brīdināja, ka, turpinot spēlēt futbolu, var pazaudēt kāju. Taču, kad komandas saimnieki viņam nemitīgi bija solījuši piešķirt dzīvokli, bet tas nenotika, pacietības vadzis vienubrīd lūza, un Lučiņins aizgāja no "Zvejnieka".

Aizgāja no "Zvejnieka", bet ne no futbola. Vairākus gadus strādājot rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" lietuvē, viņš pārstāvēja mūsu pilsētu Latvijas meistarsacīkstēs. 24 gadus strādājot kombinātā "Lauma" par meistara palīgu, spēlēja pilsētas meistarsacīkstēs, veterānu sacensībās, trenēja zēnu komandas un aizvadīja tās līdz medaļām "Ādas bumbas" turnīros. Kad "Laumā" krasi samazināja strādājošo skaitu, par 45 latiem mēnesī uzturēja kārtībā "Daugavas" stadiona rezerves laukumu, bet pēc tam, kad metalurgu laukuma pārzinis Raiņa parkā Leons Valinskis aizgāja mūžībā, FHK "Liepājas metalurgs" vadītāji no vairākiem desmitiem kandidātu šim amatam izvēlējās tieši Lučiņinu. Jo bija pārliecināti, ka viņš būs šī laukuma īsts saimnieks. Un nekļūdījās.

Nu jau vairākus gadus Lučiņins trenē arī "Liepājas metalurga" meiteņu komandas, kuras Latvijas meistarsacīkstēs savās vecuma grupās ieguvušas 1. un 2. vietu. Ja nu no kā Lučiņins atteicies, tad tā ir muzicēšana, kurā viņš ienāca jaunībā, beidzot Ufas mūzikas skolas pūšamo instrumentu klasi. Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka spēlēt kādā orķestrī Liepājā, taču tur valdošā pudeļu cilāšana Lučiņinam nebija pa prātam.

Un tomēr saistība ar mākslas un mūzikas pasauli nav zudusi. Sieva savulaik vadīja kori Daugavpilī un tagad muzicē Liepājā, meita Karina ir Daugavpils teātra aktrise un pašlaik redzama televīzijas ekrānos seriālā "Svešā dzīve", bet dēls Aleksandrs ar sarkano diplomu beidza Ščukina teātra institūtu Maskavā un Krievijas galvaspilsētā strādā Gogoļa teātrī.

Diez ko izvēlas Vladimirs Lučiņins, ja ciemošanās reizē Maskavā vienlaikus notiek Gogoļa teātra izrāde un interesanta futbola spēle? Un, ja viens televīzijas kanāls rāda "Svešo dzīvi", bet cits tajā laikā translē futbolu?

Uzziņai
Vladimirs Lučiņins
No 1968. līdz 1972. gadam spēlējis "Zvejnieka" komandā PSRS meistarsacīkstēs futbolā.
5 sezonās kopā iesitis 28 vārtus, kas ir septītais labākais guvums, liepājniekiem 31 gadu piedaloties PSRS meistarsacīkstēs.
Trīs sezonas pēc kārtas bijis "Zvejnieka" labākais vārtu guvējs.