Kurzemes Vārds

04:53 Pirmdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Uz bīskapiju – ar prieka vēsti
Līvija Leine

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 23.sinodē šā gada jūnijā Pāvilu Brūveru ievēlēja par Liepājas bīskapu. Šajā amatā viņu konsekrēja 13.oktobrī. Ar to viņš tika atzīts par bīskapu, tomēr viņam vēl praktiski nebija uzticēta diecēzes vadīšana. Bet 1.decembrī notika bīskapa svinīgā ieiešana Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē.

Vizītkarte
Pāvils Brūvers

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps.
Dzimis 1949.gada 10.aprīlī Rīgā.
Mācījies Rīgas 8.pamatskolā, Pāvila Jurjāna Mūzikas skolā beidzis vijoles klasi, beidzis Celtniecības tehnikumu autoceļu un tiltu būvniecības specialitātē, beidzis 14.vakara maiņu vidusskolu, sācis mācīties Rīgas Medicīnas institūtā, Starptautiskajā korespondences institūtā Irvingā.
Precējies. Ģimenē trīs bērni – dēli Pēteris un Dāvis un audžumeita Jūlija.

Kāda ir ģimene, kurā izaudzis bīskaps?
– Tēvs bija ģeodēzists, daudz braukāja pa Latviju, kopā ar viņu bērnībā esmu bijis arī Liepājā. Māte izmācījusies par skolotāju, bet nekad šo darbu nav strādājusi. Tas notika divu iemeslu dēļ: viņa bija atklāta kristiete, un ģimenē augām seši bērni, kas bija jāuzrauga. Es biju sestais – jaunākais.

Jūsu pirmā izvēlētā specialitāte bija medicīna. Kāpēc?
– Mani tā interesēja. Studiju laikā pat strādāju slimnīcā. Diemžēl tālāk par ceturto kursu netiku.

Kas notika?
– Mani paņēma ciet. Čeka. Abi ar brāli Olafu bijām noskaņoti pret Padomju Savienību. Tas bija, kad no Padomju Savienības izraidīja Solžeņicinu. Visas ārzemju radiostacijas pārraidīja viņa darbu fragmentus, lasījumus no "Gulaga arhipelāga". Dabūjām arī viņa grāmatiņu "Viena diena Ivana Denisoviča dzīvē". Mūs ļoti aizrāva viņa patiesības meklējumi, domājām, ka tas ir tas ceļš, kas ejams. Uzskatījām, ka vajadzīgs liels talants, lai patiesību atklātu un par to publiski stāvētu. Un domājām, kā mēs arī varētu veicināt šās melu impērijas sabrukumu, ka vajadzētu laikrakstos uzsākt debates par mūsu dzīvi. "Padomju Jaunatnē" tajā laikā varēja samērā brīvi izteikties. Lai diskusiju sāktu, gribējām savākt datus: ko cilvēki domā, kā jūtas, vai viņi tiešām ir laimīgi šajā zemē, vai gribētu ko mainīt. Izstrādājām savu aptaujas lapu un sākām meklēt atbildes. Cerējām, ka atbildēs ap 2000 cilvēku. Taču tik tālu netikām. Bija tikai apmēram simt atbilžu, kad mūs jau apcietināja.

Nokļuvāt cietumā?
– Čekā. Tai it kā bija aizdomas, ka to darām kāda Rietumu izlūkdienesta uzdevumā. Neticu, ka čekisti patiešām tā domāja. Viņi patiesībā gribēja apslāpēt pašos pamatos šādas sabiedriskas iniciatīvas.

– Ilgi tur jūs noturēja?
– Izmeklēšana ilga vairāk nekā trīs mēnešus. Tad bija tiesa. Bet, kamēr gāja izmeklēšana, vecāki par mūsu aizturēšanu informēja radus, kuri dzīvoja Vācijā. Viņi šo ziņu izplatīja Rietumu masu medijos. Arī aizstāvības organizācijās. Interese tur bija liela. Tāpēc tiesa pret mums izturējās ļoti uzmanīgi. No sarunām ar advokātiem sapratām, ka būs labi, ja dabūsim trīs gadus cietumā. Mani notiesāja uz vienu gadu nosacīti. Olafs tiesā bija ļoti izaicinošs, un viņam piesprieda sešus mēnešus cietumā.

Par čeku stāsta briesmu lietas. Kādi bija jūsu trīsarpus mēneši tajā mājā?
– Tie bija ļoti mierīgi. No sākuma biju vienā kamerā ar diviem citiem: viens – Ladiženskis – bija aizturēts par samizdatu, otrs par zelta kontrabandu. Pēc mēneša pārveda uz vieninieka kameru. Čekas bibliotēkā bija labas grāmatas, daudz lasīju. Tajā laikā vairs fizisku spīdzināšanu nepiekopa. Paēduši bijām. Nepilnu stundu dienā varēja pastaigāt. Rīgas čekisti bija samērā mierīgi. Vēlāk tiku dzirdējis, ka Igaunijas un Čehijas čekisti bijuši īsti sadisti, kam prieks mocīt citus.

Kāpēc jums visai ģimenei bija jāaizbrauc no Latvijas?
– Olafu ieslodzīja Šķirotavas nometnē Krustpils ielā. Gājām apciemot. Viņu bija iespējams redzēt brīdī, kad kopā ar citiem cietumniekiem veda strādāt uz zāģētavu. Mājām viņam ar roku. Tā viņu sveicinot un stiprinot, radās doma, ka vajadzētu nofilmēt, kā tas viss notiek. Sarīkojām it kā pikniku pļaviņā iepretī zāģētavai, kad cietumnieki pienāca tuvāk, filmējām. Kad Olafs iznāca no cietuma, filmas parādījām, un viņš sacīja, ka zinot vēl interesantākas lietas, ko varētu uzfilmēt. To arī izdarījām. Par to liela interese bija mūsu radiniekam Paulim Kļaviņam. Viens no maniem brāļiem Dāniels ir apprecējis Kļaviņa meitu. Kad viņš filmu ieraudzīja, izplatīja pa visu pasauli. Tie bija 1975.gada Ziemassvētki. Rietumos tā bija sensācija.

Kas tajā filmā bija?
– Kā ved ieslodzītos ar automašīnām, kā viņi strādā uz būvēm, kā sargsuņi viņus pavada un apsargā. Mums tas nekas sevišķs nelikās. Bet ļaudīm Rietumos likās graujoši, ka tā var ar cilvēkiem apieties. Skandāls bija liels. Toreiz iesākās eirokomunistu atdalīšanās no Maskavas. Un šī filma kļuva par katalizatoru, kas šo procesu paātrināja. Spāņu komunisti paziņoja: ja šī filma nav viltojums, negribam neko dzirdēt par padomju komunistiem. Satraukums par to bija liels visās Padomju Savienības varas struktūrās. Ka mēs esam autori, neatzināmies. Taču piedraudēja, ka agrāk vai vēlāk mūs noķers un mēs nonāksim cietumā. Taču viņi negribēja konfliktēt, jo zināja, ka rietumnieki atkal sacels skandālu, ja tie, kas filmēja, atkal būs ieslodzījumā. Tad viņiem radās spožā ideja: brauciet prom, ja ne – nonāksit Sibīrijā.

To pateica jums?
– Nē. Maniem vecākiem.

Kāpēc visai ģimenei bija jābrauc prom?
– Vēl viens grēks bija tas, ka māsas Rutas vīrs Jānis Šmits bija baptistu mācītājs. Viņš sludināja par tēmām, kas padomju laikos mācītājiem nebija atļauts: par karu un mieru, aizlūdza par ieslodzītajiem kristiešiem. Viņam atņēma atļauju sludināt. Un tad pateica: "Lai visa tā Brūveru banda pazūd!" Tad nolēmām, ka brauksim arī.

Nopirka arī biļetes?
– Nē. Šmiti aizbrauca, bet mūs it kā vairs negribēja laist prom. Viņiem nez kāpēc vajadzēja mūs aizturēt. Tāpēc 1976.gada maijā visa ģimene pieteicām bada streiku. Veselu mēnesi izturējām. Tad atļāva. Septembrī jau bijām Vācijā.

Kur palikāt?
– Mūs uzņēma Kļaviņu ģimene Bonnā. Gribēju turpināt studēt medicīnu. Ar sievu Ritu pārcēlāmies uz Ķelni. Abi iestājāmies universitātē. Pieprasīju stipendiju, bet, kamēr to gaidīju, vajadzēja sākt strādāt. Sāku slimnīcā kā operāciju zāles māsa.

Paralēli rakstīju, ko esam pieredzējuši, un kopā ar sievu izdevām grāmatiņu "Kā rodas disidenti".

Kur to grāmatiņu likāt?
– Bostonā notika dziesmu svētki, Rita tur izplatīja. Citiem aizsūtījām pa pastu. Tā nonāca arī Minhenē, radio "Brīvā Eiropa" redakcijā. Radio cilvēkiem radās iespaids, ka es varētu tur strādāt un uzrunāt ļaudis Latvijā. Ar prieku šo piedāvājumu pieņēmu. Lai arī gribēju pabeigt medicīnas studijas, bet, esot prom no Latvijas, tas nelikās tik svarīgi, jo Vācijai savu dakteru pietika. Bet cilvēku, kas varēja strādāt radio tā, lai Latvijas cilvēki to saprastu, nebija daudz. Tur nostrādāju no 1978.gada beigām līdz 2004.gada februārim. Pilnus 25 gadus.

Atmodas laiks, pēcatmodas krīzes jums pagāja tur. Kā šo laiku pārdzīvojāt? Pabijāt arī Latvijā?
– Nevarēju braukt. 1987.gadā, kad Atmoda sākās, mani te neielaida. Bet "Brīvā Eiropa" bija ja ne komandas, tad informācijas centrāle gan. Kad Latvijas radio un citi mediji kļuva brīvāki, mūsu funkcijas beidzās.

Kā notika pagrieziens uz teoloģiju?
– Kad pienāca 1988.gads, uzskatīju, ka savu darbu politikā esmu padarījis. Tad jau sākās lapseņu pūznis: cīņas par vietām, varām, ietekmēm. Sapratu, ka neesmu tam piemērots. Sāku vairāk nodarboties ar garīgām lietām, meklēt, kur varētu to studēt.

Jūsu vecāki bija kristieši?
– Stingri dievbijīgi. Tēvs cēlies no Krustpils luterāņu draudzes, bet smagos brīžos bija daudz palīdzējuši attāli radinieki baptisti, un viņš konvertējās. Māte nāk no pareizticīgo aprindām, un arī konvertējās baptistu baznīcā.

Kāpēc izvēlējāties luterisko baznīcu?
– Kaut kāda asins balss vilka pie luterāņu baznīcas. Bērnībā kādā mūziķu grupā spēlēju vijoli. Tikām aicināti uz dažādu baznīcu svētkiem, piedalījāmies arī luterāņu dievkalpojumos.

Kur jūs studējāt teoloģiju?
– "Brīvajā Eiropā" bija īpaša nodaļa, kas veicināja izglītību. Ar tās palīdzību mācījos dažādos kursos. Londonā – angļu valodu, Arizonā – starptautiskā biznesa skolā, Pointera institūta augstākajos vadības kursos. Kad Atmoda bija uzvarējusi, gāju pie "Brīvās Eiropas" vadītājiem un sacīju, ka padomju ideoloģija ir bankrotējusi un radiostacijai vajadzētu mērķtiecīgi paust kristīgo mācību un no tās izrietošo ideoloģiju. Manu domu atbalstīja, piekrita, ka varu studēt neklātienē Amerikā, starptautiskajā korespondences institūtā Irvingā, Teksasā, kam bija filiāles arī Vācijā un Briselē.

Kas bija pamatā vēlmei kļūt par mācītāju?
– Kad sāku studēt, par mācītāju nevēlējos būt. Gribēju labāk veidot reliģijas raidījumus. Un labāk strādāt Minhenē svētdienas skolā, kur mācīju latviešu bērnus. Man bija arī cieši kontakti ar Latvijas mācītāju grupu "Atdzimšana un atjaunošanās", kurā bija Juris Rubenis, Modris Plāte, Jānis Vanags, kuri mani iedvesmoja veidot savus raidījumus.

Par mācītāju kļuvu pamazām. Latviešu mācītājs Minhenē reizēm slimoja un palūdza viņa vietā vadīt svētbrīdi. Tā gāja pāris gadu. Aizvietoju viņu arī citās draudzēs. Viņš arī rosināja iet uz ordināciju. Kļuvu par diakonu. Tad radio "Brīvā Eiropa" pārcēla uz Prāgu. Tur bija diezgan daudz latviešu, kam radās vēlēšanās noturēt dievkalpojumus. Prāgas centrā bija maza baznīciņa – Svētā Mārtiņa baznīca. Tur 1995.gada 24.septembrī notika pirmais dievkalpojums. Pēc tam bija 18.novembra, tad –Ziemassvētku, Zvaigznes dienas dievkalpojumi. Izrādījās, turienes latviešiem tas ir vajadzīgs. 1996.maijā nodibinājām draudzi. Mācītāja amata krustu saņēmu 2001.gadā.

– Jūs esat strādājis arī Latvijas draudzēs?
– Kad radio "Brīvā Eiropa" slēdza, 2004.gadā atgriezos Latvijā. Biju domājis, ka turpināšu strādāt žurnālistikā un paralēli aprūpēšu kādu draudzi. Vaicāju arhibīskapam Jānim Vanagam pēc kādas vakances mazā draudzē, bet viņš piedāvāja strādāt par viņa vietnieku – palīdzēt veidot attiecības ar sabiedriskajām organizācijām, ar valsti, jo man bija pieredze darbā ar sabiedrību.

Trīs gadus biju LELB Sabiedrisko attiecību komisijas vadītājs.

Kāda jums šķiet Latvijas luteriskā baznīca? Stipra, vāja, kompakta, sairusi?
– Tā ir ļoti stipra. Kā katrā baznīcā, arī mums ir cilvēki ar atšķirīgām domām. Bet viņi netiek izolēti, tiek aicināti pulkā.

Cik stingra ir subordinācija baznīcā? Vai ir iespējams paust citu viedokli?
– Pie patiesības nenonāksim, ja cits citu apklusināsim un neļausim pretī runāt. Tas ir pat ieteicams. Vakar diecēzes konventā savus mācītājus informēju, ka viņiem nekas nedraud par brīvu domu un savu šaubu paušanu. Bet svarīgi tikai, ka uz ārpusi esam vienoti.

Kā jūs vērtējat to, ka ļoti populārais mācītājs Sproģis ir prom no luteriskās baznīcas?
– Tā ir nelaba apstākļu sakritība, ir jādara viss, lai attiecības sakārtotu un viņš būtu atpakaļ mūsu baznīcā. Mūsu atšķirība nav mācībā. Cilvēkam gribas savu patstāvību, viņam ir bažas, ka, iekļaujoties kopējā apritē, kaut ko zaudēs no savas patstāvības.

Liepājas luteriskās baznīcas atšķiras cita no citas ar savu kalpošanas veidu. Vienā ir krāšņas liturģijas, citā kalpošana ir askētiskāka. Kādai, jūsuprāt, jābūt luteriskajai baznīcai?
– Mums pieder viss, kas ir baznīcas vēsturē. Reformācija neatteicās no liturģijas, arī Mārtiņš Luters tās turpināja. Atturīgā kalpošana ar melnajiem talāriem, ieviesta ar ķeizara pavēli: kad apvienoja luterisko un reformatoru baznīcu. Tas bija kompromiss. To pazīst mūsu tēvi un vectēvi. Bet pirms tam bija gluži cita kalpošana. Baznīcā ir ļaudis, kas grib šo liturģisko bagātību atkal atgūt. Bet ne uzspiest kā vienīgo iespējamo. Mūsu baznīcā viss ir iespējams. Ja ir mācītājs un draudze, kam ir vēlēšanās bagātāko liturģiju atjaunot, papildināt, kuplināt, kāpēc ne. Tās ir lietas, no kā mūsu Pestīšana nav atkarīga.

Kādam šodien jābūt luterāņu mācītājam?
– Pirmkārt, viņam jābūt Dieva aicinātam. Nevis cilvēkam, kam patīk citus uzrunāt un mācīt. Ja tāds talants ir, labi. Bet bez Dieva aicinājuma tas ir bezjēdzīgs. Ja Dieva aicinājums būs, būs arī citas dāvanas, kas nepieciešamas, lai cilvēki tiktu garīgi pabaroti, lai viņiem tiktu Dieva vārds saprotami sludināts. Ja cilvēks ikdienā paliek uzticīgs šim savam aicinājumam un pats garīgi pieaug, dzīvo intensīvu lūgšanu dzīvi, studē Rakstus, tad būs labs mācītājs.

Kāpēc tomēr tik daudzi cilvēki atiet no kristīgās baznīcas un pievienojas tā saucamajām neformālajām draudzēm – mormoņiem, jehoviešiem utt.?
– Ir daži cilvēki, kurus nenoturēs pat eņģeļi. Arī Kristus daudzus nevarēja noturēt.

Atbrauc Dalailama, un visi metas taisīt mandalas...
– Cilvēki ir kā bērni, kam patīk, ka spēlē: kā spēlē, tā danco. Bet, ja viņš atbrauktu, arī es ietu ar viņu sasveicināties un parunāties. Es nekad necīnīšos pret cilvēkiem, kas sludina ko citu, bet cīnīšos par Kristus vēsts izplatīšanu. Draudzēs Bībeles stundās jāskaidro, kas ir kas, ko katra mācība nozīmē, kur patiesība, kur – maldi. Ārzemēs esmu saskāries ar Jehovas lieciniekiem, runājies, apbrīnojis viņu lielo centību un dedzību, savu ticību izplatot, lai arī tā ir maldīga.

Kas jums pašam, sludinot Dieva vārdu, ir galvenais? Jūs uzsverat bailes no grēka vai mīlestību, kas piedod?
– Mani kopš bērnības ilgi nodarbinājis viens jautājums. Es uzzināju, ka evaņģēlijs nozīmē – priecīgā, labā vēsts. Domāju ilgi, ja tas ir tā, tad kāpēc baznīcās dievkalpojumi ir tādi kā bēru pasākumi? Kāpēc tur to prieku neredz? Kopš pats uzrunāju ļaudis, viena no manām vēlmēm ir šo prieku, šo labo vēsti dot. Lai cilvēku iepriecinātu, lai stiprinātu. Tas ir pats galvenais. Ja cilvēks netiek stiprināts un iepriecināts par to, ka viņš ir uz īstā ceļa, ja viņam tiek masīvi dota virsū bauslība – "Tev būs šitā, tev nebūs tā!" –, tad cilvēks vēl dziļāk tiek iedzīts nespēkā, depresijā, bezcerībā. Bēru sajūtā. Cilvēkam ir jādzird prieka vēsts. Tad viņam būs spēks uzklausīt arī to, kas viņa dzīvē būtu maināms, kā vajadzētu savu dzīvi kārtot un dzīvot. Viņš visu Dieva vārda gaismā pats to ieraudzītu. Pamācību ir grūti saklausīt, ja tās nav pašam sirdī.

Kā jūs vērtējat reliģijas un skolas attiecības Latvijā?
– Ir prieks, ka reliģijas mācība tiek mācīta. Citādi jaunā paaudze izaugtu par tādu, kam ļoti nozīmīga apziņas un dvēseles daļa būtu amputēta. Viņi nezinātu – un liela daļa šodien arī nemaz nezina – neko par Bībeli, baznīcas vēsturi, kas ir svarīga pasaules un Eiropas vēstures sastāvdaļa. Uzskatu, ka ir par maz, ja kristietību māca tikai pirmajās trīs klasītēs. To vajadzētu darīt vismaz pamatskolas garumā.

Kāda loma te varētu būt pašvaldībai?
– Pašvaldībai vajadzētu savas skolas mudināt, lai tās meklētu kristīgās mācības skolotājus un bērniem būtu iespēja to apgūt.

Jums pašam ir liela ģimene?
– Mums ir trīs bērni – Pēteris, Dāvis un Jūlija. Jūlija ir pieņemta meitene, latviešu misionāra meita, kas nu jau miris. Māte – kenijiete. Mūsu ģimenē viņa nonāca piecu gadu vecumā, vēl Minhenē esot.

Kā bērni vērtē to, ka tēvs ir mācītājs? Sekos jūsu pēdās?
– Bērnībā abi puikas kāpa uz krēsla un sprediķoja, dziedāja, ļoti tas patika. Kad Prāgā pirmo reizi kristības bija, Dāvis bija sajūsmā: "Un tu tagad esi īsts mācītājs? Un tu kristīsi? Cik es esmu lepns par tevi!" Tagad citas domas par savu profesiju. Pēteris studē medicīnu, Jūlija būs talantīga māksliniece, mācās Rīgas Dizaina mākslas skolā metālistos, Dāvis vēl pēdējā klasē Āgenskalna ģimnāzijā.

Tad jau Liepājā esat viens pats?
– Tā ir. Bērni mācās. Sieva Rita Konsistorijā vada ārlietas. Vismaz trīs gadus viņai šis darbs būs jādara, jo tas ir vēlēts amats.

Mana diecēze ir ļoti liela. Otrs centrs ir Jelgavā. Arī tur man ir kanceleja. Darbojos arī daudzās LELB komisijās – Mācītāju garīgās aprūpes, Finanšu komisijā, arī Bīskapu kolēģijā. Otrdienās jābūt Rīgā. Trešdienās esmu Jelgavā, ceturtdien un piektdien –Liepājā. Sestdienās un svētdienās apciemoju draudzes un mācītājus.

Ko vēlat Ziemassvētkos liepājniekiem?
– Lai šajā pilsētā visiem būtu gaiši un silti. Lai valdītu savstarpēja mīlestība. Jo visskaistākās, visdārgākās dāvanas neko nelīdzēs, ja tās nebūs nākušas no sirds un pieņemtas ar sirdi. Vēlu visiem piedzīvot Dieva dāvanu – Dieva dēlu savās sirdīs! Liepāja ir Dieva svētīta pilsēta. Lai svētības te būtu vēl vairāk! Lai visi šajos Ziemassvētkos saņemtu iepriecinājumu un garīgu stiprinājumu!