Kurzemes Vārds

01:34 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Apskats

Kāpēc tie paši vēži palika tajā pašā kulītē?
Andžils Remess

Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaungadu politiskajās norisēs parasti bijis rāms un mierīgs, un nekas neliek domāt, ka šis gads pēkšņi izskanētu skaļā toņkārtā. Tāpēc arī līdz gadumijai palikušajās dienās varēsim atļauties mierīgu prātu atmiņā pārcilāt, kāpēc valdība Latvijā veidojas tā, kā tā veidojas, un arī to, kā pasaule ieies nākamajā gadā.

Aigara Kalvīša valdība demisionēja tāpēc, ka tā bija zaudējusi sabiedrības uzticību, tātad pats par sevi saprotams, ka jaunā valdība bija jāveido tāda, kas šo uzticību atgūtu. Un te nu uzreiz galvenais jautājums: vai tas reāli izdarāms, ja jauno valdību veido tās pašas četras partijas, kas veidoja caurkritušo Ministru kabinetu, un vai vispār to var saukt par jaunu, ja gandrīz visi ministri palikuši tie paši? Tāpēc var tikai apbrīnot Ivara Godmaņa drosmi uzņemties šādu valdību vadīt.

Ne jau tikai Valsts prezidents Valdis Zatlers gribēja, lai koalīcijā būtu piecas partijas, arī "Jaunais laiks". Nav šaubu, ka to gribēja arī Ivars Godmanis, labi saprotot, ka jaunlaicieši, lai arī cik tie būtu kaprīzi un neaprēķināmi, ne tikai ļautu radīt iespaidu par godīgāku politiku, bet arī premjerministram būtu vieglāk darboties ar plašāku koalīciju, kurā nevienai partijai nebūtu iespējams tik atklāti diktēt savus noteikumus. Tāpēc arī tā nebija acu aizmālēšana, ka Godmanis līdz pēdējam brīdim gaidīja "Jauno laiku" piekrītam un turpināja sarunas ar šo partiju arī vēl pēc tam, kad tā bija lūgusi Valsts prezidentu izvēlēties Godmaņa vietā citu valdības veidotāju.

Kāpēc tomēr palika tie paši vēži tajā pašā kulītē, liekot šaubīties, ka iespējamas tik gaidītās un tik vajadzīgās pārmaiņas? Te nu domas dalās. Vieni uzskata, ka jau tūlīt pēc Kalvīša paziņojuma par demisiju bijis skaidrs, ka vecā koalīcija nepieļaus "Jaunā laika" ienākšanu, tāpēc arī pieredzējušie politiķi manipulēja gan ar Valdi Zatleru, gan Ivaru Godmani, lai radītu situāciju, ka "Jaunajam laikam" nekas cits neatliek, kā pašam atteikties piedalīties valdībā. Taču citi uzskata, ka jaunlaicieši nemaz negribēja piedalīties valdībā, un, tā kā pašiem to pateikt nozīmētu smagi graut partijas reputāciju, tikai meklēja iemeslus, kā noraidīt uzaicinājumu.

Droši vien patiesība ir pa vidu. "Jaunais laiks" gribēja izmantot situāciju, ka varas augšējos ešelonos nepieciešamas jaunas asinis, un iegūt reālu teikšanu, lai varētu īstenot savu politiku. Taču būtu naivi iedomāties, ka vecā koalīcija tik vienkārši ļautu varai izslīdēt no savām rokām, un sākās taktiska spēle. "Jaunais laiks" manevrēja, mainot prasības un pat principus, bet vecajai koalīcijai tas bija iemesls, lai jaunlaiciešu rīcību nodēvētu par nenopietnu.

Kad kļuva skaidrs, ka "Jaunais laiks" visu cerēto nedabūs, bet tikai uzņemsies līdzatbildību par iepriekšējās valdības iekrātajām kļūdām, partija mainīja taktiku. Tā saprata, ka šādos apstākļos, kad valdība diez vai noturēsies līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, izdevīgāk ir palikt opozīcijā un startēt, kā saka, no malas. Un par piemērotāko atkāpšanās ceļu izvēlējās aizvainojumu, sak, mūs uzskata tikai par jaunāko brāli, par mazāk līdzvērtīgiem partneriem, un mums ierāda vietu tikai galda pašā malā.

Tāpēc arī valdības veidošanas process atstāja tik haotisku iespaidu, kad kandidātus vairākiem ministru posteņiem meklēja vēl dažas stundas pirms valdības apstiprināšanas, citus mainīja pat trīs reizes, bet vienam bezpartejiskam nācās steigšus apsolīt iestāties partijā, lai kļūtu par ministru. Un diez vai var runāt par Ivara Godmaņa iecerēto profesionāļu valdību, jo ļoti jāšaubās, ka ministri ir tik universāli, ka var vadīt jebkuru nozari un bijušais aizsardzības ministrs profesionāli pārzina finanšu jautājumus, bet bijušais veselības ministrs – aizsardzības jomu.

Var jau būt, ka steigas galvenais iemesls nebija tas, ka Saeimas deputāti jau bija iegādājušies lidmašīnu biļetes, lai Ziemassvētku brīvdienas pavadītu siltās zemēs, un tāpēc arī nebija iespējams valdības apstiprināšanu pārcelt vismaz pāris dienu vēlāk. Bet atlikt to uz janvāra sākumu nozīmētu visu šo jezgu sākt no gala, bet to nevar atļauties tāpēc, ka valsti gaida varbūt ne jau gluži ekonomiska krīze, bet sakarā ar elektroenerģijas un siltuma cenu kāpumu grūti laiki jau nu noteikti. Un dzīves dārdzība galu galā arī ir galvenais, kas izraisa sabiedrības neapmierinātību, un, kas zina, vai pavasarī nebūs par iemeslu jaunām protesta akcijām. Tāpēc atkārtoju: var tikai apbrīnot Ivara Godmaņa drosmi šādos apstākļos uzņemties vadīt valdību. Un izteikt viņam līdzjūtību.

Kā domas dalās par to, kāpēc Latvijas jaunā valdība faktiski ir tā pati vecā, tā arī par Latvijas un Krievijas attiecībām pēc tam, kad austrumu kaimiņvalsts ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizītes laikā Rīgā tika pielikts punkts abu valstu robežlīgumam. Un ne jau par atteikšanos no Abrenes šoreiz runa, bet par to, vai Latvijas un Krievijas attiecības tagad mainīsies.

Protams, gan robežlīgums, gan Krievijas ārlietu ministra vizīte Latvijā radījusi pozitīvu gaisotni abu valstu dialoga attīstībai. Tikai to nevajadzētu arī pārvērtēt. Jā, Sergeja Lavrova sarunas ar Latvijas valstsvīriem risinājās mierīgos toņos, izvairoties no asiem politiskiem paziņojumiem un neaizskarot abām valstīm jūtīgas tēmas, bet uzsvars tika likts uz sadarbību ekonomikā. Jā, Lavrovs nosauca Latviju par uzticamu partneri un solīja veikt nopietnu darbu, lai Krievijas sabiedrībā mainītos viedoklis par Latviju. Tātad – Krievijā vairs Latviju neuzskatītu par vienu no saviem galvenajiem ienaidniekiem, bet Latvijai līdz ar to izzustu bailes no Krievijas.

Protams, kā vienas, tā otras valsts sabiedrības noskaņojumam ir svarīga loma. Tikai jārēķinās, ka Krievija gan šo noskaņojumu, gan attieksmi pret Latviju starptautiskā mērogā maina pēc savas vajadzības. Tā, kā tai kurā situācijā izdevīgāk. Ja būs izdevīgi – sauks par uzticamu partneri, ja būs izdevīgi – par valsti, kurā cilvēktiesības mīda kājām. Jo tikai dažas dienas pirms Sergeja Lavrova samierinošās attieksmes paušanas Krievijas augsta amatpersona atkal skandināja par Latvijas mēģinājumu pārrakstīt vēsturi, heroizēt esesiešus un attaisnot nacisma noziegumus.

Ar to tikai gribu teikt, ka nevajadzētu pievērst uzmanību šādiem uzbrēcieniem un ieņemt miera stāju pēc tiem. Tā visa ir politika, un mūsu diplomātiskais dienests nav tik spēcīgs, lai mērotos ar Krieviju. Tāpēc atliek tikai pašiem apzināties, ko darām pareizi un ko nepareizi, un iet savu ceļu, kā tas Eiropas Savienības un NATO valstij pienākas.

Vēl tikai dažas dienas, un sāksies jauns gads, kas diez vai vedīs pasauli pretī mieram un saticībai. Droši vien uzmanības centrā būs ne tikai Tuvie Austrumi, kur Izraēla tā arī nespēj vienoties ar palestīniešiem, Irāna tā arī neatsakās no kodolprogrammas un Irākā tā arī nerimst asinsizliešana. Par vienu no planētas karstajiem reģioniem atkal kļūst Balkāni, kur visas sarunas par Kosovas provinces atdalīšanos no Serbijas un neatkarīgas valsts statusa iegūšanu nonākušas strupceļā. Nekādus rezultātus nav devušas ne Serbijas un Kosovas albāņu pusotru gadu ilgās sarunas, ne arī šī jautājuma izskatīšana ANO, un tagad iniciatīvu arvien noteiktāk uzņemas Eiropas Savienība.

2.janvārī par šīs Savienības prezidējušo valsti kļūs Slovēnija, kas jau izvirzījusi mērķi – panākt Kosovas neatkarības atzīšanu, tikai gan Eiropas Savienības kontrolē. Ja tas notiks, tad diez vai Krievija paliks atbildi parādā un neīstenos savus draudus atzīt Abhāzijas, Dienvidosetijas un Piedņestras neatkarību. Un, ja tā, tad pasaulē jau tā vēsais politiskais klimats kļūs vēl aukstāks un asas attiecības būs ne vairs tikai starp Krieviju un ASV, bet arī starp Krieviju un Eiropas Savienību. Kura piekāpsies, tādējādi atdodot iniciatīvu otram?

Ar vārdu sakot, pasaule jaunajā gadā ieies ar jaunām ķildām un jaunām domstarpībām, un ar labu gribu vien nepietiks, lai šos samezglojumus atrisinātu.

Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Saeima apstiprina jaunu valdību.
Latvija pievienojas Šengenas līgumam.
Stājas spēkā Latvijas un Krievijas robežlīgums.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ivars Godmanis
atgriežas premjerministra postenī.

Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
ANO Drošības padome izskata jautājumu par Kosovu.
Turcijas armija veic kaujas operācijas Irākas teritorijā.
Izraēlas un palestīniešu miera sarunas beidzas bez panākumiem.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ziemassvētku vecītis.