Kurzemes Vārds

05:58 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaktuss

Svētku galdā silti kastaņi un baltais karstvīns
Lāsma Ģibiete

Tuvojoties gada visvairāk gaidītajiem un visplašāk atzīmētajiem svētkiem, "Kaktuss" jutās gluži kā sadedzis, nekur nevarot rast miera, tādēļ nolēma nedaudz izvēdināt galvu un paceļot, lai uzzinātu, kā Ziemassvētkus gaida un atzīmē citās Eiropas Savienības valstīs. Šoreiz ciemojāmies Austrijas galvaspilsētā Vīnē un Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā.

Gaumīgākais no Ziemassvētku tirdziņiem

Kādā decembra svētdienā nokļūstot Vīnē, "Kaktusu" ļoti pozitīvi pārsteidza iespējas, kas vīniešiem paveras dāvanu meklējumos. Visā Rietumeiropā, īpaši jau Vācijā, ir plaši pazīstami Ziemassvētku tirdziņi, kuri atvērti jau novembra sākumā un kur papildu bagātīgajam preču klāstam īpašo svētku atmosfēru tirgotāji mēģina radīt, piedāvājot karstvīnu un našķus, kā arī nepārtraukti atskaņojot populāras Ziemassvētku melodijas. Savukārt Vīnes tirdziņos, ko šai valstī sauc par "Christkindmarkt" un kas lielākoties atrodas tūristu visiecienītākajās vietās, piemēram, pie Belvederes pils, rātsnama vai slavenajā muzeju rajonā, nekādu īpašu atmosfēru nevajadzēja radīt, tā tur vienkārši bija. "Kaktuss" ar prieku secināja, ka Vīnes tirdziņos, atšķirībā no citur redzētajiem, patiešām iespējams iegādāties skaistas, gaumīgas, kā arī praktiskas dāvanas gada nogalei. Fantastiskas, mākslinieku apgleznotas visādu lielumu stikla eglīšu mantiņas, paštaisītas, visās iespējamās formās izveidotas sveces, māla un porcelāna trauki ar ļoti skaistiem gleznojumiem, zīda šallītes un daudz, daudz citu lietu. Protams, cenas nav no mazajām, piemēram, viena lielāka izmēra skaisti apgleznota eglīšu mantiņa maksā ap 20 euro, bet par tik skaistām mantām nav žēl samaksāt vairāk. Turklāt nevienā no Vīnes Ziemassvētku tirdziņiem nejautās uzmācīgā komercijas klātbūtne un nekur ielās nemanīju arī uzmācīgās reklāmas.

Gardēžiem uz Ungāriju

Protams, Ziemassvētkos it visur domā arī par svētku galda klāšanu. Katrai valstij ir citas tradīcijas, kādiem ēdieniem jābūt Ziemassvētku galdā, taču šoreiz pievērsīsimies ungāru paražām. Kā "Kaktusam" pastāstīja paši ungāri, pie viņiem svētku galds nemaz nav iedomājams bez divām lietām – zivs (parasti tā ir karpa) un saldumiem, kam pagatavošanas procesā noteikti klāt jāpieliek melnās sīkās magoņu sēkliņas. Jāpiebilst, ka ungāru saimnieces vēl šodien ir labas ēst gatavotājas un lielākā daļa svētku vakara maltītei nepieciešamā tiek pagatavota mājās, nevis pirkta veikalā. To var labi pamanīt arī ikdienā, ieejot kādā pārtikas veikalā. Ja salīdzina ar Latviju, piemēram, Ungārijas veikalos gatavoto salātiņu piedāvājums ir samērā neliels. Savukārt siltos ēdienus, ko tikai atliek pārnest mājās un celt galdā, šajā valstī parastos pārtikas veikalos neatrast vispār.

Taču, ja kārojas kas pavisam neparasts, var doties arī uz Ungārijas Ziemassvētku tirdziņiem. Tieši tajā "Kaktuss" pirmo reizi nobaudīja balto karstvīnu. Un ko tur brīnīties – Ungārijas vīni izslavēti vai visā pasaulē. Taču arī ungāru uzkodas pie vīna latvietim varētu šķist neparastas. Vienas no populārākajām ir rostēti kastaņi. Nolobot brūno cieto čaumaliņu vai miziņu, var tikt klāt saldam bumbulim. Taču ne jau kārumus un dāvanas vien Ungārijas tirdziņos iespējams nopirkt. Turpat uz vietas jau no decembra vidus var iegādāties vienu no svarīgākajiem Ziemassvētku atribūtiem – eglīti. Budapeštā tās cena svārstās no 1800 līdz 3900 forintiem, kas ir apmēram tikpat dārgi kā šogad eglītes Liepājas Pētertirgū. Savukārt pašas eglītes gan ir ļoti skaistas, Ungārijā ir īpaša šķirne ar garākām un arī rupjākām skujām, kādas Latvijā "Kaktusam" nav gadījies redzēt.


Bērni ģimenē jūtas droši

Latvijas daudzbērnu ģimeņu bērnu zīmējumi, kas tapuši akcijas "Ziemassvētku kartīte – atspulgs Latvijas bērnu drošības izjūtai" laikā, ir dzīvespriecīgi, jautri, saulaini, labdabīgu centrālo tēlu pilni. Ziemassvētku kartīšu zīmēšanas akcijā tapušie gandrīz 800 zīmējumu pauž mazo autoru drošības izjūtu ģimenē.

No psiholoģiskā viedokļa optimistiskā, dzīvespriecīgā bērnu zīmējumu kompozīcija un krāsu izvēle rāda, ka to autori savās ģimenēs jūtas droši. Psiholoģe Marika Grasmane uzver, ka ir vairāki aspekti, kā veidojas drošības izjūta. Tā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, un bērniem tā ir īpaši svarīga. Būtiskākie ir mikroklimats ģimenē un makroklimats jeb apstākļi ārpus ģimenes robežām vai tā sauktā personīgā ģimenes drošība un publiskā pilsoniskā drošība, kuru sniedz vide un valsts, kurā dzīvojam.

"Bērnu zīmējumi rāda, ka psiholoģiskais klimats ģimenēs ir labvēlīgs, mīlestības pilns un bērni jūtas droši. Spriežot pēc dažos zīmējumos atveidotajiem tēliem, ir jaušama neliela nedrošība, kas, visticamāk, nav pašu bērnu, bet gan pieaugušo. Bērni to jūt ģimenē, vecākiem runājot par veselības, darba un citiem sociāli ekonomiskajiem jautājumiem valstī kopumā. Pieaugušajiem noteikti ir jāpievērš uzmanība un jādomā, cik droša bērniem ir apkārtējā vide, kurā viņi dzīvo, kādi ir tajā notiekošie procesi un cik liela nozīme ir katra cilvēka, arī bērna iekšējai drošībai."

Laikā no 1. līdz 20. novembrim sadarbībā ar apdrošināšanas akciju sabiedrībām "ERGO Latvija" un "ERGO Latvija Dzīvība" un Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienību norisinājās akcija "Ziemassvētku kartīte – atspulgs Latvijas bērnu drošības izjūtai". Savu Ziemassvētku brīnumu apsveikuma kartītes formātā zīmēja gandrīz 180 ģimenes, arī no Liepājas. Projekta laikā tapušās kartītes var apskatīt ASS "ERGO Latvija" mājaslapā www.ergo.lv.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, "ERGO" vēlējās sagādāt pārsteigumu mazajiem māksliniekiem, kuri piedalījās šajā Ziemassvētku kartīšu zīmēšanas projektā. 16.decembrī zīmētāji jauki laiku pavadīja atpūtas un sporta kompleksā "Ķeizarmežs".


2008. gads – Ivo Fomina gads

Šķiet pašsaprotami, ka pie Latvijas debesīm spīd Liepājas rokenrola zvaigznes. Viena no tām – Ivo Fomins. Viņš ir mūziķis, kurš vēl ilgi nebeigs pārsteigt mūzikas cienītājus ar jauniem risinājumiem savā daiļradē. Svētku priekšvakarā mākslinieks viesojās “Kurzemes Vārda” redakcijā pie žurnālistu skolas audzēkņiem, kuri mūzikas apskatnieces Initas Gūtmanes vadībā jautāja, ko mūziķis paveicis divdesmit gadu laikā, kurus pavadījis uz skatuves, un kādi ir viņa nākotnes plāni.

Kā iesākās tava muzikālā karjera?
– Kad iepazinos ar mūziķi Tomasu Kleinu, vēl nedziedāju. Viņš jau bija populārs mūziķis. Kādu dienu ierosināja, lai dodos līdzi uzstāties Durbes Kultūras namā. Teicu, ka nekad neesmu dziedājis, bet viņš pierunāja, sakot, ka man taču brālis dzied un mēs varētu izvēlēties trīs dziesmas un pamēģināt. Aizbraucu, protams, un nodziedāju trīs dziesmas. Tajā brīdi šķita – tīri tā nekas. Tad sapratu, ka vajadzētu arī man pamēģināt dziedāt, kaut gan nebiju domājis saistīt savu dzīvi ar mūziku, jo mani vairāk interesēja sports.

Tagad nav bijusi doma mainīt savu dzīvi, ar mūziku vairāk nenodarboties?
– Nesen tieši par to domāju. Man vairs nav divdesmit gadu. Varbūt beigt dziedāt, attīstīt savu ierakstu studiju un pārkvalificēties uz kādu citu biznesu? Tāda doma ir, bet laikam jau man pietrūktu skatuves. Pats esmu uzsācis rakstīt mūziku, tā ka man ir divkārši interesanti. Bet domāju strādāt arī citā biznesā. Tas varētu būt mūzikas klubs. Prātoju, kā šo ideju attīstīt, jo ir problēmas ar telpām. Diemžēl, ja telpas nav netālu no pilsētas centra, tad bizness neizdodas.

Vai mūzikā vari atrast piepildījumu visam, ko sirds vēlas?
– Mūzika man nepārprotami piepilda visu. Un, ja man kaut kā trūkst, pievēršos kam citam. Strādāju ierakstu studijā, kas man ir paralēls darbs. Brīvā laika ir ļoti maz. Ja tāds brīdis ir, izmantoju to kopā ar ģimeni: aizeju uz kino vai pasēžu mājās. Uz pasākumiem īpaši neeju, jo visu laiku esmu sabiedrībā un dziedu. Ikdienā mēģinu aiziet uz sporta zāli, piemēram, svaru bumbas pacilāt. Plānoju iet paspēlēt basketbolu. Ir tāda mūziķu grupa, kuri sporto Jūrnieku centrā. Varbūt tai piebiedrošos.

Kur gūsti iedvesmu mūzikas rakstīšanai?
– Iedvesma atnāk pati. Eju pa ielu, un pēkšņi rodas melodija. Ja līdzi nav diktofona, tad ir cauri! Ātri ielecu mašīnā un, braucot uz mājām, dziedu meldiņu, lai neaizmirstu. Ir gadījies, ka pēkšņi paskatos uz blakus stāvošo auto, kur viens skatās uz mani un arī dzied. Aizbraucu mājās, un, protams, nav melodijas! Bet ir radusies kāda cita. Ir bijis tik daudz ģeniālu melodiju, potenciālu hitu! Man visur var rasties melodijas, arī naktī. Bet rakstīšana nepadodas viegli, jo esmu ļoti prasīgs pret sevi – nekomponēju kaut kādus šlāgerus un trīs akordu dziesmas.

Kā radās albuma “Palikt vienam” nosaukums?
– Sēdējām kopā ar grupas biedriem, domājām, kā nodēvēt albumu. Sāku lasīt dziesmu nosaukumus – “Viņa raud”, “Palikt vienam”... Tad teicu: “Varbūt paliekam pie “Palikt vienam”?” Uzzinot par albuma nosaukumu, visi uzreiz sāka vilk paralēles ar to, ka duets “Fomins un Kleins” ir pajucis. Daudzi nodomāja: “O! Viņš, nabadziņš, palicis viens...” Tik daudz vēstuļu ar labiem vēlējumiem un dažnedažādiem muļķīgiem jautājumiem nebiju saņēmis visā savā dzīvē! Piemēram, man rakstīja: “Cik tev grūti, vecīt, es tevi saprotu!”, “Kā tev nav paveicies, ģimene aizgājusi prom...” Lasu un esmu pilnīgi šokēts – tas taču tā nebija domāts! Sabiedrībā pat izvērtās tāda kā diskusija. Daudziem manis palika žēl. Domāja, ka esmu palicis viens vai nu mūzikā vai ģimenē. Ļoti daudzi arī rakstīja: “Ā, tu esi brīvs, nu tad varbūt mēs varam satikties?” Es vairs nevarēju atkauties! Tad tā lēnām, ļoti delikāti sāku rakstīt: “Jūs neesat pareizi sapratusi, es tomēr neesmu palicis viens...” Atbildu cilvēkiem mīļi un skaisti.

Kura dziesma tev no šā albuma patīk vislabāk?
– Visas dziesmas man ir mīļas, jo pats tās esmu sakomponējis, izņemot vienu – “Vēstule”. Tā ir Fēliksa Ķiģeļa. Es to kādreiz jau biju dziedājis. Man īpaši patīk “Pārāk daudz”, “Es vēlos būt līdzās”, “Viņa raud”, “Bezvējš”. Ceru, ka jaunais albums būs tikpat jauks un spēcīgs.

Kur uzņemts foto albumam?
– Mēs nevarējām atrast vietu, kur fotografēt. Beigās atradām kaut kādu koferi un foto uzņēmām Karostā. Uz vāciņa izskatos baigi skumīgs, atbilstoši albuma nosaukumam “Palikt vienam”. Neteiktu, ka man patīk viss, kas ir uz šā vāka. Nav jau slikti, bet mazliet par skumju, krāsas pārāk pelēcīgas. Šodien daudzas lietas darītu pilnīgi citādāk, taču no kļūdām mācās. Kā noprotu, cilvēki šo disku iemīlējuši, viņiem tas patīk.

Kad iznāks jaunais albums?
– Tas paredzēts 4.martā, manā dzimšanas dienā. Viss nākamais gads man solās būt ļoti radošs. Nebaidos to ierakstīt Latvijas vēsturē kā savējo, jo man apritēs divdesmit gadi, kopš esmu uz skatuves. Ja viss labi sanāks, esmu iecerējis rīkot ļoti nopietnus un lielus koncertus pa visu Latviju. Vēlos visiem parādīt savu daiļradi – no 16 gadu vecuma līdz pat šai dienai. Šajā projektā varētu būt iesaistīti ļoti daudz mākslinieku, piemēram, “Liepājas brāļi”, “Neptūns”, Ainars Virga un daudzi citi, ar kuriem esmu bijis kopā.

Vai kāda dziesma no jaunā albuma drīz būs dzirdama?
– Septiņas dziesmas jau ierakstītas studijā. Divas ir iedziedātas, tās gaida ierakstīšanas gala procesu. Es jau sen šīs dziesmas varēju laist klajā, bet gribu skanējuma ziņā tās vēl pilnveidot. Esmu nolēmis iet smagāku ceļu – sūtīšu dziesmas uz Kanādu, kur tās miksēs. Tas nav lēti. Cerams, viss izdosies. Ļoti laba kvalitāte ir arī manā studijā, viss labi skan, bet vēlos šajās dziesmās iejaukt citas krāsas. Es uzticos pilnīgi neitrālam cilvēkam, kurš strādā ar pasaulslavenām zvaigznēm.

Vai albumā būs arī kādi pārsteigumi?
– Ja man būs spēka un atliks laika, domāju izveidot pat divus albumus. Viens būs ar pilnīgi jaunām manām dziesmām, otrs – akustiskais variants, mana agrākā daiļrade.

Kura ir bijusi tava spilgtākā uzstāšanās?
– Tās visur ir spilgtas! Pati spilgtākā, ar kuru manā dzīvē aizsākās mūziķa karjera, bija Amerikā, Manhetenas mūzikas hallē, kur uzstājušās daudzas megazvaigznes. Man, toreiz jaunam puikam, iespēja tur uzstāties bija visspilgtākais notikums dzīvē. Man piedāvāja palikt Amerikā, attīstīt savu mūziķa karjeru. Bet man bija ģimene, tieši tajā laikā piedzima pirmais dēls, tāpēc atteicos. Bija arī bailes. Kad biju atgriezies Latvijā un zvanīju uz Ameriku, lai runātu par kādiem koncertiem, nevienam vairs nebiju vajadzīgs. Ja man atkal būtu bijis jābrauc atpakaļ, tie būtu lieli izdevumi. Amerikā es savu izdevību neizmantoju, ko tagad mazliet nožēloju. Bet varbūt tā arī ir labāk. Iespējams, tagad Amerikā sēdētu pie metro, tēlotu muļķi un pelnītu naudu.

Otra spilgtākā uzstāšanās manā dzīvē bija dalība konkursā “Jūrmala” jeb tagadējā “Jaunajā vilnī”, kur ieguvu trešo vietu un skatītāju balvu. Es, šķiet, esmu pirmais, kas konkursā parādīja, ka var uzstāties arī ar ārzemju dziesmu.

Kura koncertzāle tev patīk vislabāk?
– Man patīk visas zāles, kas ir piepildītas, kurās sanākuši cilvēki un dzied līdzi. Ja redzu, ka zāle ir pilna, tas nozīmē, ka cilvēkiem patīku es un manas dziesmas.

Tu parasti uzstājies vakarā. Vai nav grūti strādāt vēlu?
– Pieradums. Es to daru nelabprāt, tas nogurdina. Bet neko darīt, jo tādas ir klubu prasības. Kad man ir savi solokoncerti, es pats regulēju laiku, ieplānoju uzstāšanos septiņos vai astoņos vakarā.

– Vai kaut ko kolekcionē?
– Mana ģimene krāj dažādus rakstus par mani. Man to mājās ir tik daudz, ka nezinu, kur tos visus likt.

Vai uz ielas tev bieži lūdz autogrāfu?
– Ļoti bieži. Nesen lidostā, kad piegāju pie lodziņa rādīt pasi, kundzīte man sauca: "Pagaidiet, pagaidiet!" Es jau nodomāju, ka kaut kas noticis, bet viņa paņēma atpakaļ pasi un teica: "Pirms es jums atdošu pasi, parakstieties!" Ļoti patīkami. Man vienīgi nepatīk, ja cilvēks atnāk ar kaut kādu tualetes papīru, kur jāparakstās. Šim nolūkam esmu iespiedis speciālas kartītes, kurās rakstīts "Ivo Fomins – "Palikt vienam"."

– Bieži vien koncertos piedzērušies cilvēki kliedz kādus saukļus, mēģina tikt uz skatuves. Kā tu uz to reaģē?
– Nekādi pret mani vērsti saukļi nav bijuši. Lielākoties klubos no pamatīgi iereibušiem cilvēkiem ir dzirdēts: "Fomin, uzspēlē "Zīlīti"!" Ja cilvēks ir pārdzēries, pasaku, ka "Zīlīti" nespēlēju, vai arī vispār neatbildu uz tādām frāzēm. Tādi atgadījumi ir bijuši, bet ne ar rupjību. Ir nākuši uz skatuves un teikuši: "Vecīt, es tev nopirkšu šņabi!" Es to nepieņemu. Ja man sola naudu, atbildu: "Te nav restorāns!"

– Kā juties, uzstājoties "Eirovīzijā"? Vai bija liels uztraukums?
– Protams. Uzstājoties Latvijā, man nekāda satraukuma nebija. Pēdējo reizi gan bija problēmas ar balsi, bet nu – kā bija, tā bija. Kad aizbraucu uz Turciju, sapratu, ka man ir liels uztraukums, no kura nekādi nevaru atbrīvoties. Galvenokārt tas bija tāpēc, ka pārstāvēju Latviju un zināju – konkursu redz miljons skatītāju. Es tik daudz nedomāju par ārzemniekiem, bet tieši par Latviju, jo tā mani izvirzīja. Kad nodziedāju, viss uztraukums pārgāja.

Vairs nedomā par piedalīšanos "Eirovīzijā"?
– Tas manā dzīvē ir pagājis posms. Esmu jau piedalījies divas reizes. Tas vairāk nav domāts man. Turklāt esmu roka dziedātājs, un, kā zināms, rokmūzika "Eirovīzijā" nav īpaši vajadzīga.

Ko darīsi Ziemassvētkos?
– Būšu mājās ar savu ģimeni. Tas ir laiks, kad visiem jābūt kopā ar savējiem.

Vai gadījies svinēt Ziemassvētkus kādā koncertā ārpus Liepājas, tālu prom no radiem?
– Esmu svinējis Ziemassvētkus Dānijā, bet tad man vēl nebija ģimenes. Protams, ja datumi sakrīt, tad neko nevar darīt, jo mēs esam mūziķi, un tieši decembris mums ir pļaujas laiks. Bet tieši Ziemassvētku vakarā es labāk sēžu mājās kopā ar ģimeni.

Kāds ir visjautrākais Ziemassvētku piedzīvojums un vai tev ir kāda vismīļākā dāvana?
– Man katru gadu ir jautri. Dāvanu vienmēr bijis daudz, un man tās visas ir mīļas. Visi dāvina lietas, kas man patīk, jo es pirms tam pasaku, ko vēlos. Varbūt, ka šogad Ziemassvētku vecītis man varētu sagādāt jaunu automobili...

Kādas ir tavas ģimenes Ziemassvētku tradīcijas?
– Noteikti ir jābūt maltītei. Mēs mēģinām ģimenē iedibināt tradīciju, ka uz galda ir tie deviņi ēdieni, kaut arī viens no tiem būtu tikai maizīte. Arī pats gatavoju, jo pēc profesijas esmu pavārs. Kad mielasts ir gatavs, tiek iedegta eglīte, bērni sapošas, atnāk sievasmāte, tuvākie radi, un svētki var sākties

Tu teici, ka esi pavārs. Ko labprāt gatavo?
– Gatavoju visu, kas ienāk prātā, gan saldos ēdienus, gan cepešus. Nezinu, ko gatavošu šogad Ziemassvētkos un vai man būs tam laika. Ja būs, pagatavošu kaut ko interesantu. Mēģināšu pārsteigt savus tuviniekus un ģimeni.

– Kad būs tuvākie koncerti, kuros tevi varēs redzēt?
– Koncerti notiek visu decembri. Turpinās mani solokoncerti pa visu Latviju. Ir ļoti daudz privātu pasākumu, kuros tieku nolīgts. Jaunajā gadā būšu Ventspilī, kur dziedāšu pilsētas laukumā. Tur katru gadu ir grandiozs sarīkojums, kur mūzikas pavadījumā šauj raķetes. Ventspils vienmēr grib sevi parādīt. Bija piedāvājums piedalīties arī arēnas "Rīga" koncertuzvedumā "Gada pārvērtību nakts", bet pēdējā brīdī mēs ar producentiem vienojāmies, ka nepiedalīšos, jo nevaru divu stundu laikā aizbraukt no Rīgas uz Ventspili. Viņi negrib uzņemties atbildību par mani, jo tomēr ir ziema un ceļš...

Nesen biju Rīgā, nofilmējām ar "Liepājas brāļiem" jaunu videoklipu. Tas būs redzams LTV 1.programmā 31.decembrī. Pusdesmitos vakarā sāksies Vecgada šovs "Zvaigžņu kari", kurā cilvēki varēs iepazīties ar dziesmu. Tā tiešām ir ļoti laba, autors ir Uldis Marhilēvičs.

Kas tev ir pirmajā vietā – ģimene vai tomēr mūzika?
– Es nevaru atdalīt, kas man ir svarīgāks. Domāju, ka mana sieva nav diez ko priecīga, ka nodarbojos ar mūziku, jo ģimenei man atliek maz laika. Bez tam sievai nav viegli samierināties, ka man ir fanes. Ir gadījumi, kad sameklē manus telefona numurus un zvana pat naktī. Esam pat vērsušies policijā, mēģinājuši noskaidrot, kas zvanījis. Bija brīdis, kad mani tiešām bija apsēduši ar telefona zvaniem. Speciāli nopirku automātisko atbildētāju, lai uzreiz dzirdētu, kas runā. Sākumā zvanīja meitenes, sievietes, kuras pat raudāja klausulē. Ko gan es varu atbildēt, ja cilvēks raud! Pēc tam zvanīja kaut kādi vīrieši un sacīja: "Kāpēc tu raudini manu sievu?", "Kāpēc tu dziedi tik skumīgas dziesmas!?" Piedzīvoju visādas muļķības, ķiķināšanas. Tā nav tikai man, tā ir visiem mūziķiem. Mobilā telefona numuru izvairos kādam dot. Uz zvaniem no nepazīstamiem numuriem neatbildu.

– Ar citiem mūziķiem esat konkurenti vai draugi? Piemēram, piedaloties konkursos...
– Kādi gan konkurenti! Katrs dara savu darbu. Konkursos nepiesakos, esmu tajos piedalījies visus savus jaunības gadus, tagad pietiek. Mana devīze ir: neskaust to, ko dara cits, tieši otrādi – atbalstīt. Nedrīkst visu laiku domāt par to, kaut tikai citam kaut kas neizdodas. Visiem vēlu veiksmi. Zinu, ka ar tādām domām arī man veiksies. Citādāk nevar būt. Diemžēl ir ļoti daudz cilvēku, arī mūziķu, kas cits citam vēl sliktu. Es tā nedaru. Man vienalga, lai viņš ir populārāks. Es daru savu darbu.

Ko domā par Liepājas jauno mūziķu paaudzi? Vai tiem ir perspektīva?
– Perspektīva ir vienmēr. Ir jābūt ticībai. Ja tic, tad arī viss izdosies. Formula pavisam vienkārša – laba dziesma un tu esi zenītā. Protams, jaunajiem mūziķiem mūsdienās ir ļoti grūti, jo Latvijas tirgus ir ļoti mazs, bet grupu ir daudz. Man neviens dzīvē nav palīdzējis, bet es tomēr vismaz ar savu ierakstu studiju mēģinu palīdzēt šiem jaunajiem mūziķiem. Tā ir mana artava viņiem.

Kas tevi pamudina dziedāt latviski?
– Tas, ka dzīvoju Latvijā un ka angļu valodu vairums latviešu tomēr nezina. Mums sava valoda ir jāsaglabā. Mēs taču neesam angļi, mums ir latviska domāšana. Tāpēc es braucu uz "Eirovīziju" un dziedāju latviski, kaut gan dziesma bija arī angliski. Varēju to dziedāt vēl dažās valodās. Lai Eiropa dzird! Mūsu valoda – vai viņiem patīk vai nepatīk, tā ir viņu darīšana. Biju pirmais no Latvijas, kas to izdarīja, un man ir gandarījums un prieks par to, ka tas biju tieši es. Kāds bija rezultāts, tāds bija. Tas notika Balkānu valstī, kur mēs nezinājām, kāds bija balsojums un vai tas vispār notika. Kameras naski sastūma pret visiem tiem, kas uzvarēja, kaut arī balsojumam vēl bija jāilgst desmit minūtes.

Krievu valodā neesi domājis dziedāt?
– Es esmu dziedājis krieviski. 90.gados biju Krievijā ļoti populārs. Arī tur man bijusi iespēja palikt un dziedāt tālāk. Bet es to neizmantoju. Tagad gribu dziedāt krieviski un to darīšu. Šis un nākamais albums tiks iedziedāts arī krieviski, jo esmu guvis iespēju parādīt sevi Krievijā. Vēl negribu tagad atklāt – kur, kā, kāpēc un ar ko. Man ir draugi gan Baltkrievijā, gan Maskavā, gan Ukrainā, piemēram, Ruslana. Nav tik viegli tagad pārkvalificēties un visu sarakstīt krieviski, bet es to daru. Lēnām viss notiek. Rokmūzika Krievijā nav tik populāra, bet ir cilvēki, kas ar mani tur grib stādāt. Vai man kas sanāks, nezinu. Bet ceru, ka izdosies. Tāpat ir piedāvājumi braukt uz Eiropu. Tur visam jābūt angliski. Protams, nav obligāti viss jādzied angliski, esmu arī braucis uz turieni un dziedājis latviski.

Pašlaik norit darbs pie videoklipa, promācijas izveides. Esmu atradis grupas menedžeri. Tā ka viss notiek! Nākamais gads izskatās daudzsološs.

Vai ārzemniekiem patīk latviešu valoda?
– Man par izbrīnu – jā! Viņi klausās, kaut arī neko nesaprot, bet pēc tam pienāk klāt un paprasa, par ko dziesma bija, un paslavē. Parasti izskaidroju viņiem dziesmas jēgu, kas ietverta tekstā. Dānijā sākām dziedāt angliski, bet viņi saka: "Nē, dziediet latviski, mēs gribam dzirdēt, kā skan jūsu valoda." Dāņi arī lielākoties dzied savā valodā. Tāpat zviedri, somi, viņi mēģina saglabāt savu kultūru. Ja grib būt populārs Latvijā, ir jādzied latviski. Visi tie, kas sākumā dziedāja angliski, vēlāk atgriezās pie latviešu valodas, un uzreiz ir cits reitings, jo mūzikā daudz kas ir atkarīgs no teksta.

Novembra beigās tu uzstājies koncertā "Rudens vēju Rocknroll" Latvijas 1.rokkafejnīcā. Vai, tavuprāt, rudens ir īstais laiks rokenrolam?
– Jā, kādēļ gan ne? Atbilstošā gaisotne ir vienmēr, uzstājos vienalga, vai tā ir ziema, vasara vai rudens. Rokenrols ir mana dzīve.

Interviju pierakstījusi Anete Zīraka