Kurzemes Vārds

08:08 Otrdiena, 10. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mans brīnums
No pasakām līdz pārpratumiem
Daina Meistere

Jaungada naktī varot piedzīvot dažādus brīnumus. Citi dzirdējuši, kā lopiņi runā, citi izkusušā alvas pikucī savu nākamo izredzēto ieraudzījuši, bet citiem brīnums ir pati meža skaistule eglīte, kas izrotāta un ar siltu svecīšu liesmām palīdz savienot pilsētas cilvēku ar dabas ritmu, un kopābūšana ar saviem tuviniekiem. Savās atmiņās, izjūtās un piedzīvotajā dalījās daži liepājnieki.

Kā pasakā

"Mani visu mūžu pavada viena konkrēta eglīte, un šķiet, ka tas ir pats jaukākais, kas ar mani noticis," atmiņās gremdējās mūziķe, ansambļa "Skani" vadītāja Iveta Gailiša. "Tad mēs ar māsu bijām vēl maziņas, dzīvojām kopā ar vectētiņu un vecmāmiņu Aizputē. Omīte bija aizbraukusi uz Liepāju pie vectētiņa, kuram bija jānāk mājās no slimnīcas, bet mēs nolēmām saviem vistuvākajiem cilvēkiem sagādāt prieku Ziemassvētkos un gadumijā. Tāpēc abas paņēmām virtuvē gaļas cērtamo cirvīti, saģērbāmies ziemas drēbēs un devāmies uz mežu pēc smaržīgās skaistules. Nogājām lielu gabalu pa dzelzceļa sliedēm, iegājām mežā. Togad bija sniegota ziema, visapkārt pletās rāms miers. Vēl pēc krietna kāpuma pa kupenām ieraudzījām plašu egļu audzi. Izvēlējāmies, mūsuprāt, tādu nelielu, bet kuplu kociņu. Mums pat izdevās ar savu mazo cirvīti kaut kā nomurdzīt tās kātu. Vilkām to pa sniegu uz mājām, tieši tā, kā filmās rāda. Kad pārnācām, izrādījās, ka mūsu mazā eglīte aizņem pusi istabas, kaut gan dzīvojām mēs veco laiku mājā ar augstiem griestiem. Kad abi mūsu vecvecāki pārnāca mājās, bijām to jau izrotājušas. Viņi bija pārsteigti, kaut gan vēlāk opītis teica, ka šo koku mēs esam nocirtušās egļu audzētavā un ka to varēja dabūt arī vienkāršākā veidā. Bet man tie bija paši, paši skaistākie svētki!"

Ko bēris melnim pastāstīja

Rakstniekam Modrim Zihmanim šajā laikā atmiņas kavējas pie bērnībā piedzīvotā un pieredzētā. Toreiz viņa ģimene dzīvoja laukos. Un eglīti gadumijā dedzināja gan iekšā, istabā, gan īsi pirms pusnakts tieši mazie bērni gāja izpušķot tās eglītes, kas auga laukā. Tad nu eņģeļu matu vizma laukā sasaucās ar svecīšu liesmām mājas logā. Laukā saimniece iznesa arī cienastu. Bet lielie puiši gāja klausīties, ko Jaungada naktī stallī zirgi runā. Mazajam Modrim par lielu sarūgtinājumu, viņu līdzi neņēma. Kad lielie atgriezās, saimnieks un visa saime gribēja zināt, ko tad nu puiši saklausījušies.

"Sākumā lielie bija ļoti noslēpumaini, sacīja saimniekam, lai ielej no lielās sīvā pudeles kādu čarku," pastāstīja M.Zihmanis. "Tad nu puišiem iespīdējās acis, un viņi pamazām sāka stāstīt. Bēris melnim sacījis, ka vecā saimnieka zārkā, kas stāv uz istabaugšas, vista izperēs 12 cālīšus un tas nozīmēs – zārks savu gulētāju gaidīs vēl divpadsmit gadu. Vēl melnis sacījis, ka viens no saimes vīriem ielūzīs dīķī, izrāpsies ārā, drusku paslimos, bet nekas nopietns nebūs. Tad vēl lielie puiši minēja, ka zirgi esot sastrīdējušies, kas saimniecei piedzims, bet lopiņi savās sarunās tā arī nav tikuši skaidrībā, kas īsti būs – puisītis vai meitenīte. Jāteic, ka tik tiešām vista izperēja cālīšus tieši vecajam saimniekam taupītajā mūža mājā. Vai tieši divpadsmit, to gan neatceros, bet saimnieks nodzīvoja ilgu mūžu. Un saimniece sagaidīja atskrienam savu bērniņu."

Kā brīnumu Modris Zihmanis atceras kādu dāvanu. Kad viņam bija septiņi gadi, Ziemassvētku vecītis uzdāvināja puikam slidas, un tieši Jaungada dienā uznāca sals, dīķis aizsala, un lielās meitas mācīja mazajam slidot. Jūtot, kā kājas pašas viņu nes pa gludo virsmu, šķitis, ka pietiek tikai atsperties, un zēns varēs lidot.

Katrs savā vietā, bet visi kopā

Kristīne Locika ir sešu bērnu māmiņa, viņa pati augusi kuplajā, muzicējošajā un dziedošajā Sudmaļu saimē. Tādēļ gadumija viņai visbiežāk ir bijusi gan mūzikas, gan dziesmu pilna un noteikti kopā kā ar mammu, tēti, brāļiem, māsām, tā ar savu ģimeni – vīru un bērniem.

"Ir jau tāds ticējums, ka gadumijā ir jābūt kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Es tūkstošgades miju sagaidīju ne tā, kā bija iecerēts, bet mūsu ģimenes brīnums ir un paliek tas, ka mēs esam kopā un mums kopā ir labi. Bet, gaidot 2000.gada atnākšanu, es biju uzaicināta spēlēt baznīcā. Tad gaidīju ceturto bērniņu, kuram teju teju bija jānāk pasaulē. Taču neatteicu, kad mani aicināja muzicēt dievnamā tieši Jaungada naktī. Mums ar vīru bija sarunāts, ka viņš man pirms pusnakts atbrauks pretī, lai es vēl paspētu būt mājās pie savējiem, kad pulkstenis sitīs divpadsmit. Pabeidzu spēlēt īsi pirms gadu tūkstošu mijas, braucām mājās, bet jutām, ka visur ielās tādi sastrēgumi, cilvēki līksmojas, bet mašīna uz priekšu tiek pavisam lēni. Lai godam ieskandinātu visas cilvēces gaidīto notikumi – millēniumu –, nolēmām, ka vajag nopirkt kādu dzirkstošo dzērienu un pievienoties apkārtējiem, kaut arī svešiem ļaudīm. Tā nu es to miju sagaidīju, sēžot automašīnā Siena tirgus laukumā, vīrs aizskrēja uz veikalu pēc dzirkstoša, putojoša dzēriena, bet mūsu bērni mājās pie loga skatījušies uguņošanu. Taču mēs domās bijām kopā, un neilgi pēc 2000.gada iestāšanās mūsu ģimene sagaidīja savu ceturto brīnumu – Jēkabu."


Mana māja
Vieta, kur ģimenei atgriezties
Kristīne Pastore

Aicinot pie sevis ciemos, Liepājas Latviešu biedrības nama direktore VITA HARTMANE smejas: "Mūsu māju atradīsiet viegli, visi dārza kadiķīši spīd ar lampiņām!" Ārēji Hartmaņu ģimenes māja, kurā viņi dzīvo jau vienpadsmito gadu, ir neliela, tāpēc ienācēju pārsteidz, ka pavisam cits skats atklājas ēkas iekštelpās – tās vizuāli ir plašas un gaišas. Un, kā Vita pati apgalvo, joprojām tapšanas stadijā, jo ģimenes galvenā prioritāte līdz šim bijusi bērnu nākotne. Tagad, kad abi dēli uzsākuši patstāvīgu dzīvi, var vairāk laika un līdzekļu atvēlēt mājai. Tomēr mājīgais namiņš Pērkones ielā vienmēr ir vieta, kur visiem gribas atgriezties un kur mīļi gaidīti ir gan radi, gan Vitas un viņas vīra Gaida draugi, gan arī dēlu Krista un Toma draugi. Katru šeit sagaida ar prieku.

Te mēs tagad dzīvosim

Atceroties, kā ģimene tika pie savas mājas, Vita stāsta: "Tolaik, pirms pārcelšanās uz Pērkones ielu, dzīvojām eleganti izbūvētā trīsistabu dzīvoklī M.Ķempes ielā." Vitai bija savs bizness, un dzīvoklis bija iekārtots mājīgi, varētu pat teikt, tam laikam smalki: ar modernām tapetēm, jaunām mēbelēm, gaumīgi flīzētu vannasistabu un zeltītiem durvju rokturiem. Un tad 1996.gadā ļoti negaidīti radās iespēja tikt pie privātmājas. Darījums bija pavisam vienkāršs – Hartmaņi to iemainīja pret savu skaisto dzīvokli.

Vita atceras: "Māja bija patiešām briesmīgā stāvoklī: pirmajā stāvā praktiski bija četras sienas, un tajā bija dzīvojis suns. No kartona kastēm bija sasliets kaut kas līdzīgs vannasistabai, taču mājā nebija ne ūdens, ne apkures, bija izdauzītas logu rūtis. Dārzs bija tā aizaudzis, ka grūti atrast taciņu cauri krūmājiem. Viena izremontēta istaba bija otrā stāvā, un tajā arī visi četri pirmo pusgadu nodzīvojām."

Pirmo rītu savā mājā Vita joprojām atceras kā visļaunāko murgu: "Mēs pamodāmies un sastapāmies ar savu dēlu – viņiem tolaik bija 11 un 8 gadi – nesaprotošajiem un vaicājošiem skatieniem." – "Mammīt, vai mēs neiesim mājās?" viens no viņiem bēdīgi pajautāja. "Nē, dēliņ, tagad mēs te dzīvosim," atteica Vita, un viņai nevaldāmi sāka ritēt asaras. "Es sapratu, ka esmu izdarījusi lielāko kļūdu savā mūžā". Visapkārt bija gruži, netīrība un izmisums.

Sešu kartupeļu maisu vietā kamīns

Savas jaunās dzīves telpas iekārtošanu Vita un Gaidis izlēma sākt ar dārzu. Kā tagad atzīst Vita, tas bija vispareizākais lēmums. Ģimene pārcēlās aprīlī, un jau pēc aptuveni pusotra mēneša pagalms bija iztīrīts no vecajiem krūmiem un kokiem, atvesta melnzeme, iesēta zālīte, iestādīts dzīvžogs. Vita pati no Baltezera kokaudzētavas atveda košumkrūmus, mūžzaļos augus un izveidoja savu daiļdārzu. Dārzs kļuva par to vietu, kur patverties, veldzēties un gūt enerģiju, vietu, kas iedvesmoja jaunām būvniecības iecerēm un reizē relaksēja pēc darba. No mājas izveda 14 autokravu ar gružiem. To vākšanā piedalījās visi: gan Vita un Gaidis, gan Krists un Toms, gan arī ģimenes draugi.

Un pašu spēkiem notika arī remontdarbi. "Puikas ar savām mazajām rociņām ir palīdzējuši līmēt katru tapetes gabalu istabās, viņi turējuši rigipsa plāksnes un darījuši visus celtniecības palīgdarbus," stāsta Vita. "Varbūt arī tāpēc viņiem ir tik izteikta mājas izjūta. Viņi vienmēr aicina visus draugus pie sevis. Vasarās te ierodas gandrīz vai visi Toma hokeja draugi – viņu nav maz."

Tiesa gan, tagad Vitai un Gaidim mājās valda tāds neierasts klusums, jo dēli dzīvo un strādā ārpus Liepājas. Krists šovasar apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Siguldā, no kurienes ir viņa sieviņa Zita. Abi strādā autobiznesā un kā ārštata autori raksta arī vietējā Siguldas avīzē. Savukārt Toms ir profesionāls hokejists. Pašlaik viņš spēlē komandā "Rīga 2000". Toms no 13 gadu vecuma jau dzīvo prom no mājām. Vispirms viņš trenējās Rīgā, bet pēc tam trīs gadus Zviedrijā. Tad ģimene bieži mēroja ceļu pie dēla ciemos. Un, tā kā Vitas vājība ir dažādi interjera priekšmeti un mājas tekstils, Tomam ik reizi mamma bija jāved uz "IKEA" firmas veikaliem gan Stokholmā, gan Upsalā. No ceļojumiem Vita nemēdz vest mājās tradicionālus suvenīrus, bet gan kaut ko mājas iekārtošanai. Kā viņa pati saka, skaistākais, ko pēdējos gados atradusi, ir no Austrijas pārvestās izšūtās tiroliešu sedziņas, ko klāt zem kafijas tasītēm.

Tagad Tomam ir dzīvoklis Rīgā un pārbraukt mājās iznāk reizi pāris mēnešos. "Kad viņam jābrauc prom, tie mums ir smagi brīži, jo gan man gribas, lai viņš paliek ilgāk, gan arī viņam negribas tik ātri atkal atvadīties," Vitas balss kļūst emocionālāka.

Vita domā, Gaidis dara

Stāstot par mājas iekārtošanu, Vita slavē Gaidi. "Ja es esmu ideju ģenerators, tad viņš ir praktiskais darītājs, kas atrod iespēju, kā manas idejas īstenot," stāsta Vita. Un atceras, kā brīnījusies, kad Gaidis sacījis, ka pats ierīkos mājā apkuri. Kā tas iespējams, viņa nesaprata. "Bet kas ir apkure?" Gaidis noteicis. "Tas ir līdzīgi kā lego, man tikai ir jāsaprot, kā tos klucīšus salikt."

Hartmaņu mājas pirmais stāvs aizņem aptuveni simt kvadrātmetru, kuros ir neliela priekštelpa, plaša halle, ko izmanto kā viesistabu, liela virtuve, vannasistaba un tualete. Viesistabā nesen pabeigts remonts, tā iekārtota tumšas šokolādes un baltā krāsā. Četras no sienām ir baltas, viena tumša, un pie tumšās sienas novietotas divas lielas gleznas zeltītos rāmjos. Tās ir ģimenes relikvijas. Liepājas teātra bijušā dekoratora Albīna Dzeņa darinātajās gleznās redzama jūra. Tās Vitai ir mantojums no tēva Leona Čapkovska, kas savulaik dziedāja Liepājas muzikālajā teātrī. Vita saka – uz tumšajām sienām gleznas īpaši izceļas.

Bet pa vidu ir balts kamīns, kurā var vērties, sēžot baltajos ādas dīvānos. Kamīns mājā ir no paša sākuma. Vita atceras: "Tajā remonta stadijā kamīns bija ekstra, bija nepieciešamas daudzas svarīgākas lietas, tāpēc, kā vēlāk smējāmies, likām lietā pašu audzētos kartupeļus. Pārdevām tos un par ietirgoto naudu meistars uzmūrēja skaistu kamīnu, bez kura māja vairs nav iedomājama."

Uz virtuvi ved niša – šajā mājā nav tradicionālā iekārtojuma, kad viesistabu no virtuves ar sienu neatdala. "Tādu domu mums nebija, jo mūsu ģimene ir no tām, kas bieži gatavo pusdienas mājās, un mēs negribējām, lai smarža izplatās pa visu māju un lai no viesistabas varētu redzēt, ko dara virtuvē," skaidro Vita. Eksperimentējot ar krāsām virtuvē, Vita vienmēr pieskaņojusi arī traukus, dvielīšus, salvetes, sveces un daudz citu sīkumu. Pašlaik viņai ir salātu zaļā toņa ēra, bet pirms tam bija ceriņu violetā. Un Vita novērojusi, kā ģimenes tradīcijas, organizējot viesības, pārņem arī dēli: gan galda klāšanā, gan to piederumu izvēlē un arī scenārijā. "Man par to ir liels prieks," viņa atzīstas, sakot, ka nevar bērnus audzināt teorētiski, viņi vienalga pārņems ģimenē redzēto un piedzīvoto. Šogad viesistabā nomainīti arī logi – tagad tie ir līdz grīdai. Šādu variantu ieteikuši ģimenes draugi arhitekti, sakot, ka tad arī dārzs ienāks istabā. Un šo izvēli ģimene ne mirkli nav nožēlojusi. Mājas lepnums ir arī oša koka parkets.

Otrajā stāvā iekārtotas trīs guļamistabas. Dēlu guļamistabas tagad vairāk kalpo kā viesistabas, jo dēli ikdienā mājās nav. Un tur ir arī neliela noliktava milzīgi lielajām hokeja somām un ekipējumam. Gaidis ir kaislīgs hokejists, no viņa arī dēliem tikusi lielā mīlestība pret hokeju. Gaidis ir uzņēmuma "UNIMARS" amatieru hokeja komandas kapteinis un arī šī paša uzņēmuma Liepājas filiāles vadītājs. Ar laiku noliktavā plānots ierīkot dušu un otru tualeti. Bet visā mājā ir jāsadzīvo divām kaislībām – Vitas mīlestībai pret mākslu un Gaida aizrautībai ar sportu, tāpēc arī gleznas un interesanti interjera priekšmeti lieliski tajā sadzīvo ar sportā iegūtajiem kausiem un Toma pasaules čempionātos izcīnītajām piemiņas balvām.

Šajos Ziemassvētkos visa ģimene pirmo reizi pēc daudziem gadiem bija prom no mājām. Ja vienmēr Hartmaņi ir bijuši tie, kas savus tuviniekus svētkos pulcina pie sevis, tad šogad šī iespēja tika dota Kristam ar Zitu. Un atkal Vita kļūst mazliet emocionāla: "Desmit gadus esam šo māju veidojuši. Ir bijuši sāpīgi brīži, kad esam atteikušies no jaukiem vilinājumiem un izklaides piedāvājumiem. Bet saku atklāti – ja man vajadzētu dzīvi sākt otrreiz no jauna, es noteikti atkal celtu savu māju. Tādu, kurā mēs visi jūtamies vislabāk, kur ir ielikta dvēsele un kur mēs visi vienmēr vēlamies atgriezties!"