Kurzemes Vārds

23:36 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Alvīnes tante vēl paliks Liepājā
Kristīne Pastore

"Mūsu Alvīnes tante ir īsta "Kurzemes Vārda" fane," – tā par savu kaimiņieni stāsta kādas nelielas, bet draudzīgas Bērzu ielas mājas iemītniece Indra Maslovska. "Viņa avīzi ne tikai cītīgi izlasa pati, bet arī sakrāj materiālus, kas varētu interesēt citus, un sūta tos prom: ja rakstīts par mūziku, tad uz Madonu meitai Edītei, kas strādā mūzikas skolā, ja par ticības lietām, – tad uz Rāvu Tamāriņai. Ja ir kas cits, kas vēl kādu varētu interesēt, dod viņiem izlasīt un reizēm pat nopērk lieku avīzes eksemplāru."

Alvīne Grietēna Zvaigžņu dienā, 6.janvārī, svinēs 94.dzimšanas dienu, taču ir žirgta un vecuma nespēkam nedomā padoties. Vasarā viņas dobes pagalmā zied viskošāk. Ziemā viņa pa solītim vien cītīgi stiepj savu malkas groziņu otrajā stāvā, lai gan kaimiņi ir gatavi palīdzēt. "Man pašai ir jākustas!" ir Alvīnes tantes pārliecība.

Karš izposta gan mātes, gan meitas dzīvi

Alvīnes tante ir liepājniece, kurai laiku pa laikam dažādu apstākļu dēļ nācies savu dzimto pilsētu pamest, taču viņa te atkal un atkal atgriezusies. Sākoties Pirmajam pasaules karam, kad mazulītei bijuši tikai seši mēneši, ģimene pārcēlusies pie radiniekiem uz laukiem Durbes pusē. "Tur esmu ganos gājusi un zinu, kā ir, kad rasā kājas salst un miglā zūd raibaliņa," Alvīnes tante poētiski stāsta.

Mamma meitu izaudzinājusi viena. Līdzīgs liktenis bijis arī Alvīnei pašai: "Pirmais pasaules karš izpostīja manas mammas dzīvi, bet Otrais – manējo." Alvīnes tēvs no kara pārnācis ievainots un drīz nomiris. Viņa tolaik vēl bijusi pavisam maza meitenīte. "Redzējusi viņu esmu, bet neatceros," nosaka Alvīnes tante. Mamma otro reizi tā arī nav apprecējusies un bijusi liels atbalsts meitai.

Alvīne Liepājā atgriezusies sešpadsmit gadu vecumā. Sākusi strādāt cukurfabrikā, bet vēlāk auklējusi bērnus, apguvusi mājsaimniecības vadītājas tikumus, strādājusi arī namu pārvaldē, ratiņrūpnīcā un citur. Lielākoties darījusi vienkāršus darbus. Visilgāk strādājusi namu pārvaldē – gan ēku nojaukšanas darbos, gan par sētnieci. Un audzinājusi meitu Edīti, kas vēlāk norīkota darbā uz Madonas mūzikas skolu, un tur viņa mūžu arī pavadījusi, strādājot savā pirmajā un vienīgajā darbavietā.

Dzīve dāvāja astoņus laimīgus gadus

Ar Alfrēdu, sava mūža mīlestību, Alvīne iepazinusies, kad viņai bijis deviņpadsmit gadu. Arī viņš bijis vienkāršs strādnieks, taču ar mūziķa aicinājumu, tāpēc sešpadsmit gadu vecumā sācis mācīties vijoļspēli Tautas konservatorijā, kas tolaik atradusies tur, kur tagad ir Liepājas Latviešu biedrības nams. Abi draudzējušies pusotru gadu, tad Alfrēds iesaukts armijā. Kad viņš atgriezies, jaunais pāris svinējis kāzas. Vīrs bija apguvis mūziku tiktāl, ka spēlējis vijoli Liepājas Operā un Pilsētas valdes stīgu orķestrī, dziedājis vīru dubultkvartetā, kā arī turpinājis mācīties pie privātskolotāja.

Alfrēds bija dienējis zemūdeņu divizionā, un pēc kāda laika viņš uzaicināts diviziona štābā strādāt par rakstvedi. Ģimene pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, līdztekus rakstveža darbam Alfrēds sācis strādāt Operā, apguvis arī citus mūzikas instrumentus. Taču karš kopdzīvi izpostījis. Vīrs nosūtīts uz Dundagu, vēlāk uz Poliju, un visbeidzot viņš nonācis Vācijā. Bet pa ceļam ziņojis savai ģimenei, lai nepaliek Rīgā, bet dodas atpakaļ uz Liepājas pusi. Tā Alvīne ar piecus gadus veco meitiņu Edīti un mammu atkal nonākusi pie radiniekiem Durbes pusē.

Pēc vairākiem gadiem Alvīne uzzinājusi, ka Alfrēds izturējis konkursu un dabūjis darbu Lībekas Operā. Laulība izšķirta, vīrs apprecējies otro reizi ar vācieti, viņiem piedzimis dēls, un Alfrēds 35 gadus strādājis Operā. Viņš nomiris pirms vairākiem gadiem. Alvīnes tante, tāpat kā mamma, otro reizi nav apprecējusies. "Es zinu, kas ir ģimenes dzīve un kas ir īsta mīlestība. Mēs nodzīvojām astoņus skaistus gadus, līdz mūs izšķīra," saka Alvīnes tante.

Viņa netur ļaunu prātu uz likteni. Tāda tolaik bija dzīve, karš izjauca daudzas ģimenes. Rakstīt vīram sākumā nav uzdrošinājusies, jo bijusi milicijas uzraudzībā, saukta uz pratināšanu, kur vīrs palicis. Teikusi, ka neko nezina. Vēlāk meita tēvu sameklējusi ar Sarkanā Krusta palīdzību. Uzzinājusi, ka viņš dzīvo Travemindē. Svētās Annas draudzē uzzinājuši par jūrniekiem, kas dodas uz to pusi, un iedevuši, lai aizved pāris meitas fotogrāfiju. Tikko jūrnieki adresātu atraduši, klāt bijuši arī vācu kārtībsargi – ko tiem padomju jūrniekiem te vajagot? Alfrēds parādījis meitas fotogrāfijas, bet viņi ieteikuši, lai labāk ar ģimeni nesazinās – tā tai Latvijā būšot labāk. Un sakari pārtrūkuši.

Vēlāk Alfrēds ar sievu atbraucis uz Latviju un paciemojies pie Edītes. Alvīne toreiz uz tikšanos nav aizbraukusi. "Viņam bija cita sieva – ko es tur jaukšos pa vidu," tāda ir viņas pārliecība. Turklāt pašai bijusi jākopj smagi slimā māsīca, kas tajās dienās arī nomirusi. Tādējādi Alvīne savu Alfrēdu vairs nav satikusi. Edīte ar meitu un dēlu gan pie viņa vēl paciemojusies.

Bez savas avīzes būtu grūti

Gandrīz sešdesmit gadu Alvīnes tante dzīvo savā divistabu dzīvoklītī klusajā Bērzu ielā. Un slavē kaimiņus, kas ir gandrīz kā ģimenes locekļi. Jau trīs gadus viņa veselības dēļ no mājām vairs neiziet. Tāpēc kaimiņi sarūpē pārtiku, palīdz arī malku sakraut šķūnītī, bet savā otrā stāva dzīvoklītī Alvīnes tante to uznes pati. Gan kaimiņi, gan viņu bērni būtu gatavi palīdzēt, bet Alvīnes tante saka: "Man pašai ir jākustas, es nedrīkstu palikt mierā." Viņa rāda, kā, atbalstoties uz nūjas, groziņu ar malku atvelk no šķūnīša līdz durvīm un tad pakāpienu pa pakāpienam pievārē stāvās kāpnes. Dienās, kad spēka ir vairāk, sanes pilnu rūmi, lai tad, kad jutīsies sliktāk, malkas nepietrūktu. Kad atbrauc Edīte ar bērniem vai kādu no trim mazbērniem, tie vecmāmiņai sarūpē gan produktus, gan mazgājamos līdzekļus, lai pietiktu ilgākam laikam.

Alvīnes tante slavē meitu, tā jau sen aicinot pie sevis. "Tur Madonā mani gaida istabiņa, bet es tomēr vēl gribu palikt te, jo te ir visa mana dzīve," viņa skaidro. "Viņi visi pa dienu būs darbā. Ko es tur viena darīšu?" Bet te gan ir ko darīt – vasarā viņas dobēs koši zied puķes, kas savulaik nestas arī uz tirgu. Alvīnes tante pat paskubina kaimiņienes, ka tām vajadzētu savas dobes paravēt cītīgāk. 16.decembrī, kad kalendārs rāda vārdadienu Alvīnēm, visi kaimiņi sētā pušķo eglīti. Zvaigznes dienā, kad būs Alvīnes tantes dzimšanas diena, to svinot, visi kopīgi eglīti novāks.

Katra diena Alvīnes tantei sākas ar "Kurzemes Vārdu". Palasa brītiņu, tad atpūšas, vakara pusē atkal palasa to, kas vēl palicis. Turklāt, lasot avīzi, viņa vienmēr piedomā, kas varētu interesēt tos viņas paziņas, draugus un radiniekus, kas šo avīzi nesaņem. Tā tiek sakrāti un satiekoties Edītei atdoti visi raksti par mūzikas dzīvi un festivāliem Liepājā. Kādai citai paziņai – tie, kas attiecas uz kristīgo dzīvi Liepājā. Avīzi viņa dod palasīt arī kaimiņienei, kurai pavisam grūti apstākļi. Ņiprajai māmuļai patīk palasīt gan par pilsētas norisēm, gan politiku, gan lauku dzīvi – pati taču kādreiz laukos dzīvojusi, tur nekā sveša viņai nav. Savulaik cītīgi sekojusi arī notikumiem sportā, tagad gan mazāk. "Nē, bez savas avīzes man būtu grūti," saka Alvīnes tante. Viņa to lasījusi jau tad, kad iznācis pirmskara "Kurzemes Vārds".