Kurzemes Vārds

01:43 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Meklējam priecīgo
Kristīne Pastore

Laimīgu Jauno gadu! Šī frāze, cilvēkiem satiekoties, būs aktuāla vēl vismaz nedēļu, bet visticamāk – visu mēnesi. "Laimīgu Jauno gadu!" uzsaucam labiem draugiem un arī paviršiem paziņām. Un sarunas raisās vieglāk. Bet kāda daktere uz to atbild: dzīvosim šogad, sevi saudzējot. Un viņa to nedomā par veselību. "Es rūpēšos par savam emocijām!" viņa paskaidro. Neskatīšoties vairs ziņas, jo viņai neesot svarīgas visas tās šausmas, kas notiek tepat Latvijā un citviet pasaulē. Sievietei lēmumu palīdzējis pieņemt 1.janvāra ziņu raidījums. "Kāpēc man jānoklausās četri vēstījumi pēc kārtas par dzeršanu, kaušanos, braukšanu reibumā un autoavārijām ar traģiskām sekām?" viņa jautā. Griboties ko pozitīvu, kaut ko iepriecinošu un jautru.

Cita sieviete saka, ka jau sen nesekojot notikumiem, par kuriem vēstī ziņu raidījumos. Jā, viņa saprotot, ka ziņu veidotāju pienākums ir stāstīt par jaunākajiem notikumiem, taču viņai svarīgs esot vienīgi tas, kas skar viņas pašas un tuvinieku dzīvi. Labi, vēl arī tas, ja var kādam palīdzēt. Kādam, kas ir viņas tuvumā. "Bet ko manā dzīvē maina tas, ja, piemēram, kādā Āfrikas valstī no kaut kādas ligas miruši tik un tik cilvēku?" viņa jautā. Un pati arī atbild: "Neko, jo pie labākās gribas es viņiem palīdzēt nevaru. Cita lieta, ja manās ausīs nonāktu ziņa, ka smagi slims vai palicis bez iztikas līdzekļiem mans kaimiņš. Es nekavējoties viņam palīdzētu." Tomēr līdzās sliktajam gribas kaut ko vieglumam, kaut ko atslogojošu, kaut ko izklaidei.

Vēl kāda kundze salocītu nēsā līdzi pavecu avīzi, kurā aprakstīta šaušalīga slepkavība Krievijā. Vai esot par to kas dzirdēts? Nē, nav gan! Sieviete pavisam sašutusi – kāpēc vairāk neko neraksta? Un atceras vairākus gadījumus ilgākā laikposmā tepat Latvijā, kas risinājušies ar traģiskām, pat prātam neaptveramām sekām un kā tie šķetināti vairākos avīžrakstu turpinājumos. "Briesmīgi!" viņa noskurinās. "Lasot paliek bail dzīvot!" Un nopriecājas, ka ir cīrulis un ātri iet gulēt – tad vakaros logā nespīd gaisma un nepievilina žuļikus. Bet vai vajag to visu lasīt? "Kā tad ne?" kundze kļūst emocionāla. "Ir taču jāzina, kas pasaulē notiek!" Viņa neko citu nelasot, tikai kriminālziņas. Pēc tam gan mazliet pasmaidot piebilst, ka labprāt palasa arī kādus jokus, par kādiem interesantiem atgadījumiem un notikumiem.

Un pēc brīža sieviete jau ir pavisam izmainījusies: smaids rotā seju, un viņa atceras, kā nesen lasījusi, kā kādā Seišeļu salu kūrortā viesiem piedāvāts izvelēties sev piemērotāko no 20 dažādiem spilvenu veidiem, vai par to, ka cilvēki no dažādām pasaules valstīm, apmetoties ASV viesnīcās, tur aizmirsuši visneiedomājamākās mantas: stikla acis, kāju vai roku protēzes, somu ar dārglietām, talismanus, pat urnas ar piederīgo pelniem un ko tikai vēl ne. "Redz, paliek vieglāk, kad parunā par kaut ko jautrāku," viņa nosaka un dodas tālāk. Arī viņai vajag viegluma un prieka. Mums visiem vajag.