Kurzemes Vārds

05:14 Ceturtdiena, 28. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mana ģimene
Cetrovsku veiksmīgais gads
Kristīne Pastore

Decembra sākumā savu pirmo dzimšanas dienu svinēja 2006.gadā pasaulē nākušie Cetrovsku ģimenes trīnīši – Valters, Kristers un Gabriēls. Taču viņu mamma Kristiāna un Juris ciemos aicināja nedaudz vēlāk – decembra beigās. Mazliet atlikt svinības bija gandrīz vai spiesta lieta – visā mājā notika pamatīga pārbūve un remonts. Nu viss ir pabeigts, un ģimene par fantastiskajām pārmaiņām ir laimīga. Kristiāna un Juris kā vienmēr ir optimisma pilni un slavē savas trīs lielās meitas – 12 gadu veco Madaru, 9 gadus veco Ievu un 4 gadus veco Rebeku Margrietu, kas ir neatsverami palīgi brālīšu auklēšanā.

Piecas dzimšanas dienas vienā dienā

Juris mūs pie Salmu ielas namiņa sagaida ārpusē. Vecā māja ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Arī ieejas durvis nu pavisam citā vietā, un ienācēju sagaida tikko veikts remonts. Arī no iekšpuses veco māju vairs nepazīt. Kristiāna un Juris staro – pabeigts remonts un tad arī nosvinētas visas dzimšanas dienas. Visiem trīs puikām pa gadiņam, Rebekas ceturtā dzimšanas diena, kas aizkavējusies no 18.novembra un arī Jura 30.dzimšanas diena, kurai īstais datums bija 19.decembrī.

Māja, kurā Cetrovsku ģimene mitinās, pieder Kristiānas māsai, kas jau trīs gadus dzīvo un strādā Īrijā. Vai neiznāks tā, ka māsa atgriezīsies un tad kuplajai saimei būs jāmeklē cita dzīvesvieta. "Jā, bet citas iespējas, kā ķerties pie remonta, mums nebija," skaidro Kristiāna. "Jo pašvaldība mums palīdzēt nevar. Dzīvokļu rindā gan uzņēma, bet mūsu kārtas numurs ir 160. Tad uz ko mums cerēt?" Pats interesantākais tas, ka Kristiāna sazinājusies ar kādu paziņu, kas arī gaida dzīvokļu rindā un arī ar 160.kārtas numuru. Bet Kristiāna un Juris neskumst, viņi vaļsirdīgi stāsta, kā tikuši pie tik skaistas mājas. Pabalsti, ko valsts, pašvaldība, Jura darba vieta uzņēmums "Liepājas metalurgs", kā arī izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība piešķīra ģimenei, bērniem piedzimstot, nebija iztērēti, tāpēc par to iegādājās materiālus piebūves siltināšanai un izdarīja citus darbus. Pērn jau Jura tēvs sāka mājā remontu un pabeidza meiteņu istabas otrā stāvā, savukārt šogad uz kāzu jubileju Juris Kristiānai uzdāvināja skaisti izremontētu guļamistabu. Bet tad arī nauda bija cauri, taču mājas sakopšanu gribējās turpināt. Jura kādreizējais darbabiedrs Uldis Pīrāgs, kurš savulaik metalurgā cieta smagā negadījumā, organizēja remontdarbus un pierunāja tos turpināt. "Mums nav par ko!" taisnojās Kristiāna. Bet Uldis pārliecināja – ja gribēsiet, nauda atradīsies. Un ģimene izšķīrās par kredītu, pat diviem.

Vecā māja pārvērtusies līdz nepazīšanai

Tagad gan ģimenei ir parādsaistības uz 25 gadiem, bet Kristiāna nezaudē ne drusciņas sava optimisma – tā naudas summa, kas mēnesī jāatdod kredīta atmaksai, neesot tik nepavelkama. Un prieks par paveikto ir neatsverams. Tagad mājas pirmajā stāvā ir gaiša virtuve, plaša ēdamistaba, guļamistaba un mājīga kamīnistaba, bet otrā stāvā – istabas katrai meitai un liela, plaša istaba puikām. Kristiānas tēvs uzdāvināja īstu dēļu grīdu ēdamistabā un bija atbildīgs par elektrības lietām visā mājā. Bet par visu, kas izdarīts, Juris un Kristiāna nebeidz slavēt Uldi, kurš ne tikai noorganizējis darbus fantastiskā ātrumā – viss remonts pabeigts trīs mēnešu laikā – bet arī visās vajadzībās bijis lielisks padomdevējs un palīgs materiālu iegādē. Juris un Kristiāna stāsta, ka lielākā daļa naudas aizgājusi par materiālu iegādi, jo cenas rudenī cēlušās gandrīz vai pa nedēļām. "Veikalā "K–rauta" mūs jau personiski pazina," viņi smejas, "jo daždien tur iegriezāmies pat vairākkārt." Jā, bet kas notiks, kad atgriezīsies Kristiānas māsa? Jo kaut kad viņa mājās posīsies. Arī viņa tur Īrijā paņēmusi kredītu, lai pie Liepājas iegādātos zemes gabalu. "Nu ārā jau mūs nemetīs," Kristiāna notrauc savā optimismā. Bet, ierunājoties par Īriju, viņa tikai piemetina: "Kad dīrāt ūdeles, lai nodrošinātu savu ģimeni, aizbrauc Ceļu policijas priekšnieks, tad izceļas jezga pa visu Latviju. Bet, vai kāds ir saskaitījis, cik skolotāju pa šiem gadiem, savā darbā nespēdami pietiekoši nopelnīt, ir devušies strādāt nekvalificētu darbu ārzemēs? Diezin vai!" Un viņa atklāj, ka ar Kristera krustmāti Intu, savu kolēģi, arī ir runājušas, ja nekas nemainīsies, nāksies vasaras atvaļinājumā kaut vai braukt uz Īriju traukus mazgāt. "Pieredzēt īstenībā gan to negribētu," viņa tomēr nosaka.

Puikas rāda raksturu

Mums ar fotogrāfu ienākot, pie durvīm pretim iznākuši Gabriels un Valters. Padzirdot svešu balsi, Valters gan par drošāku uzskata atkāpšanos mammas virzienā. Tikmēr Gabriels uz visu noraugās nogaidoši un nemaz negatavojas doties prom. Kristers, kurš esot trijotnes barvedis, par drošāku uzskata pieķeršanos pie māsas Ievas rokas. Kristiāna stāsta, ka katrs puika savu raksturu ir izkopis lieliski. Kristers kā lielākais palaidnis vienmēr paliks pie sava jebkurā situācijā. Reiz, ticis pie labajām krūzītēm, viņš vienu paķēris un meties bēgt. Lai nebūtu guvums jāatdod mammai, viņš to labāk aizmetis prom, un krūzīte, protams, saplīsusi. Gabriels ir ļoti ziņkārīgs. Drosmīgs un visu zināt gribošs ir arī Valters. Vecāki, tāpat kā sākumā, ir sadalījuši puiku pieskatīšanu vakaros: Juris, kas ir īsta pūce, uzkāpj viņu istabā nakts sākumā, ja kāds ieraudas, bet Kristiāna kā cīrulis to dara uz rīta pusi.

Sākot ar jauno mācību gadu, Kristiāna ir atgriezusies darbā savā Gaviezes pamatskolā, kur viņa māca bērniem bioloģiju un ķīmiju. Uz turieni viņa brauc trešdienās un ceturtdienās, bet otrdienās Karostas pamatskolā māca ķīmiju. Šajās dienās puikas dodas uz Gaviezi pie opīša un omītes. Un arī tur viņi paspējuši pārstādīt puķes puķupodos. Kad omīte ienākusi istabā, tās visas bija pa grīdu un pa lapiņai puikām arī mazajās mutītēs. Savukārt opītim vakara rituāls ir mazo palaidņu šūpināšana.

Pirms Ziemassvētkiem visa kuplā ģimene devās uz Liepājas Latviešu biedrības nama svētku eglīti metalurgā strādājošo bērniem. Jau mājās sadalīja pienākumus, kurš kuru mazo pieskatīs. Un arī tur katrs parādīja savu raksturu, smejas mamma. "Kristers ir īsts tēta dēls. Kad aizejam uz kādu izrādi, man viņu ir jābiksta, lai neaizmieg," stāsta Kristiāna. "Un Kristers arī – tikko sākās ludziņa, tā acis bija ciet un viņš gulēja. Gabriēls gan visam uz skatuves notiekošajam dzīvi sekoja līdzi un aplaudēja, bet Valteram galīgi nepatika tas, ka jāpaliek tumsā, tāpēc viņš to paziņoja, skaļi raudot, un, lai netraucētu pārējiem, māsa labāk brālīti aizveda uz kafejnīcu.

Skolēnu brīvdienās Kristiāna ar mazajiem dzīvo pa māju – abās skolās viņai pretimnākoši atļauj paņemt brīvas dienas, bet, sākoties mācībām, mazie atkal trīs dienas nedēļā dzīvosies pie omammas un opapa, bet rudenī mazuļi sāks iet bērnudārzā. Tajā pašā, kuru apmeklē Rebeka. Tad zēnu un visas ģimenes dzīvē sāksies atkal jauna ēra. Tikmēr Kristiāna atkal savā enerģiskajā balsī stāsta, cik labi esot, ka puikas staigā. Kad tikai gulējuši, bijis grūtāk, jo tad katrs bijis jānēsā un daudz kas jārāda, bet tagad var paņemt pie rokas un aizvest, kur vajag.


Mana aizraušanās
Notvertos mirkļus skapī netur
Ligita Kupčus

Pēdējos divus gadus Liepājas Pedagoģijas akadēmijas students AIGARS JAKUPĀNS nopietni aizrāvies ar fotografēšanu vai, kā viņš pats saka, – knipsēšanu. Pašlaik viņš dabā mēģina ķert ziemīgus skatus, jo jaunekļa fotoarhīvā galvenokārt atrodami silto gadalaiku mirkļi. Fotogrāfijas ir vienkāršas, bez zemtekstiem. Viņš vēl mācās – lasot par citu veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot un eksperimentējot.

Aigars ir no Siguldas, studē Liepājas Pedagoģijas akadēmijas programmā "Iestādes un uzņēmuma vadība" 4.kursā, kā arī strādā tīrības centrā. Liepāja viņam šķiet ļoti fotogēniska pilsēta. Lai gan tā izbraukāta krustām šķērsām, arvien rodas situācijas, kad gribas apstāties, lai nobildētu tieši to vietu un tieši tajā mirklī. Kad pūš spēcīgāks vējš, Aigars labprāt dodas uz Karostu, lai iemūžinātu viļņu bangas pret Ziemeļu molu. Novakarē jaunietim skaists šķiet Tramvajtilts, jo tad tas ir saules īpaši izgaismots.

Ar fotografēšanu jauneklis sācis nodarboties, kad vēl mācījies 8.klasē. Tolaik nopircis savu pirmo fotoaparātu. "Bijām aizbraukuši uz Londonu, tur veikalā sapratu, ka man vajadzīgs kāds no izliktajiem lētajiem ziepīštraukiem. Tā pamazām sāku niekoties un kaut ko knipsēt," atceras Aigars. "Nopietni fotografēšanai pievērsos, kad atbraucu uz Liepāju. Biju paņēmis līdzi tēva fotoaparātu "Zenit", sāku daudz bildēt. Protams, ne mazums uzņemto kadru vajadzēja izmest, bet citi izdevās tīri labi. Turklāt sapratu, ka man tas sāk iepatikties."

Ar savu kameru "Fujifilm" Aigars vislabprātāk fotografējot kaut ko nekustīgu vai kam viņš tīšuprāt nekrīt uz nerviem. "Negribu kaitināt cilvēkus, jo man patīk fotografēt diezgan ilgi – bildēju no visiem iespējamiem rakursiem. Saprotu, ka ir grūti piespiest kādu nostāvēt vienā pozā pusstundu. Tāpēc cilvēkus parasti lieku mierā, ja viņi paši neuzprasās," smaidot saka mākslinieks. "Man patīk nolīst tādā vietā, kur nevienu netraucēju."

Tā kā Aigars paralēli studijām strādā, tad savam vaļaspriekam viņš parasti nododas nedēļas nogalē – sestdienās un svētdienās. Dažreiz izbrauc no pilsētas un paceļo pa Latvijas novadiem. Pēdējo reizi jaunietis viesojies Kuldīgā, kur pie Ventas fotografējis ledus gabaliņus. "Draudzene mēdz teikt – lai ar mani kaut kur dotos, esot silti jāsaģērbjas un jāapbruņojas ar lielu pacietību. Un tā tas arī ir," atzīst Aigars. Viņam patīk ieraudzīt to, kam cits varbūt pagājis garām reizes desmit. Dažreiz savās fotogrāfijās viņš ierauga pavisam ko citu, nekā iepriekš domājis.

Aigars labprāt iemūžina dažādus sarīkojumus. Pašlaik tie visbiežāk saistīti ar studentu dzīvi. "Nupat bija Pedagoģijas akadēmijas Studentu padomes dzimšanas dienas svinības. Paņēmu, protams, līdzi arī savu kameru, un tapa gandrīz 900 dažādu bilžu. Sabildēto pēc tam noteikti rādu arī citiem, lai priecājas. Patīk dzirdēt, ja par manu darbu saka labus un atzinīgus vārdus. Turot bildes skapī, prieks ir tikai man pašam, bet parādot priecājas arī citi," saka Aigars. Viņš neskumst, ka uzņemtajās bildēs gandrīz nekur nav redzams pats, jo tagad viņam vairāk patīkot fotografēt, nekā fotografēties pašam.

Pagaidām savu darbu izstādi Aigars neplāno rīkot, jo vēl nejūtoties nobriedis tam, lai tos plaši demonstrētu. Tam ir nopietni jāsagatavojas, ir vajadzīgi līdzekļi. Viņš labprātāk iesaistītos dažādos projektos un pasākumos, kuros jāparāda savi darbi. Aigars zina, ka dažādās viesnīcās ierīkotas mākslas galerijas, kas labprāt izstāda savu pilsētu raksturojošus mākslas darbus. Iespējams, nākotnē arī viņa darbi rotās kādu iestādi.

Talantu – labi fotografēt – Aigars liek arī lietā, lai pagatavotu oriģinālas dāvanas. Tā bijis, piemēram, Ziemassvētkos. Tuvajiem cilvēkiem viņš izgatavojis apsveikuma kartītes ar savu fotoattēlu un kādu interesantu novēlējumu. Pēc trāpīgiem vārdiem Aigaram kabatā nav jāmeklē, jo viņš raksta arī dzeju. Tas parasti notiekot tad, kad ir labs garastāvoklis – tad vārsmas pašas laužoties uz āru. "Dzejot sāku vidusskolas laikā, kad, rakstot visādus pigorus, izdevās arī kas labs. Rakstu par dažādiem tematiem, dažreiz izdomāju ko smieklīgu, lai arī citiem lasot būtu jautri," paskaidro puisis. Arī savām fotogrāfijām Aigars cenšas izdomāt trāpīgus nosaukumus, piemēram, "Apceļo puķi" – tā parakstīts attēls, kurā mārīte cenšas noturēties uz liela zieda.


Mans ceļojums
Pieskārieni Milānai
Kritīne Pastore

"Tā ir pilsēta, kurā gribu atgriezties," par vienu no pasaules metropolēm – Milānu (Itālija) – saka Liepājas domes Sabiedrības veselības daļas vadītāja INETA STADGALE. Viņa tur viesojās pagājušā gada nogalē un jau veikusi dažus priekšdarbus, lai varētu šajā pilsētā atgriezties.

Ineta labprāt dalās spilgtākajos piedzīvojumos no trīs dienu garās iepazīšanās ar Milānu. "Bella donna, bella donna (skaista sieviete) – šos vārdus dzirdēju tik daudz, ka šķita – pietiks veselam gadam," viņa smejas. Saviļņojošs bijis klostera Santa Maria delle Grazie apmeklējums, kura ēdamzālē apskatāma Leonardo da Vinči slavenā freska "Svētais vakarēdiens" un kurā izvietoti kā Ticiāna, tā arī citu šīs valsts mākslinieku mākslas darbi. "Parasti šā klostera apmeklējumam jāpiesakās jau mēnesi vai vēl ilgāk iepriekš, tāpēc nesaprotu, kā man tā laimējās, ka uzreiz tiku iekšā," viņa priecājas.

Milānas Doms – tik gaišs un grezns. No tā jumta var redzēt visu pilsētu un kalnus tāluma. Burvīgi! "Tikai vislabāk tur doties pašā rīta agrumā, jo vēlāk augšā kāpj vai visa Ķīna, un tad ilgi jāgaida, lai pa kāpnēm tiktu lejā," smejas Ineta.

Viesojoties Milānā, obligāti jāpabrauc pāris pieturu ar vēsturisko koka tramvaju. "Tam gan salons, gan soli ir ar koka apdari un, tajā nonākot, jūties kā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu gangsterfilmās," saka Ineta. Noteikti viņa uz Milānu iesaka doties tiem, kam patīk protesta akcijas. "Tajās trijās dienās man radās sajūta, ka ik dienu kāda iedzīvotāju grupa izritina karogus un dodas par kaut ko protestēt."

Un, protams, mode, mode, mode. Vērojot milānietes, Ineta secinājusi, ka vismaz pilsētas centrā lielākoties tās ir slaida auguma, tērpušās laba piegriezuma un labas kvalitātes apģērbā. Tērpos dominē paaugstināta vidukļa līnija, savukārt mēteļu modē – sīki rūtains raksts. Tādi mēteļi ir stipri dārgi. Un te tad Ineta varējusi ieļauties kopējā ansamblī, jo tieši tādā, gan tepat Liepājā pirktā, mētelī arī viņa bija tērpusies.

Lai kā īsta Milānas modes dāma varētu justies arī Inetas mājās palikusī deviņus gadus vecā meita, māte viņai pārvedusi tumši sarkanu adītu cepurīti ar pušķi un stikla pērlīšu rotājumu – tur tādās staigājušas dažāda vecuma sievietes. Savukārt pati sev viņa iegādājusies blūzīti ar paaugstinātu jostasvietu un visai dziļu dekoltē. "Darbā tā noteikti nav velkama, tāpēc pagaidām vēl stāv skapī un gaida īsto brīdi," smejas Ineta.

Bet, domājot par atgriešanos, Ineta patiešām jau rīkojas. "Milānas centrā ir burvīga zem stikla kupola izvietota pasāža, kurā atrodas visu lielāko brendu veikali, dažādas tirdzniecības, ēdināšanas un citas iestādes, vakaros tur notiek klavierkoncerti un citas jaukas lietas," stāsta Ineta. "Šajā pasāžā ir burvīgas grīdu mozaīkas. Vienā no tām attēlots vērsītis. Ticējums vēsta – ja vietiņā, kur vērsītim ir vīrišķie atribūti, ieliek papēdi un, iedomājoties kādu vēlēšanos, apgriežas uz riņķi, tas piepildās. Cilvēku, kas tam tic, ir tik daudz, ka iznāk pat stāvēt rindā. Ja pie griešanās tiek bērni, viņi virpuļo vismaz desmit reizes. Tāpēc tai vietiņā vērsītim ar papēžiem izberzts kārtīgs caurumiņš. Mana vēlēšanās ir atgriezties."

Protams, Ineta vēlas arī daudz ko citu, kas saistīts ar viņas iespējamo atgriešanos, bet tas lai paliek noslēpums. Taču to, ka nākamreiz noteikti noskatīsies kādu izrādi pasaules opermākslas templī – teātrī "La Scala", viņa noteikti zina.