Kurzemes Vārds

04:05 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Nozīme – kādi cilvēki esam
Aigars Kārkliņš, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Studentu padomes valdes priekšsēdētājs

Ja man būtu jāpasaka, kas īsti bija 1991.gada barikādes, ko tās nozīmēja, man būtu ļoti grūti to izskaidrot. Tajā laikā biju četrus gadus vecs zēns. Vienīgā atmiņa: tēvs saģērbies biezās ziemas drēbēs, galvā pižiks, dodas uz autobusu, kur pulcējas Vērgales vīri, lai brauktu uz Rīgu. Ja šodien par to domāju ar prātu, saprotu, ka vajadzēja tikai dažas smagas bruņutehnikas vienības, un no aizstāvjiem nekas pāri nebūtu palicis, tikai liela slaktiņa pēdas. Tas, kas notika, bija kas vairāk. Tā bija cīņa idejas vārdā. Cilvēki apvienojās savas tautas, savas valsts, piederības vārdā. Man personīgi, redzot tos kadrus televīzijā vai video, vai par to lasot, skudriņas skrien pār muguru. Tas bija kaut kas neizskaidrojams, pat mistisks.

Ja atkārtotos šāda situācija, es noteikti būtu starp tiem, kas celtos, lai cīnītos. Par visiem šodienas jauniešiem to nevaru sacīt. Lai viņi to darītu, jābūt kādam stimulam. Tas varētu būt –Tēvzeme. Mūsdienu jaunatne nav tikai ballīšu karaļi vai princesītes. Sabiedrība visos laikos ir bijusi dažāda, sadalījusies grupās. Būtu, kas ietu, būtu, kas aplaudētu, teiktu – bravo! – un varbūt pat pievienotos, redzēdami citu entuziasmu. Bet būtu, kas nospļautos. Bet tādu nebūtu daudz. Un attieksmi pret valsts neatkarību, vajadzību to aizstāvēt, neietekmē ekonomiskā situācija. Kaut akadēmija ir tā vieta, kur jaunie ļaudis to izjūt pārpārēm. Dzīvot pašam savu dzīvi, izsisties, nav viegli, studenti ir tauta, kas smagi strādā, nevis tikai mācās. Protams, ir cilvēki, kam svarīgāk braukt uz Īriju, Angliju, citu iespēju zemi. Un tas nav peļami. Bet nedomāju, ka visi aizbrauks, pat ne lielākā daļa no mums. Turklāt būs liels procents, kas atgriezīsies. Jaunieši, kas iesaistījušies augstskolas procesos, nav ieinteresēti braukt prom. Viņiem Latvija būs vajadzīga.

Manī pašā Atmodas laika notikumi izraisa saasinātas emocijas arī tāpēc, ka studēju kultūras vadību un strādāju ar vēstures faktiem. Man uzdzen zosādu Baltijas ceļa notikumi, tā laika mūzika, "Līvi". Tas viss it kā noticis ar mani pašu. Kas notiks tālāk, ar paaudzēm, kas nāks aiz manis? Tās būs tik patriotiskas, cik mācēsim jaunajiem skolās stāstīt, cik dzirdēs no vecākiem. Bet uzskatu – Latvija būs. Latvijai visu laiku kāds ir mēģinājis darīt pāri. Bet mēs esam vienmēr bijusi ļoti gudra tauta, cīnītāju tauta, kas pratusi pastāvēt. Lai arī kā gājis. Mūsu skaitam nav nozīmes. Nozīme ir tam, kādi cilvēki esam.