Kurzemes Vārds

07:30 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

"O, sorry, sorry!" jeb Ciemos pie liepājniekiem Anglijas laukos
Viktors Ulberts

Diez vai vēl ir iespējams izdarīt Kolumba cienīgus atklājumus ceļojumā uz Angliju, jo tur latvieši taciņu ieminuši jau sen. Taču katrs brauciens dod zināmu pieredzi un iespaidus.

Šoreiz ciemošanās pie radinieka Anglijā tika apvienota ar viesošanos pie liepājniekiem, kuri nu jau vairākus gadus strādā celtniecībā nelielā Sairensesteras pilsētiņā un tās apkaimē. Interesants ir fakts, ka viņu boss arī ir liepājnieks – Jānis Fugalis, kurš pirms trim gadiem tur uzsācis un veiksmīgi attīsta uzņēmējdarbību.

Londonas vietā – Bristole

Sairensestera ir neliela pilsētiņa Anglijas vidienē Glosteršīras grāfistē, kas atrodas aptuveni 250 kilometru uz ziemeļrietumiem no Londonas. Ierastais latviešu ceļš turp ir ar kompānijas "Ryanair" lidaparātu līdz Stanstedas lidostai Londonā un tālāk ar autobusu. Šādi ceļojums sākotnēji arī tika ieplānots.

Ja nav konkrēta lidojuma datuma, tad bez steigas aptuveni mēnesi iepriekš tiešām ir iespējams pasūtīt biļetes par zemu cenu. Kā šajā gadījumā, vienai personai biļete abos virzienos maksāja nepilnus 40 latus.

Pēdējā brīdī gan ceļojuma plāns tika mainīts, jo izrādījās, ka "Ryanair" nesen atklājis reisu no Rīgas uz Bristoli, kas atrodas tikai aptuveni 70 kilometru attālumā no Sairensesteras. Pievilcīgs šis risinājums šķita kaut vai tāpēc, ka autobusa biļete no Stanstedas lidostas līdz Sairensesterai vienai personai maksā ap 30 mārciņām, kas ir faktiski vienāds ar latu skaitu, savukārt uz Bristoli latvieši solīja atbraukt pretim. Būtu jau viņi braukuši arī uz Stanstedu, taču tas būtu sarežģītāk, jo piektdienās, kad bija paredzēts lidojums, uz Anglijas ceļiem esot lieli sastrēgumi, kad visi steidzas kaut kur pavadīt brīvdienas. Tad nu lidojums uz Bristoli bija pa prātam visiem.

Lidojums mazina attāluma sajūtu

Rīgas lidostā nekādu lielu formalitāšu. Uzrādi tikai pasi, kā arī pasūtīto biļešu izdrukāto kodu vai vienkārši nosauc to, un tiec reģistrēts reisam. Ar bagāžu gan jāuzmanās. Šķiet, ka ar to "Ryainair" līdzsvaro biļešu cenu, jo par katru bagāžas vienību līdz 10 kilogramiem jāšķiras no 10 latiem. Ja bagāža liela, tad šī maksa var krietni pārsniegt aviobiļetes cenu.

Drošības pārbaudi, kas, salīdzinot ar atpakaļceļā piedzīvoto pamatīgo kratīšanu Stanstedas lidostā, bija ļoti maiga, izgājām bez sarežģījumiem. Tālāk jau pavisam vienkārši. Radās sajūta, ka "Ryanair" ir tāds kā gaisa tramvajs. Uzrādi iekāpšanas biļeti un ej sēdies, kur vēlies. Tā kā reiss uz Bristoli atklāts nesen, brīvu vietu tajā, cik uziet. Pārsteigti būs tie, kam sabiedrības "Ryanair" lētās biļetes asociējas ar vecu, netīru lidaparātu un nelaipnām stjuartēm. Lidmašīna, tā vien likās, tikko pametusi rūpnīcas konveijeru, un arī stjuartu laipnība ne par mata tiesu neatpalika no dārgo reisu pakalpojumiem. Tiesa, runāja viņi tikai angliski, savukārt uzkodas un dzērienus varēja iegādāties tikai par angļu mārciņām vai eiro. Latu izmantošanas iespējas beidzās līdz ar pacelšanos gaisā.

Bristole ciemiņus sagaida viesmīlīgi. Lidostas ierēdne – melnīgsnēja sieviete ar indietēm raksturīgiem vaibstiem – laipni apvaicājas, vai esam ieradušies šeit pavadīt brīvdienas, un atvadās ar vārdiem: "Welcom to Bristol!"

Latviešu zēni mūs jau sagaida. Patiesībai atbilst atziņa, ka pārvietošanās ar lidmašīnu mazina attāluma sajūtu. Lai gan aiz muguras ir aptuveni 2500 kilometru, gaisā pavadītas nepilnas trīs stundas, tāpēc smejot bilstu par savām izjūtām, ka, manuprāt, esmu tikai no Liepājas ieradies Saldū. To, ka Bristole tomēr nav Kurzemes mazpilsēta, sāku izjust, kad mikroautobuss dodas ceļā uz Sairensesteru pa ceļa kreiso joslu. Latvju zēns Kaspars pie stūres brīžiem uzspiež pat uz 160 kilometriem stundā. Izrādās, ka Anglijā neesot vispārēja ātruma ierobežojuma uz šosejām, kā tas ir Latvijā – 90 km/h. Autovadītājs varot braukt, cik ātri vien viņš jūtas drošs. Toties, ja kādā vietā ir noteikts ātruma ierobežojums, par to tiek ziņots ar brīdinājuma zīmēm un vēstījumu, ka braucējus fiksē videokamera. Ja to kāds neievēro, sodi viņam draudot ļoti bargi.

Sairensesterā ierodamies tumsā, mums ierāda istabas glītā divstāvu namiņā, kurā, pēc mūsu ierastajiem standartiem runājot, ir veikts glīts eiroremonts, un to no angļiem īrē liepājnieki. Tad nu liekamies uz auss, lai nākamajā dienā iepazītu liepājnieku dzīvi angļu lordu dzimtenē.

Nekautrējas no šabloniem

No rīta pēc brokastīm izeju no mājas palūkoties uz Sairensesteras privātmāju rajonu. Skatam paveras klasisks rindu māju piemērs, kad cits aiz cita sabūvēti pat 10 vienādi namiņi. Acīmredzot, angļi nemaz nekautrējas no šabloniem, atšķirībā no Latvijas, kur katrs vēlas savu namu redzēt pēc iespējas atšķirīgāku no citiem. Angļiem galvenais ir komforts.

Pamatīgi satrūkstos no garāmbraucošās mašīnas, kas mani pārsteidz, traucoties no labās puses. Ielāgoju, ka tādēļ vajadzēs uzmanīgāk šķērsot ielas.

Uzmanību piesaista arī autobusu pieturas nojume. Tai aizmugures siena ir ielas pusē. Praktiskie angļi tādējādi ir izdomājuši, kā pasargāt autobusu gaidītājus no garāmbraucošo automašīnu saceltajām ūdens šaltīm. Tātad – viss tikai sākotnēji šķiet kā Latvijā, bet, kad ielūkojas ciešāk, netrūkst, ko pamācīties.

Meklē profesionāļus

Jānis Fugalis pirms aptuveni trim gadiem, gluži kā daudzi citi Latvijas viesstrādnieki, ieradās Anglijā, lai piepelnītos. Sākumā viņš kopā ar citiem latviešiem, ar kuriem kopā strādāja būvfirmā Rīgā, kur viņš bija būvdarbu vadītājs, uzturējās Londonā, veica celtniecības darbus kādas ģimenes mājai. Taču viņi pārdeva savu īpašumu Londonā un pārcēlās uz dzīvi Glosteršīras grāfistē, Kotsvoldas apgabalā, kur tagad Jānis izvērsis savu uzņēmējdarbību. Angļi Jānim teikuši, lai viņš dod ziņu, ja dosies vēlreiz uz Angliju. Tā arī noticis.

Sākumā pie objektiem strādāja Rīgas būvfirmas kodols, līdz angļi sākuši latviešiem vairāk uzticēties un darbību varēja paplašināt. Vajadzēja jaunus strādniekus. "Sludinājumus es neliku," apgalvoja Jānis. Darbinieki Anglijā meklētu ar paziņu palīdzību, tādējādi atlasot cilvēkus, kam var uzticēties. Bez tam Jānis nekrāmējās ar melnstrādniekiem, bet gan aicināja plaša profila celtniecības speciālistus, kuri prot daudz vairāk nekā tikai vienu būvdarbu funkciju. Un vairākus labus strādniekus Jānis atrada Liepājā. Tagad viņš Anglijā pat nespējot izstrādāt tāmi visiem piedāvātajiem objektiem, un viņam ir izvēles iespēja.

Akmens laikmets mūsdienās

Kotsvoldā arī Anglijas mērogos īpašumi ir samērā dārgi un prestiži. "Kotsvoldas apgabals īpaši izceļas ar to, ka celtniecībā visvairāk izmanto akmeni. Ja vērīgāk palūkojas apkārt, tad var redzēt, ka pie mājas ir akmens krāvuma žogs, pati māja no akmens un pat jumts no akmens," stāstīja Jānis. Akmeņus Anglijā varētu uzskatīt par sava veida nacionālo bagātību, jo savulaik salas iedzīvotāji bija spiesti izmantot šo materiālu būvniecībai, jo atlika tikai parakties dažus metrus zemē, lai uzietu bagātīgus akmens slāņus. Savukārt ar mežiem ir trūcīgi. Tāpēc arī tagad angļi cenšas māju remontu veikt, pēc iespējas saglabājot seno izskatu. Piemēram, angļi pieļauj arī zirga staļļa transformēšanu par dzīvojamo telpu, ar nosacījumu, ka ēka saglabā pirmatnējo izskatu. Paradoksāli tikai tas, ka latvieši ir izmantojuši būvniecībā Indijas akmeni, jo izrādās, ka vietējais akmens bijis dārgāks.

Ēkas šajā Anglijas apvidū var sadalīt trijās kategorijās: kotedža, māja un treknākais gals – muiža, kas faktiski līdzinās pilij, un tur dzīvo bagātas un aristokrātiskas ģimenes. To, ka tur tādas patiešām ir, varēja pārliecināties, kad ierastā Latvijas lauku skata vietā, kur pa ceļiem drasē bērni ar velosipēdiem, angļu bērni mums pretim jāja uz zirgiem pilnā ekipējumā.

Kotsvoldas apgabalu Jānis raksturo arī kā izteikti anglisku. "Esmu šeit vienīgais būvuzņēmējs no Austrumeiropas. Nekādu šķēršļu nebija, lai es šeit darbotos ar savu Latvijā reģistrēto firmu. Vajadzēja tikai atvērt rēķinu vietējā bankā, jo visi norēķini šeit notiek čekos." Protams, kāds laiciņš pagājis, lai iemantotu angļu uzticību, taču, kad vietējie pārliecinājušies, ka latviešiem var uzticēties, tad jau darbs uzņēmis apgriezienus.

Celtniecības firmām pateicīga vide tur ir arī tādēļ, ka angļi nekustamo īpašumu pirkšanai un pārdošanai pieiet daudz elastīgāk nekā latvieši. Līdzko jauna ģimene kļūst turīgāka, tā meklē jaunu, labāku dzīvesvietu. Savukārt latvieši turas pie savām lauku mājām kā pie saknēm.

Vēl Anglijas laikos pievilcīgs ir fakts, ka tiem cauri vijas nelieli celiņi, taču tie visi ir asfaltēti. Grants seguma tur vienkārši nav.

Visi sola atgriezties Latvijā

Jāņa Fugaļa firmā strādājošie latvieši iekārtojušies divos divstāvu namiņos. Mēnesī par katru no tiem jāmaksā 1000 mārciņu. Jo vairāk iemītnieku mājā, jo mazāk katram jāmaksā. Toties dzīvošanas apstākļi tādi, kādi ir telpās pēc eiroremonta, un latvieši to var atļauties. Pat tad, ja strādā samērā maz, mēnesī var nopelnīt 1300 mārciņu. Bet latvieši tur strādā vairāk, jo viņi turp devās ar mērķi nopelnīt.

Liepājnieki uzsver, ka vienīgais faktors, kāpēc viņi ir Anglijā, ir algas. Palikt neviens no viņiem tur negrasās, un tomēr nevar arī pateikt, kad atgriezīsies pavisam. "Tad, kad Latvijā būs normālas algas," atskanēja atbilde.

Arī Jānis Fugalis ir pārliecināts, ka saikni ar Latviju nesaraus. "Man ir sajūta, ka esmu dzimis Latvijā, un to nekas nemainīs. Es gribētu atgriezties tūlīt, taču pagaidām neredzu tur tādas iespējas kā šeit. Latvijā es tiku iedzīts stūrī, jo bija vienkārši jādomā, kā ģimeni uzturēt. Protams, vienmēr liksies, ka naudas ir par maz. Taču man vajag Latvijā izjust zināmu stabilitāti."

To, ka latvieši nav zaudējuši patriotismu, apliecināja viņu īrētajā mājā pie sienas pieliktie Anglijas un Latvijas karogi. Liepājnieki arī atzīst, ka viņus pašus ietekmē angliskā vide. Cilvēki ir daudz laipnāki, nav satraukti par sadzīviskām lietām. Tāpēc arī viesstrādnieki kļūst mierīgāki, jo viņiem nav vairs jāsatraucas, vai varēs atdot kredītus un vai vispār algu izmaksās. Tādā vidē cilvēki kļūstot arī izpalīdzīgāki. Tā, piemēram, latvieši pamanījuši, ka angļu kaimiņš ielavījies viņu pagalmā un vāc nost žāvēšanai izliktās drēbes. Viņi nodomājuši: redz, kādi tie angļi ir! Tikai tēlo labos! Bet patiesībā izrādījās, ka kaimiņš manījis tuvojamies lietu un vēlējies palīdzēt, lai kaimiņu drēbes nesamirkst no jauna.

Īpašs stāsts ir par angļu nemitīgo atvainošanos. Bija par to dzirdēts, taču pavisam citādi ir to izbaudīt pašam. Angļi atvainojas par katru mazāko sīkumu. Pietiek mazliet uzgrūsties otram cilvēkam, kad atskan: "O, sorry, sorry!" Vienubrīd atlika tik saskatīties ar kādu angli no pāris metru attāluma, jo, iespējams, mēs saskriesimies, kad viņš jau burtiski atlēca nost un sāka sorroties. Nepieradušam cilvēkam tas vispirms skan kā anekdote un pēc kāda brīža sāk pat kaitināt. Apvaicājos, kas notiktu, ja anglim kāds atcirstu ar Latvijā pierastajiem trīsstāvīgajiem. Izrādās, ka anglis, visticamāk, piedāvātu palīdzību, jo, viņaprāt, tik negants cilvēks kļūst tikai problēmu nomākts. Katrā ziņā, šī atvainošanās izrādījās ļoti lipīga, un, kaut arī pus pa jokam, Sairensesteras latvieši reizēm sorrojās arī savā starpā. Un, lai arī mani tiešām tas vienubrīd sāka kaitināt, atgriežoties Latvijā, šīs attieksmes pat sāka pietrūkt.

No laukiem multikulturālā vidē

Atpakaļceļā uz Stanstedas lidostu devāmies ar autobusu. Aizvien vēl dīvaini likās, ka autobuss piebrauc no labās puses. Toties patīkami pārsteidza pats braucamrīks, kurš arī izskatījās, kā tikko rūpnīcas konveijeru pametis un aprīkots ar spīdīgiem, melniem ādas sēdekļiem.

Ainaviski brauciens gan nekādus pārsteigumus nesagādāja, tikai interesanti bija lasīt apdzīvoto vietu norādes, par kurām jau izsenis lasīts grāmatās – Vindzora, Oksforda, Kembridža.

Pie multikulturālas vides nepieradušus cilvēkus pārsteigumi sagaidīja Hītrovas lidostā, kur vajadzēja pārsēsties uz Stanstedas autobusu. Protams, arī visas celtnes tur izskatās mūsdienīgi majestātiski, kā jau pieklājas vienai no pasaules aviācijas metropolēm. Taču šeit jau varēja ieraudzīt bezmaz visas rases un tautības cilvēkus ar hidžabām, parandžām, čalmām, sari un citiem nacionāliem apģērbiem. Nevilšus iedomājos, kā uz šī fona izskatītos latvieši savos nacionālajos tautastērpos un kāpēc gan viņi tajos nestaigā.

Apmēram jau pēc stundas esam Stanstedas lidostā, un man nāk smiekli par iepriekš dzirdēto, ka Stansteda esot tāda nomaļa, maziņa, provinciāla lidostiņa, kurp lido tikai lētās aviokompānijas. Patiesībā Stansteda ir vismaz reizes četras lielāka par Rīgas lidostu, tāpēc, šķiet, kādam kaut kas nav kārtībā ar izpratni, kas ir provinciālisms.

Lidostā ļoti viegli atrodam sabiedrības "Ryanair" stendus, un īpašas problēmas reģistrācija nesagādā. Tad nu aplūkojam lidostas telpas, kur arī visā krāšņumā var redzēt visdažādāko tautību sejas un apģērbus. Daudz ir dzirdētas slavas dziesmas par lielisko multikulturālisma ideju, kad visas tautas draudzīgi sadzīvo un ciena cita citu. Ideja jau laba, bet vai tā ir arī patiesībā? Atšķirībā no Kotsvoldas apgabala, kur pat policijas mašīnu ne reizes neredzēju, lidostā it kā šķietamajā mierā jūtama zināma spriedze. To rada bruņuvestēs tērpti, plecīgi policisti ar nopietnām sejas izteiksmēm un iespaidīga izmēra automātiem rokās. Ja uzmanīgāk ielūkojas, var pamanīt, ka lidostā netrūkst civilā tērptu drošībnieku. Viņus var pazīt pēc sakaru ierīcēm ausīs. Tātad nemaz tik draudzīga tā multikulturālā vide nav. Par ko tad citādi angļiem būtu jāuztraucas?

Arī lidostas drošības pārbaude ir pamatīga. Pasažierus iztausta no galvas līdz kājām. Katra mazliet aizdomīga soma tiek izbērta un pārbaudīta. Es saņemu aizrādījumu par somā ieliktu dekoratīvo sveci, ko vajadzējis nodot bagāžā. Ja labi padomā, tā tiešām var mēģināt ienest plastisku sprāgstvielu. Pašās beigās vēl visiem liek noaut apavus, ko izlaiž caur rentgena aparātu. Nojaušu, ka tas ir jauninājums pēc tam, kad kāds terorists mēģināja uzspert gaisā lidmašīnu ar apavos noslēptu sprāgstvielu. Visas pārbaudes paciešam mierīgi ar domu, ka tas jau mūsu pašu labā vien ir.

Pēc nokļūšanas "Tax Free" zonā vēl paķemmējam krāšņos veikalus un dodamies uz reisu, kur iekāpšana ir tikpat vienkārša kā Rīgā, tikai šoreiz lidmašīna ir pilna. Ātri esam gaisā un pēc nepilnām trim stundām nolaižamies Rīgā.

Ceļojums ir beidzies. Anglija palikusi tikai atmiņās. Gaidot bagāžu, kāds man nejauši uzgrūžas. Vairs nedzirdu "O, sorry, sorry!" Tātad patiešām atkal esam Latvijā.