Kurzemes Vārds

07:47 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Māņu kustību meistars
Andžils Remess

Otrais pasaules karš gan novilka treknu robežlīniju pa vidu Liepājas futbolam un sadalīja to divos posmos, tomēr bija spēlētāji, kuri šos posmus savienoja, priecējot ar savu spilgto meistarību pirmskara gados, turpinot kara laikā un beidzot pēckara gados. Publikācijās par futbola vecmeistariem esam atcerējušies gandrīz visus no viņiem – Ernestu un Voldemāru Ziņģus, Robertu Heiblihu, Pēteri Jurčenko, Paulu Krūmiņu, un no šīs plejādes palicis nepastāstīts tikai par Vladimiru Apsēnu.

Kā Apsēns palīdzēja liepājniekiem iegūt neatkarīgās Latvijas valsts pēdējos čempionu titulus, tā palīdzēja iegūt padomju Latvijas pirmos čempionu nosaukumus. Kā pirmskara laikā Apsēns bija viens no "Olimpijas" ražīgākajiem vārtu guvējiem, tā palika Liepājas "Daugavas" sastāvā arī pēckara gados. Apsēna sitieni nereti izšķīra svarīgu spēļu iznākumu PSRS meistarsacīkstēs, PSRS arodbiedrību kausa izcīņā, Latvijas kausa izcīņas finālā, kā arī Latvijas meistarsacīkšu izskaņā, kad liepājniekiem vienīgi uzvara nodrošināja čempiona nosaukumu.

Tikai, ja trīsdesmito gadu beigās Apsēns vēl nebija kļuvis par vienu no Latvijas labākajiem uzbrucējiem, kuru iekļaut valstsvienībā, tad pēckara gados viņu uzaicināja pārstāvēt Latviju PSRS meistarsacīkstēs, un Apsēns Rīgas "Dinamo" sastāvā spēlēja kopā ar vēlāk leģendārajiem Alfonu Jēgeru, Vadimu Ulbergu, Hariju Mellupu, vienā spēlē pat iesita piecus vārtus un bija dinamiešu trešais rezultatīvākais spēlētājs sezonā. Apsēns ar savu spēles manieri apmulsināja PSRS futbola līderu Maskavas "Spartaka" un SACN, Ļeņingradas "Zenita" un Kijevas "Dinamo" aizsargus tāpat kā savulaik ungāru "Kišpešt" un "Budafok", čehu "Pilsen" un "Viktoria Žižkov", Palestīnas "Hapoel" un franču "Bordo" aizsargus.

Šī spēles maniere bija Apsēna slavenās māņu kustības. Saņēmis bumbu, viņš nešāvās garām pretiniekam uz dullo. Jau vairākus metrus pirms aizsarga Apsēns skrējienā sāka ar ķermeni izdarīt māņu kustības, un, kad aizsargs bija izsists no līdzsvara, kad tas sāka mētāties no vienas uz otru pusi, aizgāja tam garām pa to pusi, kur pretinieks bija gaidījis vismazāk. Ne jau visiem sāncenšiem izturēja nervi, kad Apsēns viņus vazāja aiz deguna. Apsēna kājas ne vienreiz vien bija sadauzītas zili melnas, bet kādā spēlē pretinieks no muguras trieca tik nežēlīgi, ka kauls bija pušu.

Šīs māņu kustības Apsēns slīpēja ne tikai treniņos futbola laukumā. To viņš darīja, arī skrienot krosus un katru koku iedomājoties par pretinieku, kurš jāapmāna. Cik tur taisnības, nezinu, taču tolaik runāja, ka Apsēns pastaigas laikā pa Jūrmalas parku dažkārt liekot salekties pretimnācējiem, sākot viņu priekšā izdarīt māņu kustības. Taču tas gan fakts, ka pirms spēlēm Rīgā Apsēns rīta agrumā modināja savas komandas jaunos spēlētājus un veda uz Mežaparku ierādīt savus slavenos manevrus.

Apsēns ienāca Liepājas labākajā komandā kopā ar Heiblihu un Krūmiņu, izveidojot slaveno uzbrukuma piecnieku – Apsēns, Krūmiņš, Ernests Ziņģis, Heiblihs, Jurčenko, un pēc 14 sezonām kopā ar Heiblihu un Krūmiņu arī atvadījās no Latvijas meistarsacīkstēm. Faktiski ar to arī beidzās "Olimpijas" atblāzma Liepājas futbolā, jo "Sarkanā metalurga" komandā no "Olimpijas" palika vairs tikai Ernests Ziņģis. Pāris reižu Apsēns vēl uzvilka futbola zābakus 50.gadu beigās, kad par godu Latvijas futbola pusgadsimta jubilejai notika vairākas spēles starp Liepājas un Rīgas veterānu izlasēm, un viss. Apsēns palika tikai futbola spēļu cītīgs apmeklētājs. Un arī urķīgs vērtētājs.

Vairākkārt nācās sastapt Apsēnu, viņam dodoties uz savu māju Zāļu ielas galā pie paša ezera. Un viņš parasti klāstīja savu teoriju, kāpēc futbolisti vairs nav tik tehniski kā agrāk un kāpēc futbols zēnu starpā vairs nav tik populārs. Kad Apsēns bija omulīgā noskaņojumā, uzrāva "Olimpijas" himnu par zilimelno tērpu, kas cildina futbolsporta uzvaru. Tas bija laiks, kad "Olimpijas" vārdu publiski pieminēt nebija vēlams, taču Apsēnam šī komanda stāvēja prātā. Iekļūt tajā viņš bija sapņojis zēna gados, un šis sapnis bija piepildījies.

Tajos gados nebija vēlams arī skaļi runāt par to, ka Apsēna tēvs Latvijas laikā braucis par mehāniķi kopā ar Hugo Legzdiņu uz zemūdenes "Ronis". Tēvs reiz bija paņēmis dēlu līdzi uz Franciju, un puika gandrīz noslīcis, mēģinot izpeldēties Sēnā. Vēlāk tēvs skolā mācīja tehnisko rasēšanu un gribēja izskolot arī dēlu. Tehnikuma elektrotehnikas nodaļas absolvents Vladimirs Apsēns gan neiekļuva Latvijas Universitātē, taču zināšanas apguva pašmācības ceļā, studējot gudras grāmatas. Un kļuva par prasmīgu projektētāju, it sevišķi dzelzsbetona konstrukciju. Apsēns strādāja par grupas vadītāju projektu birojā un institūta "Komunālprojekts" filiālē, un šīs nozares speciālisti vēl tagad slavē viņa projektētos objektus Liepājā.

Un tomēr bez sporta Apsēns nevarēja iztikt. Viņš meistarīgi spēlēja novusu un galda tenisu, pārsteidza darbabiedrus ar žilbinošu driblu un precīziem metieniem basketbola laukumā, un kādu laiku pat vāca kolēģus kopā un veda uz "Daugavas" stadionu trenēties futbolā. Arī dēlu mēģināja ievirzīt futbolā, bet tas neizdevās.

Apsēnam arvien biežāk sāka niķoties veselība, nācās gulēt slimnīcā, un 1987.gadā 71 gada vecumā slavenais futbola māņu kustību meistars aizgāja no šās pasaules. Vēl tikai pāris gadu bija palicis, kad, kaut arī uz neilgu laiku, Liepājas futbolu atkal sāka pārstāvēt komanda ar viņam tik nozīmīgo nosaukumu – "Olimpija".

Uzziņai
Vladimirs Apsēns
Liepājas futbolu Latvijas meistarsacīkstēs pārstāvējis 14 sezonas – no 1937. līdz 1950. gadam.
"Olimpijas", "Daugavas" un "Sarkanā metalurga" komandu sastāvā 5 reizes kļuvis par Latvijas čempionu – 1938., 1939., 1946., 1947. un 1949. gadā, 5 reizes par vicečempionu, bet 3 reizes palīdzējis izcīnīt Latvijas kausu.
Savas komandas labāko vārtu guvēju pirmajā trijniekā bijis sešās Latvijas un vienās PSRS meistarsacīkstēs.
1946. un 1948. gadā Rīgas "Dinamo" sastāvā piedalījies PSRS meistarsacīkstēs.