Kurzemes Vārds

12:06 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kā es devu kukuli
Kristīne Pastore

Šķiet, ir izgāzies veselības ministra Ivara Eglīša ierosinājums slimnīcu kasēs veikt pateicības maksājumus mediķim, kuram gribam pateikties. Un labi vien ir – lai arī varbūt domāts kā pārejas modelis, tas varētu iesakņoties un kļūt pat tradīciju, bet tradīcijas, kā zināms, grūti lauzt. Tad jau labāk lai sadarbībā ar Ārstu biedrību, bet visciešāk tomēr ar valdību likvidē šo tradīciju civilizētā ceļā, lai mēs nekļūtu patiešām smieklīgi to valstu acīs, kurās šādas pateicības uzskata par apkaunojumu un pilnīgi nepieļaujamu. Bet galvenais – lai neturpinātu pazemot paši sevi.

Es domāju, ka katram no pašu vai paziņu pieredzes ir kāds stāsts par pateicību došanu un atmiņas par tās reizes izjūtām. Arī man ir. Toreiz palīdzība bija vajadzīga bērnam, un bija noruna, ka viņu uz vienu dienu ievietos nodaļā. Kad pēcpusdienā sazinājos ar ārstu, viņš man pavēstīja, ka viss esot kārtībā un varot braukt bērnam pakaļ. Izrādījās, vajadzīgās manipulācijas ārsts veicis tāpat, slimnīcas papīros mazo slimnieku nemaz neierakstot. Sapratu – tā vietā, lai norēķinātos slimnīcas kasē, man jāmaksā ārstam. Un savā tiešumā tā arī jautāju: cik? Daudz nemulsdams viņš atteica, ka to atstājot manā ziņā. Nu biju sprukās. Cik?

Nākamajā dienā jāiet uz pārsiešanu, skaidrs, ka tad arī jāmaksā. Bet cik? Aptaujāju ģimenes locekļus, draugus, kolēģus, paziņas. Cik? Jutos draņķīgi, un pēc ilgstošām konsultācijām nobrieda lēmums izlīdzēties ar mūžveco izeju šādos gadījumos –dāvanu. Noteiktu naudas summu iztērēju dažādu labumu savietošanā vienā skaistā sainī. "Paldies," ārsts paņēma manu pienesumu, gan piebilstot: "Es kafiju nedzeru!" Jā, tā arī tur bija un vēl citi labumi, kas tolaik nemaz nebija tik viegli dabūjami, tomēr pie tiem tika, kad ļoti vajadzēja. Un arī šis tekstiņš kaut kur bija dzirdēts.

Teikšu atklāti – sajutos draņķīgi. Gan tikai brītiņu. Vēlāk sev skaidri un gaiši pateicu: "Ko tad viņš spēlēja paslēpes? Skaidri un gaiši pats zina, cik maksā viņa paveiktais, tad lai runā atklātu valodu, nevis gaida mani izrādām dāsnumu, kas varbūt izrādīsies necienīgi mazs – kā es varu zināt, cik tā manipulācija maksā?"

Kopš tā laika vairs slikti nejūtos. Tā ir mana vienīgā pieredze kukuļdošanā. Tiesa gan, bija vēl kāda reize, kad vajadzēja nokļūt pie populāra ārsta Rīgā, un tur summa bija zināma – to pateica ārsts, kurš šo konsultāciju ieteica. Bet šo epizodi nokārtoja mana mamma, kam kopš padomju laikiem bija liela pieredze aplokšņu pateicībās. Viņa atšķirībā no manis nemulsa ne mirkli, bet lietišķi darīja, kas darāms. Man tas tomēr šķita pazemojoši, kaut arī pašas veselības labā. Toreiz es nedomāju ne par nodokļiem, kas aiziet veselības aprūpei, ne par to, cik nesamērīgas ir ārstu algas salīdzinājumā ar viņu paveikto. Toreiz es vienkārši jutos slikti, ka pie ārsta varu nokļūt tikai pa sētas durvīm. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tieši tikpat pretīgi justos arī tagad, ja situācija būtu līdzīga.

Tāpēc novēlu ministram Eglītim pašam labu veselību. Lai taču beidzot izdotos šo cilvēka cieņu pazemojošo tradīciju lauzt uz visiem laikiem.