Kurzemes Vārds

16:05 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mana izvēle
Liepājniece iekaro Itāliju
Kristīne Pastore

Arī KARĪNA POROHINA šā gada sākumā beidza Medicīnas koledžā organizētos kursus tām māsiņām, kas pēc ilgāka pārtraukuma vēlas atgriezties savā profesijā. Un viņa to arī darīs. Tikai ne šeit Liepājā, pat ne citviet Latvijā, bet... Itālijā. Jau septiņus gadus viņa šo valsti sauc par savām mājām – tur ir viņas vīrs Roberto, piecus gadus vecā meitiņa Martina un arī mamma Tatjana.

Vispirms jāapgūst valoda

Kā Karīna Itālijā iedzīvojusies? Viņa dzīvespriecīgi attrauc – ļoti labi. Ka tā varētu notikt, pirms septiņiem gadiem viņai nav nācis ne prātā. Toreiz Karīna beigusi Medicīnas skolu, gadu strādājusi zobārstniecībā, bet mazās algas dēļ pārsviedusies uz tirdzniecību. Tā nebija domāta viņai. Un tad draudzene, kas bija precējusies ar itāliešu pusi un dzīvoja Itālijā, uzaicināja Karīnu trīs mēnešus paauklēt savu bērniņu.

"Ja reiz biju tur nonākusi, sapratu, ka man laiks jāizmanto, lai iemācītos valodu," viņa toreiz apņēmīgi nodomājusi un ķērusies pie darba. Bet gājis pavisam grūti. "Viņi tikai burbuļo un burbuļo – nesaproti, kur vārds sākas un kur beidzas," tagad Karīna var smieties. Tagad itāliski Karīna runā tikpat brīvi kā savā dzimtajā krievu valodā. Un tagad kursu laikā atsvaidzinājusi jau piemirsto latviešu valodu. Itāliešu valodā, protams, runā arī Karīnas meitiņa, to zina arī mamma, kas pārcēlās pie meitas, kad piedzima mazā Martina. "Mēs ar mammu esam kā viens vesels, es bez viņas nevarētu iztikt," atzīstas Karīna.

Karīnas lielā itāliešu ģimene

Ģimene, kuru Karīna tagad sauc par savējo, mitinās lielā mājā mazpilsētā, kas atrodas aptuveni 50 kilometru no Turīnas. Tā patiešām ir liela itāliešu ģimene – tā tur pieņemts, ka visi mitinās vienuviet: Roberto vecāki un viņš pats ar savējiem – māsa dzīvo atsevišķi. Tajā pašā mājā ir arī maizes ceptuve, kas ir šīs ģimenes bizness, veikals, liela sēta ar astoņiem suņiem.

Roberto strādā ģimenes uzņēmumā, līdz šim tajā darbojās arī Karīna. Viņa piedāvāja savu prasmi un gatavoja dažādus salātus. Par viņas gaļas salātiem itālieši esot sajūsmā. Neko tik garšīgu neesot ēduši! Viņi labprāt pērk arī Karīnas gatavotos krabju salātus, salātus "Mimoza", ko gatavo no konservētām sardīnēm, un citus. Karīna turienes klientiem piedāvā arī pīrādziņus ar kāpostu un citu pildījumu, bet viņas gatavotā puravu pīrāga recepte pat pārraidīta pa radio ar piebildi, ka to piedāvā meitene no Latvijas. Un viņas ģimene ļoti labprāt ēd arī Karīnas gatavotos ēdienus krievu gaumē – soļanku, boršču, kāpostu tīteņus, pelmeņus un daudz ko citu. "Man ļoti patīk gatavot!" atzīstas Karīna un piebilst, ka tā noteikti varētu būt viņas profesija, ja vien sirds nevilktu atpakaļ pie medicīnas.

Par boršču runājot, reiz gan gadījies tāds kā mulsuma brīdis. Mirklī, kad mazā Martina to kāru muti ēdusi, ciemos atnākusi Roberto mamma, kas, ieraudzījusi aizdomīgo, koši sarkano virumu, to nobaudīt nav riskējusi un tikai pēc pāris dienām Karīnai delikāti apjautājusies, kas tas bijis par ēdienu, ko viņa devusi mazajai. Bet Martinai tieši borščs ir mīļākais ēdiens! Savukārt skābo kāpostu zupa ar skābkrējumu itāliešiem tik ļoti garšojot, ka prasot papildporcijas.

Karīna savukārt ir gandrīz vai iemīlējusies itāliešu ēdienos. Viņa gan piebilst, ka īsta itāliešu pica iznāk, ja to cep pēc senajām receptēm krāsnī, ko kurina ar malku. Un tieši tādu to piedāvā restorāniņā, kas ir otrpus ielai. Tur jau visi zina, ka šai sinjorai tā jāpasniedz ar labi daudz sīpolu. Un kur vēl izslavētie itāliešu makaroni! Tos Karīna gatavo, klāt pasniedzot visdažādākās mērces un gaļu – visbiežāk ātri uzceptu steiku. Par savu Roberto Karīna saka: "Ar ēdienu viņš nav izvēlīgs, bet maizei, makaroniem un sarkanajam vīnam vienmēr ir jābūt galdā!"

Pārsteidz sakoptā pilsēta un tukšie restorāni

Karina neslēpj, ka ne viņai pašai, ne arī mammai nav bijis viegli iedzīvoties Itālijā. Pirmkārt, valodas barjera. Otrkārt, ilgas pēc mājām, pēc Liepājas. Tagad tam tikts pāri, un visticamāk, ka Karīna vairs neatgriezīsies Latvijā. Viņa saka – Itālijā tomēr ir viegli dzīvot. Kaut vai tāpēc, ka tur svešiniekus ātri pieņem. "No kurienes tu esi?" – tas ir parasts jautājums, jo itālieši pie iebraucējiem pieraduši. Un tik viegli ir uzsākt sarunu. Sākumā gan viņu pārsteiguši cilvēkiem pilnie restorāni. "Es sajutos gandrīz tā kā neērti, ka visur ir cilvēku, ka biezs, visi sarunājas, un ir burzma," viņa atceras. Ragad esot pieradusi, un Karīnai ir pārsteigums, ka tagad, aizejot uz restorānu Liepājā, tie vakaros ir pustukši. "Kāpēc tā?" viņa brīnās. "Laikam cilvēkiem nav tādas rocības, lai vakariņotu ārpus mājas."

Starp citu, Liepājā Karīna nav bijusi piecus gadus. Un tāpēc tagad patīkami pārsteigta par jaukajām pārmaiņām. "Pilsētas centrs pilnīgi pārvērties," viņa saka. "Toreiz veikals "Kurzeme" bija slēgts, nebija ne "RIMI", ne "Promenādes", ne arī daudz kā cita." Viņai patīk šīs pārmaiņas, bet mazā Martina nesaprot, kāpēc viņām te jādzīvo tik mazā dzīvoklītī, jo pieradusi pie lielās mājas Itālijā. Kamēr Karīna šeit trīs mēnešus mācījās, kopā ar viņu Liepājā dzīvoja arī mamma un meitiņa.

Mazajai Martinai katru dienu bija nodarbības – te mākslas, te mūzikas, te vēl kādos citos pulciņos. Liepājā meitene sākusi mācīties spēlēt klavieres, un Karīna skaidri zina, ka, aizbraucot mājās, būs jāpērk instruments un jāturpina. Itālijā meita mācās arī baletu, bet Karīna pati brīvajā laikā dejo Latīņamerikas dejas, plāno atgriezties pie sava agrāko laiku hobija – jāšanas sporta, mazliet apgūst karatē un dara daudz ko citu. "Man patīk, ka tur cilvēkiem ir iespējas sevi realizēt un attīstīt," viņa saka. Un piebilst, ka par garlaicību nesūdzas, jo laika gaitā uz Itāliju pārcēlušās vēl vairākas draudzenes no Liepājas, tā ka kompānijas netrūkst.

Karīna var visu!

To, ka atgriezīsies medicīnā, Karīna zina pavisam skaidri. Bet uz Latviju viņa neatbrauca ar nodomu mācīties. Atbrauca uz divām nedēļām paciemoties un pie reizes savākt visus iespējamos dokumentus no Medicīnas koledžas, lai mācības turpinātu Itālijā. Bet tieši tobrīd organizēja kursus bijušajām māsiņām. Koledžas direktore Gunvalda Pacunska piedāvājusi arī Karīnai. Bet eksāmeni jākārto latviešu valodā. Tas viņu diezgan krietni nobiedējis, toties tagad viņa brīnās, kā direktorei ar pāris iedvesmojošiem teikumiem izdevies viņu pārliecināt.

Tagad Karīna atkārto savu iecienīto teicienu: "Ja cilvēks kaut ko nevēlas, viņš meklē iemeslus, kāpēc to nedarīt, bet, ja vēlas – iespējas, kā to izdarīt." To sakot, viņa atceras, kā Itālijā kārtojusi autovadītāja testu. Tas bijis tik grūts un sarežģīts, ka paši itālieši nav varējuši ar pirmo reizi nokārtot. Bet Karīna cēlusies no rītiem pulksten četros, gatavojusies un nokārtojusi. Tā ka visu var!


Mans izgudrojums
Mūzikas skolotāja patentē zābaku draudziņu
Viktors Ulberts

Lai arī neizdevās iecerētais bizness, tomēr pazīstamā mūzikas pedagoģe IVONNA JADVIGA ŠAKALE var lepoties ar patentētu ierīci, kas oficiāli nodēvēts par paliktni – kalpiņu zābaku novilkšanai, bet viņa pati to dēvē par zābaku draudziņu.

Šakales kundze smejot stāsta, ka viņai vienmēr paticis eksperimentēt, domāt, kā kaut ko uzlabot, pilnveidot. Ideja par zābaku draudziņu viņai radusies, jo pati ir no tiem cilvēkiem, kam ķermeņa izmēru dēļ ir grūti novilkt zābakus ar rokām. "Tā ir problēma ne tikai cilvēkiem ar lielāku svaru, bet arī grūtniecēm, kā arī mugurkaula slimniekiem, kam ir grūtības noliekties," skaidro Šakales kundze. Tad viņa sākusi prātot, ko varētu darīt lietas labā. Tad arī atcerējusies bērnībā lauku mājās redzēto ierīci, kad speciālā paliktnī izveidots robs, kurā ievieto zābaka papēdi, tādējādi to viegli un bez roku palīdzības iespējams novilkt no kājas.

Šakales kundze savu ideju pastāstījusi krustdēlam, kurš strādājis mēbeļu ražošanas uzņēmumā "Erke". Tad nu viņš īstenojis krustmātes ideju un izgatavojis zābaku draudziņu.

Ivonna Jadviga Šakale atzīst, ka zābaku draudziņu nevar uzskatīt par viņas izgudrojumu, tāpēc viņa atteikusies reģistrēt izgudrojuma patentu. Toties viņai ir oficiāls šīs ierīces dizainparauga patents, kas apliecina, ka viņai un krustdēlam ir aizsargātas īpašumtiesības uz pašu izstrādāto zābaku draudziņa modeli rūpniecisko paraugu reģistrā.

Diemžēl iecerētais bizness gan neesot izdevies. Lai gan Šakales kundze bija centusies. Vienugad pat noīrējusi stendu izstādē "Liepājas uzņēmējs". "Neko gan nepārdevu. Varbūt, ka es nemaz tā īsti nemāku tirgoties un taisīt mārketingu," smejot saka Šakales kundze un atzīst, ka neko daudz nebēdājot. Vismaz ar patentu varot palepoties, ko ne katrs var izdarīt.

Taču tas, ka bizness neizdevās, nenozīmē, ka patentētā ierīce būtu slikta. "Cilvēks no ielas atnāk mājās nosalis, viņam ir svarīgi, lai varētu ātri un ērti novilkt smagos ziemas zābakus. Arī laukos zābaku draudziņš lieti noder. Kurš gan grib ar rokām vilkt nost kūtī sabristus vai arī dubļainus apavus. Tad šī ierīce lieliski noder," norāda Šakales kundze. Viņai esot prātā pat šādi tādi zābaku draudziņa uzlabojumi. Un, ja kāds, piemēram, apavu veikals, izrādītu interesi par sadarbību, viņa to arī pieņemtu.


Mana miera osta
"Es nespēlējos, es taisu smilšu bildi!"
Daina Meistere

Pirmsskolas izglītības iestādes "Dzintariņš" grupiņā, kuru apmeklē četrus un piecus gadus veci zēni un meitenes, ir kāds īpašs stūris pie paša loga. Tajā ir plastmasas kaste, kas pildīta ar baltajām jūrmalas smiltīm. Līdzās noliktas mazākas kārbiņas un groziņi, kuros var atrast sīkas lellītes, dzīvnieciņu figūras, skaistus gliemežvākus, koka zariņus, jūras ūdens nogludinātus oļus, arī sūniņas, čiekurus. Turpat blakus vēl kārbiņa ar daudzkrāsainiem, caurspīdīgiem akmentiņiem.

Pie tā, ka bērnudārza "Dzintariņš" audzēkņiem ir iespēja iepazīt smilšu terapiju, vainīga pirmsskolas skolotāja Anita Šuideika. Jo smilšu terapijas pamatu apgūšana ir viņas aizraušanās un reizē arī nepieciešamība. Varētu pat teikt, ka tā ir viņas miera osta, kurā līdzsvaru un garīgo saskaņu pašam ar sevi rod arī viņas grupiņas bērni. A.Šuideikai pašas pieredze lika meklēt jaunas iespējas, kā strādāt ar tādiem bērniem, kas ātri nogurst un tikpat ātri kļūst nevaldāmi. Tā audzinātāja nokļuva vecāku klubiņā, kurā ar dalībniekiem runāja psihoterapeite Guna Krēgere–Medne. Viņa arī deva ieskatu jēdzienā smilšu terapija. Toreiz Anita Šuideika par to izdzirdēja pirmo reizi, vēlāk pirmsskolas pedagoģe pati meklēja materiālus presē, lasīja žurnālu "Psiholoģijas Pasaule", apmeklēja semināru.

Materiālus gādā audzinātāja pati, viņa, pastaigājoties ar saviem mazuļiem, atrod kādu skaistu zariņu vai jūrmalā no jūras izskalotu koka gabaliņu un tūdaļ to paceļ. Par atrasto bērnu nomierināšanas un sajūtu izteikšanas veidu ieinteresējušies arī vecāki un palīdzējuši sagādāt dažādas sīkas mantiņas. Zooveikalā, piemēram, var nopirkt tādas mazas pasakainas pilis, mājiņas, kuras mēdz likt akvārijos. Bet tikpat labi šīs lietiņas noder, arī smilšu pamatni piepildot. Reiz šajā grupiņā līdzi kādam no vecākiem bija atnākusi sieviete un brīnījusies – re, kā bērns smuki smiltiņās spēlējas! Uz to mazais, kurš uz smilšu pamatnes tobrīd citu pie cita licis sīkās rotaļlietiņas, nopietni paskaidrojis: "Es nespēlējos, es taisu smilšu bildi!" Jo patiesi – šādi rotaļājoties, bērni izveido pat veselas gleznas. Citu reālāku, citu abstraktāku, taču katrā no tām var saredzēt sižetu un krāsu gammas pārvērtības.

Varētu jautāt, kāda tam visam ir jēga, ko tas dod? Izrādās, dod daudz ko. Audzinātāja Anita novērojusi, cik ļoti bērni tiecas pie šīs kastes, un it sevišķi rītos un vakaros. No rīta atnāk tāds sabozies, samiegojies puišelis vai meitēns, kuram nekas cits negribas, kā vien raudāt un palikt pie mammas. Bet, kad viņš sāk veidot savu gleznu, tad it kā pārceļas pavisam citā pasaulē, ņemot citu pēc citas mantiņas un kārtojot tās vien pēc savas pašreizējās izjūtas. Un vakarā atkal tas pats. Mazie, kas pa dienas burzmu ir noguruši un apnikuši, kļuvuši nemierīgi, relaksējas un atgūstas smilšu tuvumā.

"Ne tikai mazos tas nomierina. Arī pati esmu sajutusi to spēku, kas ienāk manī, kad caur pirkstiem rit smalkā jūrmalas smilts. Un ir vēl viens paņēmiens: smilšu terapijā izmanto ne tikai sausās smiltis, kurām var viegli pieskarties, bet ir arī slapjās smiltis, kas jau prasa stiprumu, ar kurām darbojoties, kuras mīcot ar spēku, var noņemt no sevis smagumu," pastāstīja A.Šuideika.

Viņa iekārtojusi speciālus fotogrāfiju albumus katram bērnam, un tā vecāki var redzēt, ko tieši viņu bērns ir smiltīs izveidojis. Un interesanti, ka šīs gleznas smiltīs netop vienkārši tāpat, tikai haotiski sametot mantiņas un priekšmetus. Nē, tās pārsteidz ar savu dažādību, fantāziju, izdomu. Un skaidri parāda, cik kuram pacietības un ko katrs uzskatījis par vajadzīgu ielikt savā veidojumā. Ir atzīts, ka mūsdienu bērnos ir daudz agresijas un neiecietības. To pauž, piemēram, smiltīs iedurti asi kociņi. Bet, iedurot tos smiltīs, bērns pats no šī asuma atbrīvojas. Meitenēm patīk ielikt arī ziedus un skaistus krāsainus oļus.

"Fofogrāfijas, kuras krāju mapēs, vēlāk uzdāvināšu mazo autoru vecākiem, lai paliek par piemiņu," sacīja A.Šuideika. Bet tagad viņa meklē aizvien jaunas mantiņas, jo ir pārliecinājusies, cik daudz šīs spēles dod bērna attīstībai, kā mazais, kas izveidojis savu gleznu, var par to pastāstīt, kā uzplaukst viņa fantāzija un papildinās vārdu krājums. Saki vēl, ka bērns smilšu kastē tikai spēlējas!