Kurzemes Vārds

08:37 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Satikšanās literatūrā

Dzejnieču saruna pāri laikam un telpai
Daina Meistere

Eksliepājniece BRINDA CERIŅA ir uzrakstījusi lugu par vēl vienu bijušo liepājnieci – dzejnieci Mirdzu Ķempi. Darbs vēl procesā, iecerēti gan tā lasījumi, gan izdošana. Bet tikmēr "Kurzemes Vārds" aicināja autori uz nelielu sarunu par to, ko viņai nozīmē Liepāja un ko – rakstīt par Mirdzu Ķempi.

– Kas ir Liepāja jūsu dzīvē, ko tā devusi vai ņēmusi?
– Liepāja ir manas jaunības pilsēta, mana nostalģija, skolas gadi, pirmais leļļu teātris pārpildītā zālītē, sēžot uz palodzes, zirgu jāšanas sacīkstes stadionā, klejojumi ezermalā, romantiskais čīkstošais tramvajs tai līkumā, kur karājās milicis, kuģu svilpes ostā, pirmā mīlestība, vilšanās un sāpes, 13 gadu vecumā zaudējot māti, kad iekšējā pasaule iestrēgst un tu paliec viena, un agri jākļūst patstāvīgai. Mācības Pedagoģiskajā institūtā un pirmie literārie mēģinājumi, dzejoļu publikācijas laikrakstos "Ļeņina Ceļš" un "Komunists". Pēc tam iesaistīšanās Liepājas literārajā apvienībā, saskarsme ar teātra un mūzikas vidi.

Kāpēc jūs sākāt literāro darbību? Kā un kad sajutāt sevī Pegaza spērienu?
– Vienmēr esmu gribējusi pašizteikties, piesaistīja viss jaunais. Tēvs bieži tikās ar aktieriem un māksliniekiem, pats bija amatierteātra aktieris un darbojās tautas kinoamatieru studijā. Mana draudzene spēlēja čellu Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kura koncertus apmeklēju. Tas viss veidoja radošu gaisotni. Pirmo dzejoli aiznesu uz "Ļeņina Ceļa" redakciju Jēkabam Rūsiņam, kurš bija iejūtīgs vērtētājs, un viņš mani mudināja iesaistīties pilsētas literārās apvienības dzīvē. Pēc tam mani dzejā konsultēja Māris Čaklais. Mīļākās vietas vēl šodien man ir Vecliepāja, ezermala un jūra.

– Ko esat sarakstījusi, un kur tas ieraudzījis dienas gaismu?
– 2006.gadā iznāca pirmā grāmata "Promnākošais". 2007.gadā – dzejoļu grāmata bērniem "Dūkuriņš un Dūculīte". Rakstīšanā man ir bijis liels pārtraukums.

– Vai, jūsuprāt, paša rakstnieka dzīvei un dzīves pieredzei ir liela loma, sacerot darbus? Un kā jums ir ar pašas pieredzētā iekļaušanu literārā darbā?
– Neapšaubāmi. Bet ne viss dzīvē pieredzētais ir jāliek uz papīra, jo, pirmkārt, jājautā, kuru tas interesēs. Dzīves pieredze dažreiz pārvēršas par smagumu un sāpēm, kas apskaidro dvēseli, kura ir kā norītu asaru trauks, bet, lai neappludinātu dvēseli, ir jāļauj dzejā šim traukam izlīt. Dzeja tad būs kā grēksūdze, kā sevis izģērbšana, un autors būs neaizsargāts un kails. Cilvēki ceļ sev apkārt žogus, lien bruņās, kaļ važās, bet rakstot tas viss ir jāzaudē, lai kļūtu īsti patiess.

Pie kā pašlaik strādājat?
– Pabeidzu monodrāmu "Roze bez ērkšķiem", veltītu Mirdzai Ķempei. Par to, kas šobrīd top, māņticība neļauj runāt.

Kāpēc un ar ko jūs ieinteresēja šīs liepājnieces dzīve, daiļrade, mīla?
– Man ir nācies ar viņu tikties vēl Liepājas periodā, un tas ir atstājis spilgtus iespaidus. Daudzi lasītāji Mirdzu Ķempi vērtē ļoti virspusēji, bet viņa ir sarežģīta un daudzšķautnaina personība, kura vēl nav pa īstam novērtēta. Aizkaitina izteikumi, ka Ķempe ir tikai propagandējusi padomju varu (lai met akmeni tas, kas ir bez vainas), bet viņa pat nebija komunistiskās partijas biedre. Aizmirsts, ka viņa ir pirmā, kas rakstīja augstvērtīgu un modernu mīlas liriku un izaudzināja trīs paaudžu dzejniekus. Pērn, kad atzīmēja dzejnieces 100 gadu jubileju, visi pasākumi Rīgā notika citu rakstnieku memoriālajos muzejos. Lai gan 90.gados vēl bija Mirdzas Ķempes piemiņas istaba Rakstnieku savienībā, tagad visas viņas personīgās lietas ir Rakstniecības muzejā. Vai tiešām dzejniece nav pelnījusi savu muzeju?

Vai, rakstot par Mirdzu Ķempi, jums nešķita, ka kāds vada jūsu roku, ietekmē domu gaitu? Tāds jautājums radās asociācijās, kad lasīju, kā Laima Muktupāvela strādāja pie grāmatas "Mīla. Benjamiņa".
Dzejnieces runa pēkšņi sāka rakstīties dzejiskā ritmā, bez atskaņām, bet, lasot viņas darbus, jutu viņu ļoti tuvu. Rakstīju un, jā tik tiešām, atcerējos par Laimu Muktupāvelu. Un varu teikt, ka rakstnieces stāstījums ir saprotams tikai tam, kas saskāries ar astrālo pasauli. Visas domas man bija pie dzejnieces. Uz ielas es nevarēju nekam pieslēgties reāli, nedzirdēju, ko man jautā. Tā ka centos ātrāk uzrakstīt. Un bija tāda sajūta, ka kāds neļauj gulēt, kamēr darbs nebūs pabeigts. Miegā smadzenes strādāja, un vienu brīdi es jau biju tādā kā transā, un likās, ka vajag vēl Ivbuļa rakstus pārlasīt par Indijas periodu, tad gribēju dzirdēt viņas balsi no radiofona arhīva, apmeklēju trīs bibliotēkas, bet izrādījās, ka pierakstītu atmiņu ir maz. Cilvēki, kas viņu pazinuši, atteicās stāstīt, kā kaut ko slēpdami, citi iznīcinājuši fotogrāfijas, mainot dzīvesvietu. Protams, apmeklēju kapavietu, noliku ziedus. Cilvēks, kuram notiek personas dalīšanās, parasti slimo ar hipertoniju (tāda bija arī M.Ķempes kaite). Dzejniece bieži atradās meditatīvā stāvoklī un bija kontaktā ar savu zemapziņu. Šādā stāvoklī rodas radošie impulsi, un cilvēks šajā līmenī var izdarīt jebko. No tā arī radinieku izteikumi, ka viņai nav bijis iespējams tuvoties, it kā viņa būtu ieslēgta būrī, daži sastinga viņas tuvumā (O.Vācietis).Viņai bija sava aizsardzība... Parunājos ar viņu un atvainojos, ka traucēju mieru. Biju arī baznīcā, noliku svecīti, jo dzejniece bija ticīga.

– Turpmākās ieceres, protams, ir saistītas ar literāro darbību?
– Mēs esam maza tauta, bet mums ir ļoti daudz gaišu, radošu, šodienas acīm skatoties, pretrunīgu un diemžēl arī aizmirstu personu. Kas zin, varbūt man atkal gribēsies kādu izcelt no putekļainā plaukta. Kā jau teicu, māņticība man neļauj par to runāt atklāti, pirms neesmu pabeigusi darbu.

Brinda Ceriņa

Roze bez ērkšķiem (fragments)

....Es , (atmestu galvu.)Tautas dzejniece! Variet pajautāt jebkuram. Pieejiet uz ielas studentam, tantiņai. Visi atbildēs :Jā, Mirdza Ķempe ir dzejniece. Ļoti (Ironiski.) dzejiska kā modes dizaineris, kā modīgs šuvējs. Un pieprasīta uz Dzejas dienām, it sevišķi. Ja atsakos, tad sūta delegātus ar uzaicinājumiem un zvanās. Dzejiskums mans izpaužas dažādi. Tas ir tā, ka šodien tas uzrodas un rīt izdziest kā tele ekrāns. Tā kā dzejniece nevaru būt dienu, nakti, ir arī pārtraukumi. Pat ja man mūžīgi dzīvot liktu, vienā veidā es nepaliktu, bet kā Šiva (apļo izstieptas rokas ar delnām uz augšu.) daudzās būtnēs pārvērstos. Un klejotu laikā gan atpakaļ, gan uz priekšu… (Iziet kā cauri sienai ar papīra lapu rokās.) Ā, labvakar, kompartijas sekretār! Nebaidieties! Nē, nē, nav zagļi! (Iedegas gaisma ,izdziest.)Tā, es, Ķempe...Atnesu dzejoli veltītu Ļeņinam. Ar jūsu atļauju, mazliet ... (apsēžas krēslā) Ekspropriēts krēsls! Var pasapņot, kas tajā agrāk sēdējis. Ak, jums vienalga? Kroņlukturis gan jums skaists. Sievai nepatīk... Saimnieki jau iesnieguši tiesā prasību? Izmetiet ārā, lai jūs nemoka buržujiskas vēlēšanās. Ko, jūs sakiet, Lukss teica, ka Ķempe varot uzrakstīt. Izlasiet gan, izlasiet.(Sniedz lapu.) Sudrabkalns neatbild uz zvaniem ?Vai tad telefons nestrādātu? Ko jūs, nobijies?...